NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

Parakstīt kaut ko.

Es apsēdos pie datora

Un nezināju, ko iesākt.

Es iegāju Excelī,

Bet nebija nekā.

Tikai tabulas un skaitļi.

Es izgāju ārā

Un gaidīju, kas notiks.

Man uznāca vēlme

Parakstīt kaut ko.

Es apsēdos pie datora

Un nezināju, ko iesākt.

Es iegāju Wordā,

Lūk, tur bija kaut kas.

Es nospiedu CTRL+4

Un kļuvu par biznesmeni.

Es nospiedu CTRL+2

Un par datortārpu kļuvu.

Es nospiedu CTRL+7

Un par un un kļuvu.

Bet tas man ātri apnika,

un es izslēdzu datoru.

Bet nevajadzēja tā darīt,

Jo nesaglabāju.

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

Līdzi paķerot otro stāvu,

Tāpēc savādi var likties jums,

Ka tagad pļavas vidū stāvu

Un ap mani tikai četras sienas,

Bez griestiem un bez grīdas,

Pat gleznas nav ne vienas,

Tikai rokturis ar durvīm strīdas,

Jo, redz, durvīm arī vēlme,

Līdzi jumtam un stāvam braukt,

Bet rokturis un vecā stendere,

Tām aizlidot negrib ļaut.

Tā jau ir, var aizbraukt jumts,

Var aizbraukt stāvs, atvadas pamāt,

Bet nevar durvīm atļaut pazust,

Tad nebūs pa kurām ienākt.

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

ir aizbraucis jumts

uz siltākām zemēm

tāds drusciņ nelegāls strāvojums

bēniņu logu smacē

bez jumta

pat pagraba žurkas

drošāk sāk mēles trīt

un klibais vārtu sargs

cukurzirņus

iet kaimiņa dārzā šķīt

manai mājai

ir aizbraucis jumts

un es nezinu vairs

ko sacīt

priecāties

ka tik gaiši zils debesjums

vai skriet sūdzēties

baļķi glabājot acī

(tik daudz baļķu, ka drīz varēs jaunu māju celt – ar visu jumtu)

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

piekliboju kārtij un rāpos augšā.

Biju, ganos iedams, uzkāpis dažā labā augstā kokā. Bet šoreiz spēki likās par vājiem. Varbūt arī sasistā kāja

bija vainīga. Biju pāri pusei, kad jutu, ka vairāk nevaru. Saņēmu visus spēkus, bet velti. Slīdēju atpakaļ.

Slīdēšana pārvērtās par krišanu uz leju. Netālu no apakšas it kā drusku aizķēros. Kaut kas plīsa pie mana

uzvalka. Citiem smejoties, es ar bailēm ieraudzīju, ka maniem jaunajiem svārkiem priekšā izrauts liels gabals.

Laikam kārtī bija palicis kāds zars, aiz kura, zemē krītot, aizķēros. Asinis man sakāpa sejā. Uz jauno uzvalku

es tik ilgi biju gaidījis un par viņu tā priecājies. Es labi sapratu, ka maniem vecākiem nebija iespējams bieži

dot man jaunus uzvalkus. Un nu ... ko es esmu padarījis!...

Es nevarēju valdīt asaras. Tuvākie biedri līdzcietīgi uz mani paskatījās un nesmējās vairs. Viņi saprata manas

bēdas. Pienāca skolotāja kundze un mēģināja atrauto gabalu piespraust ar adatām.

— Esi ar tu, puika, šodien nelaimīgs, — viņa teica kā pārmezdama.

Es noslaucīju asaras. Nē, raudāt tik ne. Mazais barons droši vien neraudātu, ja nejauši pārplēstu savu blūzi.

Vai tad ļaut viņam par mani smieties. Nekad ar ne!

Es taisīju bezrūpīgu seju.

Rāpšanās kārtī bija beigusies. Nāca jauns numurs. Nostādīja blakus kādus desmit zēnus, lika iebāzt visiem kājas

maisos un sasēja maisu ap vidu. Tad lika skriet ar visu maisu. Kurš pirmais, maisā skriedams, nonāca pie

mērķa, dabūja diezgan lielu balvu: mutes spēlītes, kabatas nazi vai naudas maciņu.

