Piedāvājam "Plymouth - Banjul Challenge 2006" dalībnieka Kaspara Līviņa dienasgrāmatu, kas tiek publicēta pa daļām. Šoreiz - piektā (noslēdzošā) daļa.
Dienasgrāmatas pirmo daļu lasiet šeit »»Dienasgrāmatas otro daļu lasiet šeit »»
Dienasgrāmatas trešo daļu lasiet šeit »»
Dienasgrāmatas ceturto daļu lasiet šeit »»
10.01.2006.
Naktī līst lietus! It newer reins in Mauritania! Esam mērenā šokā, un izlijuši mūsu teltī uz jumta. Pret rīta pusi pārvācamies uz Volgu, un saprotam, ka jau sen tā vajadzēja darīt... Volgā sēdekļus var nolaist pilnīgi horizontāli, un iegūt samērā gludu gultasvietu, pie noteikuma, ja mugurkauls ir no gumijas!
No rīta daudz brīva laika. Drusku sakopjam mašīnas, tad dodamies ‘ekskursijā’ uz pilsētu. Brr, kā viņi brauc! Pagriezienu nerāda principā, pie sarkanā signāla brauc principā, ēzeļi pārvietojas pa visām ceļa pusēm... Neizstāstāms bardaks. Braucam visi seši ar Volgu – ideāli! No Volgas pat vietējie raustās!
Atrodam valūtas maiņu, kur nu kurš. Man labāk patīk oficiālā izskata maiņas punkti, bet Jonas samaina naudu daudz izdevīgāk pie kreisajiem mainītājiem tirgus rajonā.
Apmeklējam lidostu, lai uzzinātu, uz kurieni no tās var aizlidot. Neko neuzzinām, atvērts ir tikai AirFrance birojs, kurš pat nepārdod biļetes, un var izstāstīt tikai par lidošanu uz Parīzi. Pa dārgo, protams. Tomēr vēlāk atrodam tūrfirmu pilsētas centrā, un uzzinām, ka var aizlidot pa tiešo tikai uz Parīzi ar AirFrance, Dakaru ar Air Mauritanie, un Kasablanku ar Air Maroc. Cenas nav lētas... Vēl ciešāk nolemjam, ka mums ir jātiek cauri Senegālai.
11.01.2006.
Arī šodien visu dienu nokūkojam pa pilsētu. Atrodam smalku interneta kafejnīcu, kas nedarītu kaunu jebkurai Eiropas valstij, un cena, protams, ir pa kabatai tikai biezajiem – ap latu stundā!
Vēlāk aizbraucam uz pludmali pie zivju tirgus. Zivju tirgu kaut kad sešdesmitajos gados būvējuši francūži, tas vēl tagad izskatās interesanti. Tā ir tā pati vieta, kur pērn mēs beidzām braucienu pa pludmali. Tagad te ir daudz melno, kas svin savus svētkus, un ir dikti jau sapucējušies! Noskatāmies, kā vietējie ielaiž laivu ūdenī, un nez uz kurieni aizbrauc.
Visiem jau pilnīgi pietiek šitās pilsētas. Jau otro reizi paēdam labākajā pilsētas picērijā – Pizza Lina, kur barojas tikai pilsētas varenie, un baltie. Cena kā Latvijas lauku ēdnīcā, un ēdiens arī. Labā nozīmē.
Vakarā visi bez manis aizbrauc uz ķīniešu restorānu, jā, arī tāds atrodas šajā pilsētā.
12.01.2006.
Ak, vai!. Jau astoņos ierodamies Senegālas vēstnieka rezidencē, un viņš satriec visas mūsu cerības! Latvija un Lietuva, Senegālas valdības uzskatos, ir tik bīstamas valstis, ka vēstniekam ir stingri neiespējami izsniegt mums vīzu bez atļaujas no Dakaras, bet tas nav iespējams neaizsūtot uz turieni faksu, un atbilde nav iedomājama ātrāk kā pēc nedēļas! Un nekādi viņš nav pierunājams mums izsnieg vīzu, pieminot naudu vēstnieks vispār pārskaišas, un gandrīz izmet mani pa durvīm!
Ko darīt? Laužam šķēpus, bet beidzot nolemjam braukt uz robežu, un meklēt laimi tur. Varbūt laimēsies, un tiksim cauri, un ar naudu Āfrikā taču visam jābūt iespējamam!
Ap 11 izbraucam no pilsētas. Mums priekšā 200 km pa šoseju, un tad 100 km pa ‘uzlabotu’ zemes ceļu līdz Diama robežpunktam, kas atrodas abās pusēs slūžām uz Senegālas upes. Asfalts pirmos 100 km ir OK, pat ļoti OK. Pat pērn uz katra soļa redzētos policijas, žandarmu, muitnieku, un citu spožām un ne tik spožām pogām rotāto ļaužu posteņu vairs nav. Tikai pāris vietās mūs aptur, un tikai vienā vietā nākas uzdāvināt oficiozam šķīstošās kafijas bundžiņu.
