Divi jautājumi:

1. Cik ilgi vēl būs iespējams iegādāties auto ar klasisku rokasbremzi, nevis pogu?

2. Cik ilgi vēl būs iespējams braukt pa publiskiem koplietošanas ceļiem manuālas auto vadīšanas režīmā?

Autor, man ir 40+ gadi, un es savā mūžā vēl ne reizi neesmu vedis ledusskapi. Cik ledusskapjus esi vedis Tu?

Nemācēšu pateikt, es to formulu neizdomāju.

OK, pieņemsim, ka brīvie līdzekļi pēc visu, t.sk. ar esošā auto saistīto lietu samaksāšanas ir ~30% no neto ienākumiem. Vai tas palīdz atbildēt uz sākotnējiem jautājumiem?

Nu es gluži nepiekritīšu, ka formula neko nedod. Protams, ir diezgan loģiski, ka viens par tiem 3K pirks attiecīgās cenu/nojātības kategorijas opeli, cits mersi, kuram cena tādi pati, bet nojātība atkal savādāka. Bet nez vai būtu loģiski, ka 3K auto vietā mērķtiecīgi tiek iegādāts 0.5K vai 5K auto. Tad nāktos secināt, ka cilvēks vai nu speciāli lec augstāk par savu dienvidpolu, vai arī ir specifisks dīvainis.

Kāds uzkrājumiem ir sakars ar auto iegādi? Spēju saprast, ka par tiem pērk NĪ vai finansē bērnu studijas, bet lai tos atdotu par auto, kuru no ikdienas ienākumiem 'īsti nemaz nevar atļauties...

Vaļasprieks varētu būt autosports, autotūrisms, autotūnings. Vai tiešam lielākā daļa auto īpašnieku pieder pie šīm kategorijām? Tiem, kas vecuma grupā starp 20-3,0 tas varētu būt spēkā. Domāju, ka vēlāk prioritāra tomēr ir ģimene un tās vajadzību nodrošināšana, nevis auto kā vaļasprieka objekts.

Kā jau minēju, jaunu auto pircēji drīkst šo tēmu ignorēt. Paldies.

Es gan tajā 20-30 gadu vecumā, gan tagad vados pēc kritērija - lai auto nodrošina manas ģimenes reālās vajadzības. Principā - noteikts sēdvietu skaits, bagāžas nodalījuma tilpums, ekspluatācijas izmaksas. Viss. Modeļa/krāsas/utt. izvēle to ģimenes locekļu ziņā, kam šie atribūti kaut ko nozīmē.

Nu labi, tad kā noskaidrot, kādas cenu kategorijas auto būtu adekvāts?

Tur jau tā lieta, ka tas ir nedeterminēts lielums. Jo nevar paredzēt, kādi sū** un uz cik ilgu laiku iestāsies.

Ja nemaldos, tad finanšu institūcijas savos padomos mēdz teikt, ka normāls finanšu spilvens esot uzkrājums 1/2 gada ienākumu apjomā. Šis kritērijs ir izpildīts par procentiem 300. Un? Tad man būtu jāskatās uz auto, kas ekvivalents nevis 3, bet 12 mēnešu neto ienākumiem? Jeb kā?

Viss ir kārtībā, nekas slikts nav. Vienkāršu šaubos, vai pieredze ar cenu griestiem 100K vērtībā būs ļoti aktuāla šajā tēmā.

Kāda sagadīšanās - arī man jau teju 20 gadus ir šāds Excel fails. Gan ne ģimenes, bet savu ienākumu/izdevumu uzskaitei. Sieva ar savām finansēm tiek galā pati.

Labi, paskaidrošu izvērstāk. Visu manu pieauguša cilvēka (18+) dzīvi auto ir bijusi neatņemama dzīves sastāvdaļa, lai varētu izdarīt to, ko no manis prasa profesionālie pienākumi un ģimene. Attiecīgi ar auto iegādi un ekspluatāciju saistītie izdevumi ir bijuši neatņemama ikdienas izdevumu sastāvdaļa, kur lauvas tiesa ir bijusi ekspluatācijas izdevumi, un tikai ļoti neliela daļa - auto iegādes izdevumi. Līdz ar to man nav pieredzes tādu auto iegādē, kur būtu nepieciešami uzkrājumi*.

*uzkrājumi - manā izpratnē līdzekļi, kas paliek pāri pēc VISU ikdienas tēriņu apmaksas, un kuriem nav iezīmēts izlietošanas mērķis

Teiksim tā - man personīgi tas liktos ne pārāk saprātīgi. Dažus citus saprātīgākus līdzekļu izlietojuma veidus jau minēju iepriekš.

Ne, nu ir jau kaut kad senāk ziņās lasīts par picu tirgoni (liekas, ka tik ne iekš DE), kurš pēc cik tur gadiem sakrāja un nopirka Ferrari no salona. OK, ja tas bija viņa mūža sapnis - lai jau tā būtu. Man tāda "sapņu auto" nekad nav bijis.

