Satiksmes ministrija veido valsts mikromobilitātes infrastruktūras attīstības stratēģiju 5

14. jūlijā tiešaistē notika Satiksmes ministrijas vadītā darba grupas sanāksme par valsts mikromobilitātes infrastruktūras attīstību, kurā piedalījās arī citu ministriju, nevalstisko organizāciju un sociālo partneru pārstāvji.

Eksperti un speciālisti iepazinās ar Satiksmes ministrijas izstrādāto redzējumu valsts mikromobilitātes infrastruktūras attīstībai par gājējiem un velobraucējiem piemērotas infrastruktūras plānošanas un izveides principiem.

Atklājot darba grupas diskusijas, satiksmes ministrs Tālis Linkaits uzsvēra, ka gājēju un velosipēdu ceļi ir nozīmīga satiksmes infrastruktūras daļa: “Satiksmes ministrijā pēdējos gados sistemātiski strādājam pie visas pieejamās transporta infrastruktūras attīstības – ir apstiprināta valsts autoceļu ilgtermiņa attīstības stratēģija un turpinām darbu pie reģionālo autoceļu atjaunošanas  plāna. Esmu gandarīts, ka pirmo reizi Latvijā tiek veidota mikromobilitātes infrastruktūras attīstības stratēģija, kam būs nozīmīga loma gan valsts, gan pašvaldību ceļu saimniecības sakārtošanā, domājot par gājēju un velosipēdistu interesēm.”

Kā galvenās pastāvošās problēmas mikromobilitātes jomā Latvijā Satiksmes ministrijas eksperti identificējuši piemērotas infrastruktūras trūkumu gan apdzīvotās vietās, gan ārpus tām. Iepriekš veiktajos pētījumos iedzīvotāji ir minējuši, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē izvēli izmantot velosipēdu kā pārvietošanās līdzekli, ir ātra un ērta iespēja pārvietoties, kam nepieciešama atbilstoša infrastruktūra. Šobrīd tā ir izveidota fragmentāri, tāpēc drošības un ērtības dēļ mikromobilitātei tiek izmantota neparedzēta un nedroša infrastruktūra (autoceļu nomales, neapgaismota infrastruktūra, velosipēdisti izmanto gājēju ietves apdzīvotās vietās), vai arī velosipēdistiem jāizvēlas garāki, bet drošāki maršruti, kā dēļ potenciāli velosipēdisti izvēlas citus transporta veidus.

Veiksmīgai mikromobilitātes attīstībai ārpus apdzīvotām vietām, kur galamērķu attālumi ir lielāki nekā apdzīvotās vietās, svarīgs ir ne vien galamērķu savstarpējais attālums, bet arī savienojamība ar sabiedrisko transportu, autoostu un dzelzceļa stacijām – tā ir multimodalitāte. Šāda pārvietošanās paredz iespēju gan gājējiem, gan velosipēdistiem, kā arī autobraucējiem ērti kombinēt pārvietošanos ar privātajiem transportlīdzekļiem un sabiedrisko transportu, novietojot velosipēdus un privāto autotransportu tiem paredzētās novietnēs vai stāvparkos sabiedriskā transporta mezglos, gan iespēju velosipēdu pārvadāt sabiedriskajā transportā.

Sabiedriskā transporta tīkla un mikromobilitātes infrastruktūras sasaiste ir ierasta mūsdienu labā prakse, kas papildus attīsta dažādu tehnoloģiju un mobilitātes sistēmu popularitāti. Šajā kontekstā jāmin ne vien mobilitātes punktu un “mobilitāte kā pakalpojums” attīstība, bet arī dažādās digitālās iespējas, piemēram, vienotu biļešu sistēmu izveide, koplietošanas uzņēmējdarbības attīstība u.c.

Turpinot darbu pie valsts mikromobilitātes infrastruktūras attīstības stratēģijas izstrādes, Satiksmes ministrija iepazīsies ar darba grupas dalībnieku komentāriem un priekšlikumiem, kurus izvērtēs un iestrādās nākotnes redzējumā par valsts mikromobilitātes infrastruktūras attīstību.

Mikromobilitāte ir pārvietošanās ar kājām vai videi draudzīgu individuālu transportlīdzekli, kuru darbina cilvēka muskuļu spēks vai dabai draudzīgs dzinējs. Mikromobilitātes infrastruktūra ir gājējiem un velosipēdistiem paredzēta no autotransporta nodalīta infrastruktūra, tajā skaitā, kopīga gājēju un velosipēdistu infrastruktūra, kā arī savstarpēji atdalīta.