100 zemes ceļa kilometri ir ļoti putekļaini, un iet gar un pa dambi, kas atdala Senegālas upes saldūdeni no okeāna sālsūdens mangrovju audzēm. Piedevām viss šis reģions ir nacionālais parks, tajā mīt milzum daudz dažādu putnu, un redzam arī stārķu baru. Arī meža cūkas redzam vairākkārt, šeit tās ir lielākas augumā, ar lielākiem ilkņiem, bet ar plānāku un rūsganāku spalvu. Un drošas arī tās ir.
Ap četriem pēcpusdienā sasniedzam Mauritānijas pēdējo punktu. Formalitātes, kā ierasts, ir vienkāršas un ātras – 10 eiro katram ar spožām pogām, daži zīmogi, un viss. Kāds Senegālas policijas formā piesienas mums, lai iedodam viņam piecus litrus benzīna. Florians aiziet kopā ar viņu pie mašīnas, un pēc brīža priecīgā un noslēpumainā balsī mums ziņo, ka mums būs mūsu vīzas! Senegālas policis, lūk, esot robežsargs, viņš esot iekārojis Subaru rezerves riepas, un varot visādi mums palīdzēt. Lai mēs tikai braucot pāri dambim, viss būšot labi, vīzas būšot. Pārbraucot dambim ir slavenais vīriņš, kas iekasē 10 eiro par barjeras pacelšanu. Mūsējais policis paņem mūsu pases un aizcilpo uz biroju. Tiktāl viss liekas OK, bet man nezkāpēc viss šis process šķiet pārlieku sasteigts, un es neticu šiem melnajiem. Vācieši mani mierina, bet man nepatīk, ka mana pase ir nezin kur pie kaut kāda melnā.
Nepaiet ne 15 minūtes, kad mūsu policis nāk atpakaļ kopā ar krietni resnāku kolēģi, kas ļoti konkrēti izskatās pēc priekšnieka. Un abi ir dusmīgi, grūž mums atpakaļ mūsu pases, brēc pēc vīzas, un apgalvo, ka šeit, uz robežas, vīzu saņemt nav iespējams. Un ļoti konkrēti raida mūs atpakaļ. Mjā... Daudzsološs sākums, sliktas beigas. Vācieši – Rolfs un Flo – atvadās. Viņiem problēmu ar Senegālas vīzu nav, viņi brauks tālāk.
Mēs ar leišiem griežam ilksis uz otru pusi. Atvadīšanās steidzīga, jo abi poliči joprojām stāv blakus, un dzen mūs prom. Kad sākam kustēt tievākais senegālietis atkal lien mūsu mašīnā, lai aizvedam viņu atpakaļ.
Piebraucam pie mauritāņiem atpakaļ. Par laimi viņi vairs neprasa maksāt par iebraukšanu savā valstī, un klusējot iespiež zīmogu. Un tad – Senegālas formā tērptais policis, kam, izrādās, nez kāpēc ir savs kabūzis Mauritānijas robežkontroles ēciņā, piedāvā nopirkt leišu Pasātu! Un nopērk, skaidrā naudā noskaitot 450 eiro. Domāju, ka viņa galvenais uzdevums ir kapitalizēt kukuļos iegūto naudu ērtajā zonā starp robežām, un viņi izmanto katru izdevību, lai strupceļā iedzītos ceļotājus ‘atprečotu’.
Varētu jau arī Volgu pārdot, bet tā mums vajadzīga, lai atgrieztos Nuakšotā.
Visi četri salienam Volgā, sabāžam pilnu ar pekelēm, un ar skumju prātu uzņemam kursu atpakaļ uz Mauritānijas galvaspilsētu. Pilnai laimei uznāk tumsa, un braukšana paliek vēl ekstrēmāka, jo liela daļa transporta līdzekļu nelieto apgaismojumu, bet ēzeļiem tādu nav vispār. Pāris reizes nākas veikt ekstrēmo bremzēšanu pirms ēzeļa, kas neliekas traucēties, un mierīgi stāv ceļa vidū.
Par laimi Jonas mani nomaina pie Volgas stūres, jo sāk jau krist ciet acis. Piedevām vēl naktī policisti – kontrolētāji ir daudz aktīvāki, un aptur mūs krietni biežāk, kā turpceļā.
Ap 12:00 naktī sasniedzam mūsu Auberge Sahara, un, tā kā visas guļvietas aizņemtas, apmetamies nojumē uz jumta.
13.01.2006.
No rīta dodamies pirkt lidmašīnu biļetes. Lietuvieši grib lidot mājās, bet mums vēl nedēļa laika, un gribētos pabūt kādā kūrortā pie jūras, domājam par Kanāriju salām, kas principā ir ļoti netālu, vai par to pašu mūsu galamērķi Gambiju.
