Opel Astra Caravan 1.6 i
1992
Novērtējums: 8
Automašīna Opel Astra Caravan (universālis) 1.6 i, monošprice
Ar šo auto sanāca pavadīt kopā daudz laika 4 gadu garumā, kad pa Latvijas ceļiem noripots kopumā 180 000 km. Tādēļ šis manas pieredzes apraksts būtu kā cieņas apliecinājums šai mašīnai, pie tam varbūt kādam tas viss noder. Uzreiz atzīmēšu, ka automašīnu tehnisko pusi nepārzinu diez ko labi, bet nu mēģināšu, cik pratīšu.
Virsbūve
Neskatoties uz piederību „Golf” klasei, šajā automašīnā var iekraut lielas un pat ļoti lielas lietas – nolokot aizmugurējos beņķus, universālī tiek iegūta aptuveni 160 cm gara un 110 cm plata telpa. Bagāžnieka vāka durvis labi turās paceltā stāvoklī un nekrīt mantu iekrāvējam uz galvas. Arī pārējās durvis bija saglabājušās labā stāvoklī. Kā jau universālis, šī mašīna pa krateklīgiem ceļiem nedaudz grabēja, bet tiešām varu teikt, ka nedaudz.
Šīs mašīnas, kā jau visu pirms 1996. -1998. gada opeļu, lielā sāpe bija rūsa. Tā arī bija viens no iemesliem, kādēļ no mašīnītes šķīros. Rūsa ātri attīstās aizmugurējās arkās, kā arī sliekšņos. Korozija skar arī benzīnbākas vāciņa rajonu. Pārējām virsbūves daļām tā nav raksturīga, lai gan sīki defektiņi parādījās šur un tur. 4 gadu laikā sliekšņi tika nomainīti 2 x! (pirmoreiz gan tie tika nekvalitatīvi apstrādāti), bet aizmugurējās arkas – 1 x. Un atkal rūsa jau ir klāt. Domāju, ka, uzreiz pēc pirkšanas veicot kvalitatīvu pretkorozijas apstrādi, ar šo problēmu daļēji varētu cīnīties – vismaz paildzināt caurrūsēšanu. Es to savulaik neizdarīju. Starp citu, ar neveselīgu interesi aplūkojot šī paša modeļa Astras, sākot ar 1995. -1996. g. (t. i. pēc feislifta), rūsu praktiski nekur nemanīju. Esmu dzirdējis, ka tām ir vismaz kaut kāda apakšējās daļas pretkorozijas aizsardzība.
Ar 14 collu diskiem un riepām 175/65 (kas ir viens no standarta izmēriem) auto ir samērā augsts un izbraukt varēja no visurienes, kur biju sadomājis iebraukt.
Salons
Dizains ir pārsteidzoši mūsdienīgs, un, cik nu spēju novērtēt, šķiet, ka ir izmantoti kvalitatīvi materiāli. Neapšaubāms pluss ir ērtie Recaro sēdekļi, kuri neļauj diez ko nogurt cilvēka smaguma centram. Pārsteidza arī šajā pēc idejas vienkāršajā tautas vāģī ievietotā rūpnīcas mūzikas sistēma ar 4 tumbām priekšā un 2 astes galā. Skaņa pilnībā apmierināja manas prasības, it sevišķi pēc iepriekšējā auto – 2. golfa : ) Nepatika, ka mērinstrumentu panelī nav tahometra, bet kombinācijā ar dažiem citiem motoru veidiem šim modelim tas ir. Nekas un nekad no āra salonā netecēja iekšā, jumta lūka arī vienmēr saglabāja hermētismu. Pirmajā lietošanas gadā mani gan nepatīkami pārsteidza viena lieta – bagāžas nodalījumā no viena sāna ieplūst ūdens. Nu gan ziepes – izrūsējis cauri! : ) Bet nē, izrādās, ka šim ūdenim ir zilgana krāsa un tas aizdomīgi ož pēc logu skalojamā šķidruma. Tā arī bija – vietā, kur aizmugurējam stiklam paredzētā caurulīte nonāk bagāžnieka vākā, tā bija plīsusi. Tad nu to sekmīgi amputēju no paša šķidruma trauciņa un viss bija ok.
Un vēl – sarūsēja benzīna bāka un sāka pat sūkties ārā benzīns. Bāku dabūju mainīt.