Pirmajā skriešanā uzvarēja viens no karoga nesējiem un dabūja nazi. Pārējie nonāca pie mērķa daudz vēlāk,

kuldamies ar saviem maisiem kā nabagi un nekur netikdami uz priekšu.

Otrā skrējienā bija mazāki zēni. Es ar saviem saplēstajiem svārkiem arī viņu vidū. Maiss bija stingri sasiets

ap vidu. Pēc dotā signāla visi sākām skriet.

Skriet bija ļoti grūti, bet uz priekšu tikt vajadzēja. Es kuļāju kājas, ko mācēju, un piepeši paklupu.

Piecelties vairs nebija iespējams. Pa to laiku mani sāncenši tiktu man priekšā. Es sāku skriet uz priekšu rāpus

un par brīnumu manīju, ka tā iet ātrāki. Citi skrējēji palika aiz manis. Es tuvojos mērķim ...

Šinī brīdī notika kaut kas negaidīts.

— Suns, Krancis! Re, kur Krancis skrej! — iesaucās viens no baronēniem, uz mani rādīdams. Otrs devās man pakaļ,

pieskrēja klāt un iespēra ar kāju, iesaukdamies:

— Rej, rej, Krancīt!

Es nezinu, kas ar mani šinī brīdī notika. Viss rūgtums, apsmiekls un sāpes, ko es šodien biju izbaudījis,

sakāpa manā mazajā galvā un kļuva par apziņu, ka es mazo baronu acīs neesmu nekas vairāk kā suns, Krancis, par

kuru var zoboties, kuram var spert ar kāju. Un visi mani biedri bija tādi paši kranči, smejami un nicināmi...

Spēriens varbūt nebūtu tik stiprs, bet ķēra taisni sasisto vietu. Es acumirklī kā kaķis biju uz kājām. Maiss

pats no sevis atraisījās un nokrita. Nevaldāmās dusmās, kas līdz ar karsto dabu man ir mantojums no tēva, es

metos baronēnam virsū. Izcēlās troksnis. Ap mums saskrēja ļaudis. Skolotājs sagrāba mani kā stangās.

— Puika, vai tu esi neprātīgs! Kā tu iedrošinies pacelt savu roku pret baronu! Tūliņ lūdzi piedošanu!

— Es neesmu suns, mani nevar spert kājām, — es runāju, drebēdams no dusmām un uztraukuma.

— Lūdzies piedošanu, es tev saku!

— Nē, nē, laidiet mani, laidiet! — es saucu un raustījos skolotāja rokās. Zināju, ka šai brīdī mani var nosist,

bet piedošanas nelūgšos. Skolotājs laikam to arī saprata un palaida mani. Kā vajāts zvērs es metos projām no

citiem. Mazais baronēns stāvēja nomaļus, bāls un sarkans, bet man pakaļ skanēja viņa pieaugušā brāļa balss.

— Nelieša zēns! Kas ir viņa tēvs?

Manam tēvam vajadzēja atbildēt barona priekšā par to, ka viņa dēls negribēja būt suns un sevi aizstāvējās. Bet

arī baronam reizi būs jāatbild manā priekšā par to, ko viņi mums, latviešiem, darījuši. Tā es zvērēju sev

toreiz, būdams vienpadsmit gadus vecs.

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

mirdzošs brīnums tā izauga no lapu tumšā zaļuma. Slaidi pīlāri šāvās uz augšu un izbeidzās kaut kur zem zaļganā

jumta. Viegli velvētajos logos atspoguļojās lapu zaļums un saules zelts. Nekā skaistāka es nebiju redzējis,

Izņemot baznīcu. Bet baznīca jau bija dieva mājoklis, kamēr še dzīvoja cilvēki — baroni. Viņiem vajadzēja būt

ļoti bagātiem, ja tie varēja dzīvot gandrīz tāpat kā dievs. Nezin kur viņi tik daudz naudas varēja nopelnīt?