Jau pazīstamais tūrisma firmas Muhameds ir ļoti laipns, un piedāvā par sakarīgu cenu lietuviešiem biļetes uz Londonu caur Kasablanku vēl tajā pašā vakarā, savukārt mums uz Gambiju caur Dakaru rītdien. Ņemam, lai gan cena nav tāda, ko var nosaukt par lētu.
Vēl jātiek vaļā no Volgas, un no zīmoga manā pasē, kas apliecina, ka esmu iebraucis valstī ar šo auto. Volgas pircējs uzrodas ātri, bet arī neko daudz maksāt negrib – tikai 300 eiro, un ne kapeikas vairāk. Vēl par kaudzīti vietējās naudiņas izdodas pārdot kaut ko no mantām, un viss, ardievu, Volga... Par zīmogu pasē nolemju neuztraukties, gan jau lidostā kaut kā!
Atlikusī dienas daļa tiek veltīta peldei okeānā, uz kurieni braucam ar taksi, un mantu pakošanai, kuru ir ļoti daudz, kā izrādās. Daļu drēbju Agita aiznes aiz stūra un atdod ģimenei, kas neticamos apstākļos mitinās blakus gruntsgabalā. Pārējo vienkārši atstājam turpat, viesnīcelē.
Atvadāmies no leišiem. Tie jau ap 11. vakarā dodas uz lidostu. Pasākums viņiem jau beidzies...
14.01.2006.
No rīta miera nav nemaz. Lidmašīna mums paredzēta četros pēcpusdienā, bet jau pirms divpadsmitiem sēžam taksī, un liekam mūs vest uz interneta kafejnīcu. Tā izrādās ciet, un, tā kā ir brīvdiena, ciet ir arī citas. Braucam uz lidostu.
Lidosta ir skārda celtne, pēc izskata diezgan pat moderna, bet nolaista līdz kliņķim. Ir pat viens bārs, protams, nekā alkoholiska. Bārmenis pret mums ļoti laipns, apsola parūpēties, lai mēs uz reģistrāciju tiktu pirmie, un viņa laipnība sniedzas tik tālu, ka viņš pat aiznes mūsu pases apzīmogot pie policista, tāpēc iznāk, ka sēžot bārā un dzerot kolu mēs visas formalitātes jau esam veikuši. Arī ar nelaimīgo zīmogu pasē problēmu nav. Pateicībā atdodu Ali – tā sauc bārmeni – visas Mauritānijas oigijas, kas man palikušas.
Beidzot ap 16:15 pametam šo skaisto, bet neviesmīlīgo zemu – Mauritāniju, un ar ļoti lielu atvieglojuma sajūtu sirdī!
Septiņos vakarā ielidojam Gambijā – starptautiskajā Bandžulas lidostā Jundum, un ap astoņiem jau esam pie mana pērnā paziņas Krokodilu Džona. Duša, alus, vakariņas ķīniešu ēstūzī, mīksta gulta, CIVILIZĀCIJA!
15 – 25.01.2006.
Šajās dienās pilnībā izbaudām dienvidu zemes kūrorta pievilcību. Nakšņojam dažādās naktsmītnēs, no nojumes pie pašas pludmales līdz smalkai viesnīcai itāļu stilā, apmeklējam vietējos dabas parkus, tūristu atrakcijas, krokodilu fermas. Peldamies okeānā neskaitāmas reizes.
Satiekam atkal pārējos ceļotājus, arī mūsu draugus Rolfu un Flo, kas izklaidējas katru vakaru ar citu melno meiteni...
Minhenieši Jans un Peters atdod mums lietot viņu Pajero džipu, kad paši dodas mājup, un tas mums ir liels atspaids transporta jautājumos.
Satiekam arī otru Latvijas komandu, Uģi un Sandiju, kas arī mašīnu pametuši Mauritānijā avārijas dēļ, un tagad plāno atgriezties atpakaļ Eiropā pa zemes ceļu ar stopiem un vietējo transportu.
Ar minheniešu mašīnu piedalāmies noslēguma parādē, kas ir skaļa jautra pabraukāšanās pa pilsētu, neievērojot satiksmes noteikumus, un ar Bandžulas mēra uzrunu.
Apskatāmies vietējo kolorītu automašīnu izsolē, un brīnāmies par vietējām auto cenām, kas var būt nesaprotami augstas, bet tikai modeļiem, ko melnie pazīst.
Satiekam vietējo lietuviešu ģimeni, kas jau astoņus gadus dzīvo Bandžulā, un pārdod Gutas sulas un Lāses pienu.
Un visbeidzot, 25. janvārī caur Amsterdamu un Londonu lidojam mājup, uz Rīgu.
(C) Kaspars Līviņš
(C) Foto Kaspars Līviņš, Florian Kreutzer, un Jonas Juozapaitis
Paldies, bija interesanti. Sižets spraigumu nezaudēja nevienā no daļām un beigas, beigas...