Drošības instruktora viedoklis par satiksmes drošību 28

Drošības instruktors Jānis Vanks sniedz padomus par mūžam aktuālo tēmu - satiksmes drošību.

Ko ikviens autovadītājs var darīt, lai mazinātu negadījumu risku?

Jānis Vanks, Drošas braukšanas skolas vadītājs

Ikdienas steigā neaizdomājamies par to, cik sarežģīts un atbildīgs ir auto vadīšanas process. Braucot pie stūres, mūsu smadzenes apstrādā lielu daudzumu informācijas par situāciju uz ceļa un mums nepārtraukti ir jāpieņem izšķirīgus lēmumus, nereti – dažu sekunžu laikā. Tāpēc, pirmkārt, mums ir pilnībā jākoncentrējas uz automašīnas vadīšanu. Un, otrkārt, pat pieredzējušajiem autobraucējiem, kas diendienā nobrauc neskaitāmus kilometrus, ik pa laikam der atsvaidzināt savas zināšanas un braukšanas iemaņas.

Apdzīšana – bīstamākais manevrs uz ceļa

Pirms uzņemties apdzīšanas risku, iesaku trīsreiz apdomāt, vai tas patiesi ir nepieciešams. Ja manevrs tomēr jāveic, iesaku ievērot vairākus noteikumus. Pirmkārt, jāievēro pareiza trajektorija – pirms apdzīšanas ir jāietur pienācīga distance ar apdzenamo transportlīdzekli, lai būtu iespējams pārliecināties par situāciju pretējā joslā pēc iespējas tālāk uz priekšu. Otrkārt, ir jāizvēlas pareizā vieta – ceļam ir jābūt pārredzamam tālu uz priekšu, lai būtu 100% pārliecība, ka pietiks laika atgriezties savā joslā, netraucējot pretim braucošajam un apdzenamajam spēkratam. Treškārt, veicot apdzīšanas manevru, ir jākontrolē situācija 360 grādos ap mašīnu un jālieto virzienrādītāji, lai informētu pārējos autovadītājus par saviem nodomiem. Tas bieži vien piemirstas. Iesaku atturēties no apdzīšanas sliktos laika apstākļos, kad nokrišņi vai nepietiekams apgaismojums traucē saskatīt ceļu tālu uz priekšu.

Absolūts tabu ir apdzīt pēdējā brīdī, spiežot pretimbraucošo auto uz apmales. Tiem, kuri cer, ka gan jau pretimbraucošā mašīna dos ceļu, der aizdomāties, ka otrs šoferis var būt uz mirkli novērsis uzmanību no ceļa. Piemēram, ieskatījies telefonā vai tērzē ar blakussēdētāju.

Neregulējamie krustojumi

Īpaši jāuzmanās neregulējamos krustojumos. Ja tas ir vienādas nozīmes krustojums, tad vienmēr jāatceras labās rokas likums – ja automašīna brauc no labās puses, tad tā ir jāpalaiž. Pat ja jums ir priekšroka, ir rūpīgi jāpārliecinās par drošību: varbūt otrs šoferis ir pārpratis situāciju. Ne katrs autovadītājs ir ielāgojis, cik svarīgi ir apstāties tā, lai var labi pārredzēt krustojumu. Nepieciešams arī atcerēties, ka nogriežoties vienmēr jādod ceļš gājējiem. Nevienādas nozīmes krustojumos pirms izbraukšanas uz galvenā ceļa, viennozīmīgi ir jāapstājas un jāpārliecinās, vai ceļš ir brīvs. Jāņem vērā arī galvenā ceļa virziens, kā arī atkal jāatceras, ka nogriežoties priekšroka ir gājējiem.

Ko pasaka līnijas?

Nezināšana vai pavirša attieksme pret ceļa horizontālajiem apzīmējumiem var novest pie bēdīgām sekām. Diskusijas joprojām izraisa Tallinas šoseja ar tās paplašināto nomali – ne visi autobraucēji zina, kā pa to braukt pareizi un droši. Autovadītāji var izmantot ar pārtraukto līniju atdalīto plato nomali, lai palaistu garām ātrāk braucošos, bet tā nav paredzēta ilgstošai braukšanai. Ir jāatceras, ka horizontālais ceļu marķējums ir kā ceļu zīmes, kas strikti  jāievēro – to šķērsojot, mēs pārkāpjam ceļu satiksmes noteikumus. Parasti cilvēki pārkāpj ass līniju, lai gan ir labi zināms, ka nepārtrauktas līnijas šķērsošana ir bīstams manevrs – tā brīdina, ka tuvojas līkums, krustojums vai nepārredzams ceļa posms. Tas pats attiecas uz dubultajām ceļa līnijām –  tās nedrīkst šķērsot. Tas attiecas arī uz nepārtrauktu līniju ceļa labajā pusē. Izņēmums ir tehniskas ķibeles, tad ceļa malā esošo nepārtraukto līniju var šķērsot, lai novietotu mašīnu ceļa nomalē, izliekot avārijas trijstūri. Lielveikalu autostāvvietās bieži redzami krustu šķērsu novietoti spēkrati. Uz ielām redzams tas pats – autobraucēji bieži izturas nevērīgi pret līnijām uz ceļa.

Gājējiem draudzīgā zebra

Īpaši uzmanīgiem autovadītājiem ir jābūt pie gājēju pārejām jeb tā dēvētajām zebrām. Augot braukšanas kultūrai, gājēju priekšroka tiek respektēta arvien vairāk. Parasti grēko paši gājēji, kuri, izmantojot savu priekšroku, nereti nepārliecinās, vai autovadītājs viņus ir pamanījis un paspēs reaģēt. Gājējam vienmēr ir jāpārliecinās, ka autovadītājs viņu ir ievērojis.  Vislabākais palīgs ir acu kontakts. Tas pats attiecas uz velobraucējiem, kuri bieži šķērso pārejas, nepārliecinoties par automašīnas tuvošanos. Arī autovadītājiem, tuvojoties pārejām, ir jāsamazina ātrums un jāpārliecinās, ka netuvojas gājējs vai velobraucējs.