Un piepeši man ienāca prātā mūsu mājiņa ar sūnām klāto salmu jumtu, greizajiem pakšķiem un mazajiem,

nespodrajiem lodziņiem. Lielā starpība mani pārsteidza un piespieda domāt. Mans tēvs taču arī pelna, strādādams

dienu un nakti. Bet baroni staigā apkārt un nedara nekā. Tomēr mēs dzīvojam tur — un viņi te. Kā gan tas nāk?

— Nu, bērni, tagad dziedāsim: «Labvakaru, Jāņu māte,» — bet labi dūšīgi, — saka skolotājs un izjauc manas

domas. Dziedādami mēs pieejam muižas balkonam. Tam apkārt pusriņķī jau stāv sievas un mazāki bērni. Viņi

atnākuši pa daļai aiz ziņkārības, pa daļai cerēdami, ka arī viņiem kas atkritīs. Mēs pieejam un nostājamies

pašā balkona priekšā. Es paceļu acis un redzu — uz balkona stāv baronlielkungi.

Ir pate lielmāte, viņas dēls — jaunais barons, divas baroneses un trīs mazi baronēni — divi zēni un viena

meitene. Kamēr citi dzied, es apskatu labi pamatīgi laimīgos cilvēkus, kuri var dzīvot tik skaistā pilī.

Pate baroniete ir liela un resna. Laikam tādēļ viņu ari sauc par lielmāti. Melns apģērbs, kā pakustas, tā

čaukst. Un rokā tādas kā brilles ar garu kātu. Viņa pastāvīgi liek tās pie acīm un apskata mūs. Viņai blakus

stāv jaunais barons. Tievs, garš un uz priekšu salīcis. Tievām kājām, gluži kā tēvs teica. Un deguns arī tāds

plāns un palīks. Es skatos uz viņu, un man nāk smiekli. Viņš, nudien, izskatās pēc krusttēva Jēkaba pīpes kāta.

Pie baronesēm es daudz neuzkavējos. Viņas līdzīgas visām parastām jaunkundzēm. Tikai tādas pabālas un pavājas.

Bet par to vairāk mani pievelk mazie baronēni. Es tūliņ salīdzinu abus zēnus ar Jānīti. Arī viņiem ir īsas

bikses un šņorzābaki. Tikai tie zābaki ir dzelteni un augstāki apņem stilbus. Jānītim ir svārki, bet viņiem

gaišas blūzes. Vispārīgi viņi izskatās daudz lepnāki par Jānīti, un es nodomāju pie sevis: «Tu nu gan gribi būt

līdzīgs kungu bērniem, bet nekā, puis, līdzi vis netieci.» Man patīk šis slēdziens. Tas padara mani pašu

lielāku blakus Jānītim. Ar lielkungu bērniem sevi salīdzināt negribu. Starpība būtu pārāk uzkrītoša.

Dziesma Ir beigusies. Skolotājs noklepojas un svinīgā balsi sāk to pašu runu, ko mēs jau bijām dzirdējuši pie

skolas. Mēs klausāmies uzmanīgi, kad nāks beigu vārdi: «Lai dzīvo mūsu labdari, baronlielkungi,» — un tad

rau-jam vaļā: «Lai dzīvo sveiks!» Lielmāte smaida. Jaunais barons, it kā apzinādamies savu cieņu, saslejas

taisnāks, meitene baltā uzvalkā un baltās kurpītēs sit plaukstas. Lielmāte panāk uz priekšu un saka:

— Paldēs jums, skolmeister, paldēs jums, mīļi bērni. Bet nu pē galda. Ēbaudat, ko dēvs devis.

Mūs nostādīja gariem galdiem abās pusēs. Solu nebija, vajadzēja stāvēt kājās. Ziņkārīgi pienāca tuvāk

apkārtējās sievas, lai redzētu, kas ir galdā. Tur bija rupja maize, biezpiens un salda tēja. Sievas jutās

vīlušās un sabāza galvas kopā:

— Māsiņ, tavu skopumu! Kur tas redzēts! Svētku dienā dod rupju maizi ar biezpienu. To jau mūsu ganiņi ik dienas

dabū. Būtu jel baltmaizi izcepuši. Nudien, kauns!