Motors
Uz lielu jaudu un uzrāvienu, protams, mašīna ar 1.6 NZ motoru (75 Zs) nepretendē, bet griezes moments 128 nm pie 2800 apgr. / min. padara braukšanu tīri jēdzīgu. Tahometra trūkuma dēļ man to bija grūti novērtēt, bet, domāju, ka nekad neuzgriezu motoru vairāk par 3500-4000 apgr. / min., un ikdienā iztiku zem 3000 apgr. / min. Neesmu mocījis auto arī ar pārāk maziem apgriezieniem ikdienā. Apdzīt blīvas satiksmes apstākļos bija grūti, bet, ceru, ka tieši tādēļ izkopu apdzīšanas iemaņas un nostiprināju nervu sistēmu : ) Kombinācijā ar samērā garajiem pārnesumiem autiņš benzīnniekam bija ļoti ekonomisks – vasarā pa šoseju patēriņš pirmajos gados regulāri bija zem 6 l / 100 km, bet pēc tam zem 6,5 l / 100 km. Pilsētā, ziemā, lai kā centos, virs 10 l uz simtu nekad nesanāca. Vidēji visās sezonās pilsēta / šoseja patēriņš bija 7,5 l.
Pērkot mašīnu, odometrs rādīja 174 000 km (11 g. laikā – neticu), es „piebraucu klāt” 180 000 km (4 g. ), un kopā sanāca pāri 350 tūkstošiem kilometru. Esmu interesējies tieši par šo motoru, un visur tiek apgalvots, ka tas ir viens no uzticamākajiem opel motoriņiem, kam nav raksturīga eļļas ēšana, un kurš ir ļoti ilgmūžīgs. Tādēļ domāju, ka odometrs pirms manis ir grozīts un varbūt pat krietni, jo uz beigām motorītis sāka pagurt – ēda eļļu 5 l / 10 000 km, un bija raksturīga arī dūmošana. Līdz ziliem dūmiem gan nenonāca. Jāpiezīmē, ka vārstu blīvslēgus biju jau paguvis nomainīt. Motora pagurums arī bija otrs iemesls, kādēļ pārtraucu attiecības ar šo auto.
Piekare
Gan citu Astru lietotāju, gan mana pieredze liecina, ka šī auto piekare ir ļoti izturīga, un tas ir viens no Astras trumpjiem. Ir braukts pa visdažādākajiem ceļiem un kaut ko līdzīgu neceļiem, bet pēdējo 2 gadu laikā ir nomainīts tikai 1 lodbalsts (ja kaut ko nejaucu : )) priekšā (un to sasitu, daļēji noskrienot no šosejas, lai viens muļķis varētu pabeigt apdzīšanas manevru). Pirmajos lietošanas gados gan sanāca veikt kārtīgu piekares remontu, bet, domāju, ka tas vienkārši ir „mantojums” no autiņa iepriekšējiem ilgajiem gadiem Vācijā. Pirmajos gados vairākkārt mainīju tikai stabilizatora atsaites priekšā, bet tad nomainīju autoservisu (starp citu, uz Iglit), un šīs detaļas arī nez kāpēc vairs nebija jāmaina : ) Ā, nu vēl vienīgā līdz šim konstatētā vājā vieta ir aizmugures atsperes (pie amortizatoriem), kuras kopumā esmu nomainījis jau 2 x, bet tur droši vien pats esmu vainīgs – dažkārt vestas pārāk smagas lietas : )
Pat pēc visiem noskrietajiem kilometriem mašīna iet viegli, gaita ir samērā mīksta, bet uz ceļa turas labi. Līdz 120-130 km / h nav problēmu ar stabilitāti uz šosejas, vibrāciju, vai ko tamlīdzīgu. Ātrāk – to nu nezinu, jo vienkārši ar šo auto ātrāk neesmu braucis – nav bijusi vajadzība. Ar to nebūt nesaku, ka šīs mašīnas ātruma limits ir 130 km / h. Uz grantēta ceļa arī turas samērā labi.
