2020. gadā uz ceļiem notikuši 18 359 ceļu satiksmes negadījumi. Bieži ir runāts par to, kas šos negadījumus izraisa un kādi ir pārgalvīgas braukšanas iemesli, bet kā atrisināt esošo problēmu?
Vai vienīgais risinājums ir bargāki sodi? Vai arī nepieciešams ar sabiedrību vairāk runāt par pārgalvīgas braukšanas bīstamību? To stāsta satiksmes drošības speciālists Oskars Irbītis.
Braukšanas kultūra zemā līmenī
Braukšanas kultūras līmenis Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir ļoti zemā līmenī. Satiksmē izteikti dominē dažādas agresivitātes formas – ātra braukšana, “sacensības” savā starpā, savas priekšrokas uzspiešana, “gudrākā braucēja” sindroms, apbraucot sastrēgumus pa stāvlaukumu vai degvielas uzpildes staciju teritorijām. Būtiskas problēmas ir arī ar satiksmes organizāciju, it īpaši Rīgā un tās apkārtnē. Taču jāatceras – satiksme nav vieta eksperimentiem.
Bieži vien mēs pārvērtējam ne tikai savas, bet arī savu spēkratu spējas. Mūsu satiksmē ir ļoti atšķirīga vecuma un tehnoloģiju transportlīdzekļi, kuru iespējas satiksmē nav vienlīdzīgas. Piemēram, vecs Golf nevarēs braukt kā jaunākās paaudzes BMW X5 kaut vai tehnoloģisko atšķirību dēļ.
Taču mūsu autovadītājiem ir arī labās īpašības. Lielākā daļa vadītāju spēj braukt ļoti mainīgos un sarežģītos ceļa apstākļos. Salīdzinot kopējo infrastruktūras stāvokli ar kaimiņvalstīm, mūsu statistikas rādītāji attiecībā uz cietušajiem un bojāgājušajiem, ir ļoti labi. Ar konstatēto pārkāpumu skaitu situācijai faktiski bija jābūt sliktākai. Latvijas fenomens uz citu valstu fona ir motociklisti. Ja citās valstīs motociklisti veido aptuveni 12% no visiem smagi cietušajiem vai bojāgājušajiem, tad Latvijā pēdējos gados tas ir tikai aptuveni 1%. Tas ir skaidrojams ar augstu šīs sabiedrības daļas organizētību un sabiedrisko organizāciju darbību.
Kopumā Latvijas transportlīdzekļu vadītāju potenciāls ir vērtējams kā ļoti pozitīvs, un ar labu satiksmes vadību un organizāciju ir iespēja būtiski uzlabot satiksmes situāciju.
Pārgalvīgai braukšanai vairāki cēloņi
Kā liecina pētījumi un satiksmes drošības plāna audita rezultāti, vieni no galvenajiem pārgalvīgas braukšanas iemesliem ir policistu neesamība uz ceļiem un vadītāju neizglītotība par iespējamajām rīcības sekām. Cilvēki nespēj prognozēt savas rīcības iznākumu, kā rezultātā rodas noziedzīga nolaidība un smagas ceļu satiksmes negadījumu sekas. Vēl viens nozīmīgs faktors pašlaik ir arī sabiedrības emocionālais kritērijs – krīzes nomāktība, kas atspoguļojas kā izteikta dažu indivīdu agresivitāte satiksmē. Turklāt situācijai nepalīdz arī sabiedrības nenosodošā attieksme pret pārkāpējiem. Bieži vien pārgalvīgus braucējus mēs sākam nosodīt tikai tad, kad viņu rīcība sāk skart mūs tieši.
Protams, katram pārkāpējam ir savi motīvi un rīcības modelis, bet pārsvarā tas tomēr ir saistāms ar iepriekšminētajiem faktoriem un kopējo noskaņojumu sabiedrībā. Satiksme ir vistiešākais sabiedrības noskaņojuma spogulis.
Ar sodu palielināšanu nepietiek
Sodu palielināšanai ir ļoti īslaicīgs efekts, kas neatstāj ilgstošu iespaidu, tāpēc būtu plašāk jāizmanto esošās iespaidošanas sistēmas iespējas. Pēc administratīvo sodu sistēmas reorganizācijas ir jāizvērtē soda punktu sistēmas darbība, un nepieciešamības gadījumā tā jāpapildina. Sodi nav jāpalielina, bet jāveic pasākumi, lai šos sodus varētu piemērot. Svarīgi būtu arī palielināt policistu skaitu uz ceļiem, jo tas tomēr ir efektīvākais satiksmes kontroles mehānisms. Atsevišķs jautājums ir par pārgalvīgas braukšanas recidīviem vai atkārtotu braukšanu reibumā – šajos gadījumos būtu jāiesaista mediķi un psihologi.
Domāju, ka būtu jārisina arī jautājums par dinamisku autovadītāju apmācības sistēmu, laikus reaģējot uz aktuālajām problēmām satiksmē – lai apmācība nav atrauta no realitātes.
Kā liecina citu valstu pieredze, pastāv vairāki risinājumi ceļu satiksmes drošības uzlabošanai. Var uzslavēt labos autovadītājus, piemēram, piedāvājot bezmaksas tehnisko apskati, ja trīs gadus nav bijis pārkāpumu. Vai arī novērst atkārtotu noteikumu pārkāpšanu, pilnveidojot soda punktu sistēmu un piemērojot ietekmēšanas līdzekļus, balstoties tieši uz konkrētā autovadītāja pieļautajiem pārkāpumiem. Efektīva ir arī brīdinājumu sistēma un “soda laiks” – policija aptur pārkāpēju un liek tam stāvēt ceļa malā 15 minūtes.
Satiksmes regulējumā pastāv divas būtiskas lietas – normatīvo aktu pants un autovadītāja rīcība, kas atbilst labajai praksei. Tas nekas, ka, atrodoties uz galvenā ceļa, ir atļauts veikt apdzīšanu krustojuma teritorijā. Labās prakses princips ir neapdzīt krustojumā. Ja aplī atļautais braukšanas ātrums ir 50km/h, tas nenozīmē, ka nevar braukt uz 30km/h, kas ir daudz piemērotāks ātrums apļveida krustojumos. Katrs no mums, rīkojoties atbilstoši labajai praksei, spēj ietekmēt satiksmes drošību.
...........
Nez vai Irbīša kungam ir NEVAINOJAMA REPUTĀCIJA, lai varētu dot padomus? Kā tur ir ar sodiem?
Trāpīts desmitniekā!
Uupi, kāpēc Tu pievērsies Irbīša personībai, nevis izsakies par viņa pausto viedokli? Vai, Tavuprāt, viņš šajā rakstā ir kaut ko nepareizi pateicis?
Par sodiem - ja kāds arī ir sagrēkojis un par savu pārkāpumu sodīts, tad pastāv arī tāds institūts kā sodāmības dzēšana - paejot noteiktam laikam pēc soda izciešanas, persona skaitās nesodīta. Pat tad, ja Irbītis par kādu pārkāpumu ir ticis sodīts, nenozīmē, ka viņš ir zaudējis savas zināšanas un spēju spriest, kā arī respektējams tiesības izteikties gan par ceļu satiksmes drošības lietām, gan par avāriju iemesliem!
Ja kāds ir komentējis Internetā,reputācija vair nekā nevar būt nevainojama.