iesaku tomēr saņemties un noskatīties. es pirmo daļu skatījos divas reizes ar vairāku gadu intervālu – bet tā arī nesapratu to dziļo domu. toties šī otrā daļa man ļoti patika. droši vien ir tā – kurš nesaprata pirmo daļu, tam patīk otrā; un otrādi.

Par 6 gadus vecām ziemas riepām es būtu … skeptisks. ;) Un nav jau šeit pat runa par 5-gadīgām riepām. Reāli atradu sludinājumu, kur 2008. gada mašīnai bija 2008. gada riepas, ejot apskati ziemā!!! Vai tas tiešām neko neizsaka? No otras puses, ja ir norādītas jaunākas riepas, bet pie reālas apskates ir vecas, tas ir labs pamats atlaides prasīšanai.

Konkrētu marku neieteikšu, bet izstāstīšu metodi, kā tikko paši iegādājām auto. Sākām ar to, ka izvēlētā izmēra/klases mašīnas sākām ņemt nomā. Nu jau Latvijā nomas ir pietiekami izplatītas, lai tās populārākās markas visas varētu dabūt nomēģināt. Pozitīvi te ir tas, ka nomas mašīnas neviens īpaši nežēlo, tā ka visas vājās vietas ir kā uz paplātes. Pie tam iesaku paņemt arī tādas firmas mašīnu, ko kaut kādu iemeslu dēļ pat sākumā negribas pirkt -- var gadīties, ka atgadās mainīt domas. Šādi izmēģinot, sapratīsi, vai bagāžnieks ir gana liels, vai nekretinē kaut kādas nianses salona iekārtojumā utt utjp.

Šādi mēs visai specifiski jau nonācām pie konkrēta modeļa un tad jau sākās īstās meklēšana. Mani vēl aizvien izbrīna, cik daudz ir cilvēku, kas nezina par e-csdd izmantošanu, bet manuprāt tas ir obligāts pasākums. Tagad pat raksta klāt vecākās uzmontētās riepas datumu, kas kopā ar tehniskās apskates datos atklātajās šaizēm sniedz diezgan labu priekšstatu par iepriekšējo īpašnieku.

Tālāk, ja atrodas kāda patīkama mašīna, to var jau tālāk pārbaudīt, nosūtot uz csdd īsziņu par 1eiriku, kur dabon visu iepriekšējo apskašu rezultātus. Tur mēdz dieva zīmes parādīties. Nu, ja arī šī vēsture šķiet laba, tad ir vērts aizbraukt apskatīt. Pēc šāda algoritma atradām pat necerēti labu mašīnu, ar ko vismaz līdz šim vēl ir ļoti patīkami braukt.

Man bij tāds gadījums: braucu reiz pār Salu tiltu uz centru. Darbadienas rīts, sastrēgums klasiskais. Biju kaut kāds ta ne neizgulējies, ta ne izbesījies, bet visa pasaule krita uz nerviem. Tiekot pāri Daugavai un iestājoties korķī virzienā uz Gogoļa ielas krustu, mana visa dzīves negācija summējās pilnīgi pofigistiskā pagriezienā pa kreisi pāri divām līnijām, pāri divām joslām un vēl tur laikam ir kāda sadalošā josla – pa taisno uz Maskavas ielu. Tur uzreiz steidzīgs stāvs ar zizlīti pieskrien klāt. "Lāb-rīt! Kur tā steidzamies?" Es saku, ka nekur nesteidzos, vienkārši apnicis mīcīties pa tiem sastrēgumiem. (Policistiem nekad neko "nesmērēju", ja esmu pieķerts, dabonu cedeli un apmaksāju savu maksas pakalpojumu.) Bet šis nemaz nesteidzas iet rakstīt depešu, stāv pie loga, pēta manus dokumentus un kaut ko domā. "Ziniet," viņš saka, "man tomēr liekas, ka jūs kaut kur ļoti steidzaties." Es jau sāku uzvilkties un, uz viņu neskatoties, atkārtoju jau dusmīgāk, ka nekur nesteidzos, bet veicu apzinātu pārkāpumu, jo besī stāvēt sastrēgumos. Tajā brīdī blakus sēdošā sieva iebliež riktīgu dunku sānos un čukst, lai aizveros. Es paskatos uz policistu – šis stāv smaidīgs un dod man dokumentus. Nekāda soda, nekāda brīdinājuma, nekā. Braucu prom un biju tik nokaunējies par savu burkšķēšanu! Lai nu ko, bet tik "naglus" pārkāpumus vairs neesmu nekad veicis. Jāsaka – visu cieņu policista iemaņām, kas mani pareizi novērtēja un deva man visiedarbīgāko mācību.

Es uzskatu, ka Ceļu policija pilda savu darbu godprātīgi. Kā jebkuras profesijas pārstāvju vidū, protams, arī policistu vidū gadās pilnīgi kretīni, kas mēģina izmantot savu stāvokli pēc vissliktākās sirdsapziņas, bet tādi cilvēki ir jebkur. Savā līdzšinējā nepilnu 20 gadu braukalēšanas laikā NE REIZI neesmu sodīts nepamatoti. Jāatzīst, ir bijušas divas reizes, kad no soda izvairījos tikai tāpēc, ka neļāvos vienkārši brutālai izspiešanai, bet noderēja pamatlīmeņa juridiskās zināšanas, lai puiši nomierinātos. Visos citos gadījumos esmu saskāries vai nu ar objektīvu spriedumu, vai pat ar negaidītu sapratni. Jāpiebilst, ka nekad vēl neesmu maksājis kādam kukuli, lai tiktu vaļā. Vainīgs – maksā. Teikšu, ka daudz sliktāk par ierindas patruļvienības pārstāvjiem savus pienākumus pilda tieši birojā sēdošie priekšnieciņi – tās pāris reizes, kad nācies iet skaidroties uz Ceļu policijas kantori, esmu saskāries ar ļoti neprofesionālu attieksmi un klaju kukuļprasīšanu. Domāju, lielākais naids pret policiju ir tieši viņu kontrolējošās lomas dēļ – neļauj puikām spēlēties. Jaunības gados, kad gribēju patrakot, biežāk arī saskāros ar policiju un viņu bardzību; tagad braucu rāmāk, un rāmākas ir arī sarunas. un vienalga, pabraucot garām policistu postenim, neko labu par šiem nedomāju.

Skaidrs, tad saprotu, ka ir jēga atstāt visu, kā ir, un mēģināt uz vietas izkaulēt maksimālo variantu.

Zvanīt jau zvanīšu, kur likšos, bet iepriekš gribēju ievākt kaut nelielu informācijas bagāžu no kādiem, kas to varbūt izgājuši un zina kas un kā. Ir daudzi kantori, kas, ja viņiem ko nepaprasa, "aizmirst" pieminēt būtiskas lietas.