Pārējās lietas
Ar ģeneratora – akumulatora sadarbību esmu apmierināts pilnībā. Pirms 3 gadiem nomainīju no Vāczemes atbraukušo stipri sagurušo veco aķi uz Delphi – līdz pat beigām viss bija ok. Nav bijušas nekādas problēmas ar pielekšanu, izņemot iepriekšējās ziemas aukstuma periodu, kad motorā sasala tur ielietā eļļa ar ūdens piejaukumu (un to izdarīja oficiāls eļļas maiņas kantoris!). Labi turās visas ārējā apgaismojuma spuldzītes – pēdējos 3 gados mainīta tikai viena tuvās gaismas spuldzītes. Piezīmēšu, ka, lietojot vēl veco aķi, šad un tad nācās pamainīt šīs spuldzītes, tā kā to izdegšanas biežums var būt saistīts ar sprieguma stabilitāti vai kaut ko līdzīgu : ) Bieži un ilgstoši mēģinot pielaist autiņu (par to, kāpēc – tūlīt pat), sabojāju starteri, bet to labi saremontēja firmā Rolis.
Bet tagad par vienu problēmu, kuras dēļ gribēju no šī autiņa tikt vaļā jau pēc pirmā gada. Braucot, ne no šā ne no tā, mašīna ņem un noslāpst. Pielaist vairs nevar. Pirmajās reizēs pēc zināmas atdzišanas (0,5-1,5 h) pielaist izdevās, bet pēc tam kļuva aizvien sliktāk un bieži nācās palikt uz ceļa ilgi. Pēc tam neleca vispār. Servisos vainu neizdevās atrast. Salasoties internetā gudras lietas, izsecināju, ka vainīgs komutators (tāds murmulis zem sadalītāja vāciņa). Jauns tas maksāja 20 Ls (pirms 2 g. ); servisā to nomainīja – viss ok. Bet tikai kādu mēnesi – atkal vecā kaite klāt. Tad nu iemācījos pats šo draņķi nomainīt un vienmēr mašīnā bija rezerves komutators – kad viens atteicās strādāt, uzliku otru un braucu tālāk. Dažreiz nācās šo darbību atkārtot vairākas reizes. Papildus tam autiņam piemetās vēl citas līdzīgas slimības – pielaižot skrien līdz nejēgai augšā apgriezieni (jāslāpē uzreiz nost un jāmēģina atkal); braucot sāk raustīties utt. Izmēģinājos ar tukšgaitas vārsta maiņu – nelīdzēja. Beigās ķēros pie pēdējā aizdomās turamā – vadības bloks (kompis). Te nu vaininieks bija rokā! Nopirku Ķīpsalas šrotā lietotu pa 40 Ls (arī pirms 2 g. ), nomainīju to un pārējos gadus braucu bez bēdu. Starp citu, arī komutators vairs nemuļķojās – acīmredzot, kompis viņam deva kaut kādus nepareizus signālus. Šīs problēmas vairs neatkārtojās – pat ne mazākajā mērā. Ja neskaita šo bēdu stāstu, kurā faktiski bija vainīgs tikai kompis, ar elektrību un elektroniku ne karstumos, ne aukstumos, ne mitrumos – nekādu problēmu.
Rezumē
Uzticams un ļoti praktisks, remontos lēts auto, kas izceļas arī ar degvielas ekonomiju. Domāju, ka „gļukam” ar kompi bija gadījuma raksturs – neesmu to lasījis šādu auto lietotāju pieredzē. Manās acīs šis auto ir pelnījis šo garo sacerējumu un ne tikai to : )
Plusi:
+ izturīgā un vienkāršā piekare;
+ salīdzinoši lētās rezerves daļas;
+ plašā bagāžas telpa;
+ degvielas ekonomija;
+ mūsdienīgais salona noformējums un labie krēsli;
+ kvalitatīvā mūzikas iekārta;
+ klusā un mīkstā gaita.
Mīnusi:
- rūsa;
- motora nelielā jauda;
- motora eļļas ēšana (domājams, dēļ ļoti liela nobraukuma);
- 1 x nojuka vadības bloks, ko nācās mainīt.
Ģirts
@ 4.janvāris 2008 0:00
Nu lielisks apraksts!!! Žēl, ka par vecu opeli, bet visādi citādi izcils stāsts!!
Man pašam gan ir bijis Opel Astra Caravan 1998gada dīzeļaparāts, bet par samērā klusu gaitu gan jāpiekrīt. Ja pārkāpj no kāda franču meganes vai peugeot, tad pirmais ausīs iekrīt vatainā skaņa un salīdzinoši ļoti klusie pagrieziena rādītāja tikšķi. :-) Nav premium, bet ir labi.
Vecais Kadett Caravan gan bija murgs, ne mašīna...Tas nemaz nelīdzinājās Astrai (ja nu tikai sēdekļi bija tie labie recaro :-)).