JJJ rakstīja:
Sretsked rakstīja: Nekad neesmu braucis ar riepām,kurās radzes un nesaskatu tajās nekādu jēgu. Ir pieejamas labas riepas bez radzēm, Latvija jau nu nav vieta, kur vajag tādas riepas.
tas, ka neredzi jēgu, nenozīmē, ka citiem tas nav vajadzīgs. Ja neesi izbraucis no Rīgas ziemā, tad piekrītu, bet, ja atkušņu laikā jāizbrauc uz lauku ceļu slidotavām, tad šipi ir ļoooti noderīga lieta. Droši vien, ka bez šipiem 95% gadījumos arī izbrauc cilvēki, taču reiz man gadījās uz kaut kāda apbraucamā ceļa pie SIguldas, ka nu nekādi kalnā augšā tikt nevarēja - kur ieskrieties nebija, taču kalns, lai arī neliels, darīja savu. Vot i varēju iepūst savām bezradžu riepām un vairākas reizes vienkārši slīdēt no kalna atpakaļ gaitā, kad līdz paugura augšai kādi metri 2 bija palikuši. Nebiju arī tāds vienīgais.. Kaut kā jau uzkārpijos beigās, bet ekstrēms bišku bija, kad atpakaļgaitā nāc no kalna lejā un aiz muguras nākošais autiņš izdomā forsēt kalnu... Tāpat man ir laukos, kur uz viensētu jāuzbrauc pa pietiekoši stāvu kalnu. Vot i vadāju līdzi smilšu maisiņu. Dzīvotu pastāvīgi laukos, obligāti būtu šipoti ripuļi. Tā kā katram savs, principā šipotiem ripuļiem redzu vairāk + nekā mīnusus, taču manā gadījumā attur tas, ka arī ziemā gribas izbraukt ārpus LR dažkārt.
Man liekas, ka zinu to kalniņu - tas ir kad no Kaķīškalna uz centru gar dzelzceļu brauc, kalna augšpusē iznāk pie bobslejtrases. Tagad tur ir asfalts, bet agrāk (pirms šosejas remonta, kad tur uzlika asfaltu, lai būtu apbraucamais ceļš) tur bija grants, un ziemās tiešām bija interesanti - jābrauc pret lēzenu kalnu aptuveni puskilometru, turklāt ceļa šķērsprofils bija ar slīpumu uz labo pusi (braucot pret kalnu), kas nozīmē, ka atkušņa laikā, kad tur pieblietētais sniegs ir atkusis/sasalis un atkal atkūst plus vēl gadās, ka lietus līst - tad viss slapjums nāk uz tavu pusi un pret kalnu uzbraukt ir diezgan liels izaicinājums.
Pašam reiz gadījās tur tādā pavasara lietainā atkušņa dienā braukt ar opel bulkvāģi - ar pirmo gandrīz līdz augšai uzbraucu, palika pārdesmit metru, sajūta skaidra - uzgāzēsi vairāk, sāks spolēt, negāzēsi, tāpat neuzbrauksi, ātrums par mazu! Tad vēl bija pigori, ka mēģināju pabraukt mazliet atpakaļ un ieskrieties, bet iesākumā šie mēģinājumi beidzās ar to, ka auto vieglo pakaļgalu izstūma šķērsām uz ielas vidu (jo gribēju mazliet pabraukt nost no tās slapjās malas), līdz ar ko bija diezgan neērta situācija, jo pa gabalu jau redzēju, ka pretīm tuvojas auto no otras puses - tad kāpu ārā, pa to lietu uz ledus pats knapi uz kājām turējos, bet ar maziem grūdieniem varēju pats to auto pakaļgalu iestumt šķērsām atpakaļ vietā!
Tā vēl pāris reizes paniekojos, līdz sapratu, ka jābrauc atpakaļ līdz kalna apakšai, mēģināju vienreiz - neizdevās, jo kalna galā atkal auto ieslīdēja labajā malā, kas pilna ar ūdeni, tad nu trešo reizi izdomāju, ka pofig- braukšu pa kreiso malu, kur sausāks, vienīgi sanāk drusku riskēt, jo neredz, vai pretī kāds no otras kalna puses nenāk, tā arī uzbraucu. Tas bija pir ms gadiem 7 - Šveices ielā: maps.google.com/...
,24.8382&hl=en&geocode=FfvyZwMd2PR6AQ%3B&mra=dme&mrcr=0&mrsp=1&sz=15&dirflg=w&sll=57.148207,24.839873&sspn=0.010034,0.027595&ie=UTF8&ll=57.14702,24.837899&spn=0.010034,0.027595&z=15