Diemžēl šo padomu izmantot ir diezgan nereāli. Savā pašreizējā vecumā un ar pašreizējo zināšanu un pieredzes bagāžu es nefanoju par kādu konkrētu auto marku/modeli. Jo reāli tas nav personīgais fetišs, bet mobilitātes funkcijas nodrošinātājs manai ģimenei. Kur lielāko daļu laika es nebūšu ne tikai pie stūres, bet pat auto salonā - primāri auto pēdējos gadus ikdienā ir nepieciešams sievai, lai menedžētu jaunākās paaudzes aktivitātes.

Labi, pieņemsim, ka šī tēma ir izveidota, lai es sev noslīpētu savu individuālo formulu, analizējot citu sabiedrības pārstāvju formulas

Atļaušos deklarēt, ka robežgadījumi (IKEA boss ar savu Volvo, mans pieminētais picu pārdevējs ar Ferrari, Audi R8 īpašnieks, kurš nav bijis ne EE, ne LT un visu pasauli apceļojis indivīds, par kuru CSDD reģistros nekad nekas nav bijis zināms), lai arī būtu reāli un pamācoši, visticamāk, manā formulā nenokļūs.

Labi, lai būtu statistika. Bet - es jau neprasu, lai tagad te katrs uzraksta, cik saņem uz ķepas, un par cik pirka savu pašreizējo auto. Man interesē tieši proporcija. Precīzāk - tās mediāna un standartnovirze. Līdz ar to varētu rasties zināms pieņēmums, kāds ir sadalījums. Un tad jau var piedomāt pie tā, uz kuru pusi pašam putni galvā plivinās - picas cepēja vai IKEA bosa sindroma virzienā

Man vajadzēja paņemt enciklopēdiju un 3 piemēru vietā uzskaitīt 30? Kas no tā mainītos, rāmītis paplašinātos? Ne taču.

Kas attiecas uz masveidību - nedomāju, ka tā būtiski atšķiras no Rīgas/Berlīnes/Ņujorkas maratona. Desmitiem tūkstoši skrien dēļ tusiņa, daži desmiti - lai sacenstos par pirmo vietu. Līdz ar to - c'mon, primāri tas tomēr ir mobilitāti nodrošinošs resurss, un tikai sekundāri - fetišs, uz ko tērēt papildus līdzekļus. Un ar gadiem lielākā daļa tautas tomēr pārstāj "ķert pokemonus". Ir, protams, kam nepāriet...

Diezgan jocīgi, ka cilvēkiem, kam gada ienākumi ir virs 15K (un tie visi nebūt nav tikai lielu biznesu īpašnieki vai top līmeņa vadītāji), būtu jāierobežo sevi pie 15K.

Tātad man ir jāēd roltoni, jo tie ir vislētākie, ko var nopirkt? Piedod, nesapratu dziļo domu.

OK, pierakstu: ~10 mēnešu neto - respondents nav apmierināts. interesanti būtu arī uzzināt, kas tiek ņemts vietā.

Grūti pateikt. Man 15K auto nekad nav bijis.

Sanāk drusciņ sajaukt mušas ar kotletēm. Runāt par mūsdienu plašpatēriņa auto un jēdzienu baudījums ir apmēram tas pats, kas salīdzināt pagājuša gadsimta 70.gadu lidojumu ar Concorde un mūsdienu lidojumu ar Ryanair. Ja piezemētāk - sudraba galda piederumus restorānā un plastmasas dakšiņas komandas saliedēšanas pasākumā brīva dabā.

Pastāstīšu par kvazi-sapņiem. Kapēc kvazi? Lasiet, sapratīsiet.

Gadus 20 atpakaļ man vēl auto nebija. Protams, kā jau katram puikam, kam teju teju būs tiesības, gribējās. Un jauno auto bildes no tepat LV izdotu žunālu viduslapām uz sienas tika līmētas. Sagadīšanās pēc tā siena bija vietā, kur kopš tā laika nekas nav mainījies (vasarnīca laukos). Tagad, katru reizi ieraugot sienu, nāk smaids par... Peugeout 406, VW Sharan mk1, Saab 9-5 utml. tā laika "sapņu auto".

Otrs piemērs. Bija pirmais auto, ar kuru braucu ~gadu. Pārdevu, jo vajadzēja līdzekļus biznesam. Gadus piecus vēlāk pēc CSNg paliku bez drapaka, toties ar nesliktu OCTA atlīdzību par neceļamu auto. Un tā sagadījās, ka bija iespēja paņemt tādu pašu marku/modeli, kā bija tas Pirmais. Tikai - jaunāku, labākā stāvoklī, īsāk - konfekti. Paņēmu. Nobraucu vairākus gadus. Bet - nekādas sajūsmas par to vairs nebija - mobilitātes nodrošinātājs, un nekā vairāk.

Studentu vecumā, kad nebija pašreizējo ienākumu, protams, ēdu arī roltonus. Man šķiet, ka 90+% LV studentu tos ir ēduši. Nu, Anrijs gan jau ka ne, bet tas pats par sevi saprotams.