— Kuš, tur jau nāk pate lielā, vēl izdzirdēs, — otra sieva apsauca runātāju.

— Lai dzird, ne šī man ko devuse, ne dos, — atbildēja pirmā un nogāja sāņus.

Pēc šīrīta plāceņa rupjā maize arī man likās diezgan negaršīga. Labi vēl, ka saldā tēja bija, ko uzdzert virsū.

«Tad taču tēvam taisnība,» es nodomāju, «plānas ir lielkungu pusdienas. Tikai nezin, ko šī pate ēd, ka tāda

resna?»

Lielmāte pienāca.

— Nu, bērniņi, kā lab smeķ? — viņa jautāja. Bērni cieta klusu.

— Labi, labi, žēlīgā lielmāt, — pasteidzās atbildēt skolotājs. — Tik garda maizīte un salda tēja, kā nu

nesmēķēs!

Kad beidzām ēst, mūsu vietā pie galda nostādīja mazos bērnus ar visām mātēm. Pie mums ieradās jaunais barons

visu trīs bērnu pavadībā.

— Nu, puiši un meitas, hop, hop! Uz sacīkstēm, uz sacīkstēm! Man pakaļ, hop!

Viņš ar mazajiem baronēniem gāja pa priekšu un skolotājs ar mūsu baru tam pakaļ. Barons ar savām garajām kājām

gāja tik ātri, ka mums vajadzēja skriet teciņus, lai viņam sekotu.

Nonācām plašā laukumā aiz muižas. Te bija sacīkstes vieta. Mūs nostādīja divās garās rindās. Sākās sacīkstes,

bet priekš daža laba un to starpā arī priekš manis īsts krusta ceļš. Vadīja sacīkstes pats barons mazo baronēnu

pavadībā. Vispirms bija jālec pār virvi. Kas pārlēca, dabūja pa konfektei, kas nepārlēca, par to citi smējās,

plaukstas sizdami. Visgaršīgāk pie tam smējās visi četri baroni. Dažs labs puisītis skrēja piesarkušiem

vaigiem, visus spēkus saņemdams, ne tik daudz konfektes dēļ kā aiz bailēm no citu izsmiekla, ja nepārlēks, bet

pārmeta kūleni un nokrita zemē ar visu virvi.

— Neveikli, neveikli! — sauca barons, un apkaunotais lēcējs nogāja sāņus, asaras valdīdams.

Es biju labs lēcējs. Saskrējos un pāri biju. Dabūju konfekti un līdz ar to jaunu drosmi nākošām cīņām.

Nākošais paņēmiens bija bļodiņu sišana. Nolika zemē vairākas māla bļodiņas, aizsēja diviem zēniem vai meitenēm

acis, nolika tos vienu pret otru bļodiņu abās pusēs un iedeva rokā koku. Ar to vajadzēja mēģināt sadauzīt kādu

no bļodiņām. Kurš pirmais to izdarīja, tas dabūja kā atalgojumu piparkūku. Pirmajiem bļodiņu sitējiem gāja

gluži labi. Drumstalas vien skrēja pa gaisu. Nebija jau nekāda māksla sasist māla bļodiņu, kura turpat priekšā

atradās.

Pienāca mana rinda. Mans pretinieks bija liels, bet neveikls zēns. Es viņu varēju pārspēt gan lēkšanā, gan

skriešanā. Arī tagad viņš man rūpes nedarīja. Es labi novēroju, kur atradās bļodiņas. Mums aizsēja acis un veda

pāris soļu uz priekšu. Es situ pirmoreiz, bet neķēru. Nu apstājos, lai novērtētu, uz kuru pusi vajaga mērķēt,

bet mans pretinieks sita no vienas vietas, lai gan arī neķēra. Piepeši sajutu stipru triecienu pa kāju. Pakritu

uz ceļiem un saķēru kāju abām rokām. Kāds skaļi iesmējās. Es no balss pazinu, ka tas ir mazais baronēns.

