Šis ir dažus gadus vecs, bet mūžam aktuāls stāstiņš, kuru kādreiz atsūtīja latviešu meitene (Māra vārdā) no Ņujorkas.
Atcerējos to, vēlēšanu dienā parkojoties, nejauši pieskāries cita pilsoņa auto buferim. Skāde netika nodarīta ne viņam, ne man, bet vēlēšanās lamāties kādam bija fantastiska.
Mara Torres
Apturēju “taksi”, un mēs devāmies ceļā uz lidostu. Rāmi braucām labējā joslā, kad no stāvvietas izlēca melns auto. Tieši mums priekšā. Taksists blieza pa bremzēm, melnais aizbrauca, taksis kauca, slīdēja dažu collu attālumā no kāda cita auto.
Tas cits šoferis gandrīz izmežģīja kaklu, uz mums bļaudams. Mans taksists tikai smaidīja un draudzīgi māja niknajam. Tiešām draudzīgi… Es jautāju – kāpēc tu tā dari, šie zēni taču mūs gandrīz sadragāja?
Tad es pirmoreiz dzirdēju stāstu, kuru tagad saucu par “miskastmašīnas likumu”, un cenšos ievērot katrā solī.
- Daļa cilvēku ir kā atkritumu savācēji. Viņi brauc pa dzīvi lūžņu, vilšanās, dusmu un izmisuma pilni. Kad krava ir tik liela, ka jauniem uzkrājumiem vairs nav vietas, miskastnieki šo to izgāž, kur pagadās. Var trāpīt arī jums. Neuztveriet to personīgi. Pasmaidiet, pamājiet un turpiniet savu ceļu. Neņemiet viņu mēslus līdz, neienesiet tos savā mājā, darbā, nekaisiet tos uz ielas.
Veiksmīgi cilvēki neļauj miskastmašīnām aizēnot savu skaisto ceļu. Dzīve ir pārāk īsa, lai rītos mostos ar nožēlu. Tādēļ – mīliet cilvēkus, kuri ciena jūsu tiesības, ceriet un ticiet, ka mainīsies tie, kuri to vēl nemāk. Tikai dzīves desmitdaļa ir tāda, kādu jūs to veidojiet. Pārējie deviņdesmit procenti jāpieņem, jāskata labā, pareizā gaismā.
Lai šī diena jums tīra un tīkama!
Mūsu sabiedrībā jau tie mēsliņi to vien gaida,kad viņiem smaidīs un pielieksies viņu priekšā.
Nahali nav jālaiž un viņiem nav jāsmaida. Šito gejiskās sabiedrības modeli nevajag mums ieborēt.