Ierobežojumi un to iespējamā atcelšana šobrīd ir lielākā ekonomikas aktualitāte. To atcelšana, ar jebkādiem nosacījumiem, aiz vien biežāk tiek pieprasīta ne vairs lūgta. Valsts pusē valda neliela neizpratne par nozaru neapmierinātību, jo ir taču izveidoti dažādi atbalsta mehānismi un visam vajadzētu būt kārtībā.
Taču, vēlme pēc ierobežojumu atcelšanas visbiežāk balstās nozares dalībnieku iztikas līdzekļu trūkumā un vēlmē nezaudēt savu biznesu. Kādēļ atbalsta mehānismi nespēj piepildīt abas šīs vēlmes lielai daļai uzņēmumu un uzņēmēju ir cits stāsts, par to citreiz. Taču fakts ir tāds, ka cilvēki grib strādāt, pelnīt sev iztiku un nezaudēt to, ko ir veidojuši gadiem. Otrā svaru kausā ir sabiedrības veselība. Skaidrs, ka nolīdzsvarot šos kausus ir sarežģīts uzdevums ar kura risināšanu mums diez ko labi nesokas. Mums pat ir izedvies nonākt līdz situācijai, kad abi svaru kausi ir lejā. Slikti ir ekonomikā, un arī epidemioloģiski diez ko spoži neiet.
Vismaz daļējs skaidrojums tam varētu būt tirdzniecības ierobežojumu piemērošana. Un šeit nav runa par loģiku, kurā kindersurprise nopirkt var, bet lego nē, bet gan par to piemērošanu nozarēs kas negatīvi ietekmē ekonomiku, taču praktiski neietekmē epidemioloģisko situāciju. Un auto tirdzniecība tāda ir. Epidemioloģiski bīstamā drūzmēšanās ir process, ko auto nozare piedzīvo vien jaunāko modeļu prezentācijās. Ir pilnīgi skaidrs, ka epidēmijas laikā neviens tādas nerīko. Savā ikdienā auto tirdzniecība nozīmē simtus, ja ne tūsktošus kvadrātmeru uz dažiem cilvēkiem tajos. Tāda ir auto tirdzniecības ikdiena, un pat visstriktākās “cilvēki uz kvadrātmetru” prasības, par kurām tagad valdība spriež, nekādi neatšķirs auto salonu ikdienu no tās, kāda tā ir bijusi gadu desmitiem. Savukārt maskas, divi metri un dezinfektcija jau gandrīz gadu ir ikdiena katram, neatkarīgi no nodarbošanās.
ES auto tirgus statistika uzrāda visai ciešu korelāciju starp pārdošanas kritumu un darbības ierobežojumiem. Latvijā un Lietuvā, kur auto tirdzniecība klātienē ir aizliegta, tirgus kritums pret 2020. gada janvāri ir attiecīgi 33% un 45%. Igaunijā, kur auto tirdzniecība ir atļauta, tas ir vien 12%. Eiropas tirgus kritums vidēji ir 24%. Zviedrijā ir milzīgs kāpums +22%. Openenti protams norādīs arī uz atšķirīgajiem epidemioloģiskajiem rādītājiem. Nešaubīgi, vispārīga tirdzniecības un pakalpojumu atļaušana vai aizliegšana būtiski ietekmē epidemioloģiskos rādītājus. Taču izmantojot elementāru matemātiku un apaļus skaitļus, atļaušos apšaubīt šo ietekmi, vismaz manis pārstāvētajā nozarē.
Pērn gadā tika pārdotas aptuveni 15 000 automašīnas. Mēs pat nedalīsim atsevišķi, cik no tām iegādājās privātpersonas un cik bija korporatīvie darījumi (tātad vairākas vienības vienā darījumā), bet izdalot to ar 350 dienām, sanāk apmēram 43 darījumi dienā. Kopā Latvijā ir 60 auto saloni. Tātad, tas ir mazāk kā viens darījums dienā uz vienu auto salonu. Atšķirībā no tirdzniecības centriem, auto saloni nav iecienītas ģimeņu brīvdienu vietas. Jā, netrūkst arī vienkāršu interesentu, kuri klīst autosalonu ekskursijās, taču jebkurā gadījumā runa ir par pāris desmitiem cilvēku, kuri izšķīduši visas dienas garumā daudzos simtos kvadrātmetru ar lielisku ventilāciju.
Skaidrs, ka politiski grūti būtu pamatot, kādēļ ir atļauts tirgot teiksim pārtiku, grāmatas un automašīnas. Taču, piemēram, dzīvokļus drīkst tirgot joprojām. Bez tam, tur vērojama liela pircēju aktivitāte. Darījuma fiziskais process arī maz atšķiras no auto iegādes. Tātad, vismaz maksātspējīgajam iedzīvotāju slānim dzīve turpinās, tie ir gatavi iegātāties gan dzīvokļus un, visticamāk, arī auto. Taču auto nedrīkst. Un te nu mēs nonākai līdz tai trauslajai robežai, kad ierobežojumi neko nedod epidemioloģijai, bet būtiski kaitē ekonomikai.
Auto Asocācijas biedri valsts kasē gadā iemaksā ap 200 miljoniem eiro. Labprāt tik pat iemaksātu arī šogad, taču neizdosies, jo ierobežojumi būtiski ietekmē pārdošanas apjomus. Ja pilnvērtīgi strādāt nevarēs arī turpmāk, tad pontenciāli simti miljonu eiro ieņēmumu valstij pārvērtīsies simtos miljonu izdevumos. Jo, kā kārtīgi nodokļu maksātāji, šie uzņēmumi vērsīsies pēc valsts atbalsta, un tam arī kvalificēsies. Epidemioloģisko situāciju, nedz viens, nedz otrs scenārījs neietekmēs nekā. Tātad, valsts ne tikai negūs ienākamus, bet samaksās par neko. Vai saprātīgi?
Foto: Publicitātes attēls
200 mioni;))),- nesmīdiniet tautu ar savām kapeikām.Šobrīd,kad visa ir Tikdaudz.Kā nekad.
-frizieri un peldbaseinu operātori jūtas aizvainoti.. viņiem atņemta viņu iespēja.Tie labprāt kāreiz akkurāt īpaši tieši šobrīd patlaban tagad šajā brīnišķajā brīdī iepirktu auto un sava fenomena menālā Atvaļinājuma laikā brauktu xekskursijā.Jā.