Dzeltens 3. žigulis, 1977. gada. Tālajā 1993. gadā nokļuvu Norvēģijā lasīt ķiršus, plūmes, ābolus un bumbierus. Un pelnīt nereālu piķi, protams, jo pietrūka studijām, jo koju biedri visu nodzēra. Bet tas tā. Tam norvēģim bij astoņpadsmit gadīga meitiņa, Solveiga, protams, bet viņai nebij tiesības vadīt auto, a man bija. Tad nu ar tā tipa sievastēva auto, kas nupat bija palīdis zem velēnām (sievastēvs, ne jau auto), vedu Solveigu uz Dančiem. Kad aizvedu, izrādījās, ka vairāk kā pasažieres pienākumus viņa pildīt neko citu negrib, respektīvi, es biju tikai un vienīgi Šoferis. Bet tas nu tā, tas sievastēva auto bija jau pieminētais žigulis, ko norvēgis man atdeva. Sametināju tam izpūtēju, un braucu mājās, kad visi augļi bija nolasīti. Tik skāde, nevarēja atrast oriģinālo norvēģu tehpasi tam dzeltenajam dzelzim. Iešķieba man tādas sarkanas novelkamās bildītes numuru vietā. Stokholmā izrādījās, ka uz Rīgas prāmi (toreiz bija dzelzis ar skanīgu nosaukumu Iļjičš) vietu naff, braucu uz Tallinu. Tallinā izrādījās, ka robežsargiem nepatīk mana izdruka no norvēģu CSDD. Gāju uz Norvēģijas vēstniecību, kas bija tik laipni, un uzcepa kaut kādu papīru, ka man ir īpašumtiesības iz minēto dzelzi. Tad varēju braukt uz Rīgu, lepns kā pāvs, ka man ir Sava Mašīna. Mašīna bija varena, gāja uz 170 (gan jau ka mūsdienu GPS parādītu, ka bija kādi 150), un ar to varēja braukt arī ekonomiski, uz kādiem 6 litriem uz simtu. Jo, lai gan benzīns maksāja kādi 20 santīmi, bieži vien benzīnam pietrūka. Alum, tam gan nepietrūka nekad! Ai, kādi sūdi tik ar šito dzelzi netika taisīti! Bet, viss ir labs kas labi beidzas. Pēc pāris gadiem nācās žigulīti pārdot par 500 latiem.

Manā rīc[ibā esošais jetijs nupat tika pie 90 tūkstošu apkopes. Arī 2 litri dīzelis ar priekšpiedziņu. Patīk augstais klīrenss un mīkstā piekare, salokāmie aizmugures beņķi un degvielas patēriņš. Nepatīk paaugstais bagāžnieka slieksnis, ja kaut kas lielāks jāieceļ. Nekas būtiski slikts pa divarpus gadiem noticis nav. Braukšanas vaina. Tālākais brauciens bija uz Frenciju, drauga kāzām. Tad nācās arī gulēt mašīnā, (jo miglas dēļ kavējās prāmis no Vācijas uz Dāniju), beņķus salokot, pat varēja sagulēt divatā itin ērti. 5 pakāpju kārba tomēr nav tā labākā Vācijas autostrādēm, tāpat mašīnas augstums un mīkstā piekare par 130 kmh lielākus ātrumus padara neomulīgus. Latvijā vidējais patēriņš grozās ap 5.6 litriem. Riepu izmērs tik mazai mašīnai šķiet par platu, it īpaši tas attiecas uz ziemas riepām. Apkopes ik pa 15000 km izmaksā ap 110 latu katra. Zobsiksna paredzēta mainīt uz 210000 km. Skoda zīme aizmugurē nolupusi, šofera durvīm iet nost krāsa, un degvielas rādītājs reizēm neprecīzs, to pašlaik risinām garantijas kārtībā. redzēs, kā ies.

dace lodžija?

siksnas mainītas pirms gada. Gan pirms, gan pēc tādi paši simptomusi

auto - dīzeļautomāts - stāv nojumē, kur ir tikapat auksts kā ārā, bet sniega uz jumta naff.

Līdz ar to viedo ieteikumus - sildīt tikai tikmēr, kamēt sniegu nokasa, nav izpildāms.

...parasti sildu pāris min, kamēr atveru vārtus un tā. Automāc ir pastīvs pāris minūtes, ja vien motors nav uzsilis riktīgi, īsa sildīšana tur neko nelīdz!

Bet ir cita sāpe.

Sūdīgi lec.

Esot visas sveces veselas, visi kompresijas cipari normā, sprauslas nemīžājot, sūknis negļučījot. Tā teica uzticamā servīzē. Bet, ja temp. mīnusos, tad 3x sildu sveces, un i to pielec tik pēc brītiņa. Vispār, ir tā, uzsit, un noģībst, tad jāturpina griezt startes, un tad aiziet. Silc lec normāli.

Ak jā, 2005. gada Voyager 2.8 dīzels.

Kasablanka vispār nav nekāda Maroka, tāpat kā Maskava nav Krievija. Kasa (kā pilsētu dēvē) ir dikti iesakņojusies savā sākotnējā spāniskumā. Pat tapas pie alus tur dod.

Tā ka daudz nav jābrīnās, ka tur ir radusies (gan jau ka gana korumpēta) doma par tramvaja tipa sabtransu.