— Ak tu palaidnieks! — rājās skolotājs uz manu pretinieku, noņemdams mums abiem lakatiņus no acīm. — Teica, ka

jāsit no tās vietas, kur nostāda, bet viņš tev lien uz priekšu. Gandrīz nosit otru biedru. — Vai stipri sāp? —

viņš griezās pie manis.

— Nekas, — es atbildēju, asaras valdīdams. Kāja sāpēja stipri, bet man bija kauns atzīties. Klibodams, nostājos

savā vietā. Piparkūku man aizmirsa iedot. Un nebiju jau arī es bļodiņu sasitis.

Pēc tam nāca rāpšanās kārtī. Paresna, gluma kārts bija cieti iedzīta zemē. Viņas augšgalā bija viegli

piestiprināts zīmulis vai spalvaskāts. Kas uzrāpās kārtī un noņēma zīmuli vai spalvaskātu, tas dabūja to par

savu. Šis numurs bija grūts. Kārts gala balvas vienam otram nabaga zēnam bija ļoti vajadzīgas. Bet kārts bija

gluma un diezgan gara. Parāpās gabaliņu un slīdēja atkal atpakaļ baronēniem un citiem biedriem par lieliem

smiekliem. Zināms, smējējus pašus gaidīja līdzīgs liktenis. Kāpa arī Jānītis, bet nobrauca lejā, ne puses

neaizsniedzis. Pēc tam ilgi aplūkoja savu jauno zābaku. Laikam bija ādu nobrāzis. Uzkāpt izdevās tikai dažiem

lielākiem zēniem.

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

nostāties blakus Jānītim, jo bijām vienā klasē un diezgan labi satikām. Bet Jānītis izlikās, ka manis neredz,

un nostājās blakus meldera Teofilam, kuram arī bija īsas bikses un spoži zābaki. Es apmulsu, nosarku un paliku

stāvot. Pienāca skolotājs un ierindoja mani blakus kādam citam pastalniekam.

Rindas priekšgalā nostājās pāris lielāko zēnu ar skolas karogu. Dažiem bija arī mazi karodziņi. Tos sadalīja pa

visu rindu, lai iznāktu glītāki. Meitenēm bija galvā rudzupuķu vaiņagi, un viņas pašas izskatījās pēc puķēm.

Dažiem zēniem bija puķes pie krūtīm. Kad viss bija kārtībā, skolotājs pārlaida acis pār rindu, nokāsējās un

teica:

— Mīļie bērni! Jūs zināt, ka mēs šogad, tāpat kā katru gadu Jāņu dienā, ejam uz muižu apsveikt savus labdarus,

žēlīgos baronlielkungus. Raugāt, tas staltais, jaunais skolas nams ir viņu celts, tās pusdienas, ko jūs

ikdienas baudāt, ir viņu dotas. Kas mums visu to dotu, ja nebūtu mūsu baronlielkungu. Tādēļ mūsu pienākums ir

viņiem no sirds pateikties. Lai jūsu sejas ir līksmas un prāts jautrs šinī diena. Lai dzīvo mūsu labdari,

baronlielkungi! Nu, bet tagad jūs, bērni, dziedat: «Lai dzīvo sveiks!»

Mēs dziedājām: «Lai dzīvo sveiks!» — tā ka vecajām kļavām skolotāja dārzā lapas drebēja.

— Tā, bērni, bij tikai tāda maza repetīcija, — skolotājs paskaidroja. — Muižā es turēšu apmēram tamlīdzīgu

runu. Tikko būšu beidzis ar vārdiem: lai dzīvo mūsu labdari, baronlielkungi — tos vārdus labi iegaumējat, — jūs

tūliņ bez sacīšanas dziedat: «Lai dzīvo sveiks!» Sapratāt?

— Sapratām, sapratām!

— Nu, tad, marš, uz priekšu!

Visa rinda sāka kustēties. Karoga nesēji gāja stalti izslējušies, kā jau daždien varoņi. Un mēs sekojām viņu

piemēram. Sacirtām galvas krūtīs, mēģinājām spert soļus taktī. Gar krogu ejot, uzvilkām kādu līgo dziesmu. Un

skolotājs, blakus ejot, tikai uzmudināja:

— Brašāk, brašāk, zēni! Lai redz, kas mēs, latvieši, par cildenu tautu.

