Lasītāju pieredze par saviem auto

Tātad runa patiesībā būs par 20 gs. auto, jo auto sākts ražot 1998. gadā. Neskatoties uz to, ka iepriekšējais auto vārdā Opel Astra (1995) man sagādāja zināmas rūpes, taču nenobijos, un šis ir jau otrais manā valdījumā esošais Opel markas auto. Noskrējiens 146 000 km, no kuriem kādi 10 000 km pa Latvijas ārēm. Gada laikā, protams, ka tas nav nekas daudz, bet jāsaprot, ka šis auto ir kā otrais auto ģimenē ar kuru ikdienā pārvietojas k- dze, jo pārsvarā, ekonomisku apsvērumu pēc, tiek izmantots mans darba auto.
Par izvēli. Šis auto konkrēti piesaistīja mani ar savu eksterjera veidolu. Lai gan nebija plānots, bet auto pārdevēja pierunāts, šis ir mans pirmais dīzeļauto. Mans iecerētais dzinējs bija 1,8 benzīndzinējs ar 125 ZS, kurš laikam tika uzstādīts Zafirās no 2003. gada (pēc facelifta). Taču šāda kombinācija Latvijā praktiski uz to brīdi (meklējos ap 3 mēnešiem) nebija dabonama, tāpēc ļāvos pierunāties. Arī šobrīd ir līdzīga situācija, ja runājam par pirmās paaudzes Zafirām. 1,6 Ecotec benzīnieku negribēju ņemt. Ar šādu agregātu bija aprīkots mans iepriekšējais Opels. Pilnīgā katastrofa. Jāņem vērā, ka 2,2 l DTI un 1,8 l benzīndzinējs, lai cik dīvaini nebūti, praktiski ir vienā cenā (salīdzinot mobile. de datus). Tā kā sākontnēji neesmu ne zaudētājs ne vinnētājs.
Par dzinēju. 2,2 l tilpuma dīzeļmotors ar turbīnu sasniedzot nieka 125 ZS, protams, 21 gs. neko dižoties nevar. Degvielas patēriņš pēc manuāļa 8,4/5,4/6,5 (pilsēta/šoseja/vidējais). Jāteic, ka praksē tā tas arī praktiski ir, ar nelielu novirzi uz augšu. Gribētos gan mazāk, bet auto pašmasa - 1550 kg nav maz. Vai palikšu pie dīzeļiem arī turpmāk? Nezinu. Liekas, ka nē. Kāpēc? Tāpēc, ka tomēr dīzelis (salons) ilgāk uzsilst un ziemas rītos tas nemaz nav patīkami, ir skaļāks savā darbībā un būtisks kopējais ekonomiskais labums arī manuprāt nesanāk. Lai gan dīzelis ir ar turbīnu, taču auto izcili dinamisks nav. Iet labi, pārliecinoši, bet mazliet tūļīgi. Tāda laba vilkme parādās no 2000 apgr./min., līdz 2000 apgr./min. varētu nodefinēt kā t. s. ”turbo bedri”. Motors ir ar ķēdi, tāpēc arī ekspluatācija uz šī rēķina lētāka. Biedējošie pastāsti par augstspiediena sūkņu bojājumiem un to remonta izmaksām Ls 1200 – Ls1500 mani nesatrauc, jo uzskatu, ka lejot normālu degvielu un nevis no „kannām”, problēmām nevajadzētu būt.
Par salonu. Salonā no dizaina viedokļa valda 20 gs. Apdarei izmantoti, manuprāt, labi materiāli, nekas (izņemot elkoņa balstu) pagaidām negrab. Arī skaņas izolācija ir teicama. Varbūt dzinēju varēja labāk noizolēt, bet principā ir ok. Auto ir 7 vietīgs. Praksē pārbaudīts, braukt var arī sēžot trešajā rindā, arī dzinēja jauda pietiekama un degvielas patēriņš braucot pa šoseju praktiski nepalielinās. Taču cilvēkiem, kas paredzējuši ceļot šādā skaitā, neieteiktu šo auto, jo līdzi var paņemt (bagāžniekā ielikt) tikai divas vidēja lieluma sporta somas. Flex 7 sistēma ļauj lieliski transformēt salonu iegūstot pilnīgi līdzenu grīdu. Labāki (mīkstāki) varēja būt krēsli. Bišķiņ tā kā pa cietu liekas. Neskatoties uz to, ka ķebļu regulēšana t. sk. muguras velves ir samērā plašā diapazonā, grūti atrast ērtu pozu. Taču 4,3 m garā auto ir apbrīnojami daudz vietas aizmugurē (2. rindā) sēdošiem. Klimatkontrole strādā teicami. Ekstru nav daudz, bet pamatā pietiek. Vēl tikai gribētos radio vadību no stūres rata, patiešām ērta fīča, un parkošanās sensorus – sievai. Arī kruīzs un autom. aptumšojošais atpakaļskata spogulis ir labas lietas, kas funkcionē normāli. Ziemā salons uzsilst lēnām (katrā ziņā ne tik ātri kā benzīniekam) un manuprāt, ka tas vispār pirmajā momentā iesilst pateicoties elektriskam radiatoram, kurš integrēts ventilācijas kanālā, jo dzinēja temp. vispār var neuzkāpt līdz +80 grādiem pie -5 grādu apkārtējās temp. mierīgā tempā nobraucot pat 30 min. vai 20 km. Tas šķiet pateicoties dīzeļdzinēja augstajam lietderības koef.
Ritošā. Saka, ka pie šī modeļa ritošās daļas regulēšanas esot piestrādājuši Porche speciālisti. Varbūt. Normāli braucot auto ir labi vadāms. Nedaudz jūtams, ka dzinējs (priekša) ir pasmaga. Sajūta tāda, ka lielākās bedrēs tiek „caursistas” (līdz galam saspiestas) priekšējās atsperes. Cilvēkam, tādam kā man, kuram ir lauki, gribētos, lai klīrensiņš priekšā būtu mazliet augstāks.
Kopumā auto arī joprojām mani priecē. Braucot auto liekas mazliet smagnējs un tūļīgs, bet kā jau minēju iepriekš – iet labi. Par smagnējām sajūtām „jāpateicas” arī ātrumpārslēgam (kulisei), kas slēdzas neprecīzi un tizli, un iepriekš pieminētajai „turbo bedrei”. Diemžēl šo pirmo problēmu Opel nav spējis novērst jau vismaz kopš pirmās Astras laikiem. Bremzes varēja būt arī labākas, sajūgs mīkstāks, bet pie visa jau pierod. Taču Opel ir ticis galā ar rūsu! Tās nu patiešām nav, ja nu vienīgi uz izpūtēja. Ievērības cienīgas problēmas gada laikā praktiski nav bijušas. Reizums par ~10 l gļuko degvielas rādītājs. Tikko izietā apskate ir pa „nullēm”. Ikgadējā apkope šādam auto ap Ls 120. Vēl par šo modeli gūt informāciju varat AutoBild 2005. gada oktobra mēneša žurnālā. Labprāt arī atbildēšu arī uz Jūsu interesējošiem jautājumiem, ja tādi būs.