Azartspēles es spēlējis esmu vnreiz mūžā uz naudu... 2ajā klasē automātā nospēlēju nedēļas pusdienas naudu (no sākuma pat 2kāršoju) un man ar to pietika, lai saprastu, ka tas nav priekš manis...
Lecskapī vēl joprojām stāv šampis no šīs vasaras čempja, un nesaki, ka princips tikai tape, ka naf ko...
Ar lielu smaidu šodien atvēru pastkastītes durtiņas... Tur bija TAS, Tas ilgi gaidītais papīra gabaliņš... Ak vai cik maz cilvēkam vajag, lai jau no rīta laimīgs lēkātu apkārt (dabasmīļiem- tas noteikti bija jau reiz pārstrādāts)...
Tad sākās otra daļa, gaidīšana pēc piemērota brīža, lai varētu iet un apmanīt šo papīrīti ar lielāku papīrīti... Teiksiet žīds, iespējams... Bet tāda nu tā sistēma ir... Un tieši pusdienaslaikā arī darps aprimās un ar lielu smaidu sejā iečāpoju savā pasta nodaļā... Darbinieki jau man pazīst, pat kartiņu neprasa, gandrīz vai kā būtu nopirkta mēnešbiļete... Sagaidīdams savu kārtu, sniedzu šo brīnumpapīrīti darbiniecei... Atvainojos, ka nespēju iegaumēt viņas vārdu, jo šajā brīdī man kas cits virmoja prātā, vai tas būs TAS... Darbiniece aizčāpo aiz stūra un pēc mirkļa dzirdu, ka velk kko smagu... Viņa parādās ap stūri vilkdama gandrīz viņas auguma lieluma kasti, es uzsaucu, ka nav tak smags, tik nieka kilograms... Nav, nav, šī atsaka... Ar stingru satvērienu tveru pēc leilā papīra un soļoju mājup... Ak kāds smaids manā sejā saskatāms, kā būtu dabūjis pirmo 10nieku liecībā un nesu mājās mammai atrādīt...
ursis rakstīja: puika sāk apvainoties,es tev likšu mieru
te ir spama tofiks,spama
Kurš tad uz pursi var apvainoties...
Vai tad uz pūkainiem rotaļu lācīšiem ir jēgas...