— Nu zināms, brašāk! — sauca kāds jauns puisis, stadulas durvīs stāvēdams. — To muižu vajaga ieņemt ar joni,

diezgan ilgi barons mums uz kakla sēdējis. Triecat viņu ratā!

Skolotājs pameta uz puisi iznīcinošu skatu, bet neteica nekā. Gājiens devās uz priekšu, augšā kalnā, muižas

parkā iekšā. Cik te bija skaisti! Vareni oši, kļavas, vīksnas un liepas kā veci goda sargi stāvēja ceļam abās

pusēs. To platajās lapās virmēja saules stari. Dziedāja neredzami putni. Brūna vāverīte kā kamols pārvēlās pār

ceļu. Lielceļam abās pusēs varēja redzēt labi uzkoptus, grantētus celiņus. Pa tiem laikam lielkungi

pastaigājās.

Palika klajāks. Lielo koku vietā nāca rindās sastādītas, neredzētas eglītes zilgani zaļām, mīkstām un garām

skujām. Šur tur pagadījās pa rožu krūmam, kuru zaru galos kā lielas, sarkanas asins lāses karājās ziedi. Nāsīs

iesitās jasmīnu smarža. Turpat jau viņi ziedēja garā rindā, balti kā sniega piebiruši. Aiz viņiem pamirdzēja

zilais ezera līmenis.

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

ziedi un smaršas. Pie mazajiem vārtiņiem divas kuplas bērzu meijas. Pie durvīm arī. Tu ej iekšā, bet viņas tur

tevi aiz drānām un sauc: «Labrīt, puisīt! Šodien ir Jāņu diena.» Pa meijai arī pie katras gultas. Bet pie

sienām sakārti ozola vaiņagi. Tos māte pinusi. Viens ir mans un otrs tēva. Bet citi tāpat jaukuma dēļ. Smaršo

meijas un vaiņagi, bet smaršo arī vēl kas cits. Tas ir plācenis uz galda. Mana māte nav saimniece un nevar cept

plāceņus ik sestdienas. Bet uz Jāņu dienu tai savs plācenis ir. Lai nu arī ne gluži balts, kviešu milti, jaukti

ar miežu. Bet kur garšīgs! Man liekas, ka nekad savā mūžā neesmu nekā garšīgāka ēdis.

Bet šorīt es nedomāju daudz arī par garšīgo plāceni, ko ēdu steigdamies. Manas domas kavējas pie citas,

svarīgākas un jaukākas lietas. Knaukš, es aizvāžu savu saliecamo nazi, iebāžu kabatā un pieceļos no galda.

— Kur tu, dēliņ, šorīt tik agri paēdi? — saka māte, griezdama maizi. — Ņem nu vēl gabaliņu plāceņa ar

biezpienu! Nezin kad pusdienas dabūsi. Gribēsies ēst.

— Bet, māt, man bailes, ka tikai skolotājs ar citiem bērniem neaiziet. Viņš pieteica būt taisni deviņos skolā.

Tad vēl gan būs dziedāšanas mēģinājums, bet cik ilgi šis vilksies. Vienpadsmitos jau būsim muižā.

— Viņš jau cer uz lielkunga pusdienām un tādēļ neēd, — labsirdīgi nosmējās tēvs. — Neceri vis, puisīt!

Lielkunga pusdienas plānas. Ēdis, neēdis. Tu jau pats redzi, kādas lielkungiem tievas kājas. Vai labi paēdušam

tādas būtu? Nu, neēd, neēd! Būs man vairāk. Es lielkunga pusdienas tik un tā nedabūšu.

Un tēvs nogrieza krietnu gabalu plāceņa.

Man nebija laika noklausīties tēvā līdz galam. Pa atvērto logu redzēju, ka viņsētas bērni jau bija uzposušies

un gatavi uz iešanu. Vajadzēja steigties, lai tiktu viņiem līdzi. Viens, divi. Kājas apautas jaunās pastaliņās.

Zābaku man nebija. Tēvs gan solīja uz Jāņiem, bet neiznāca naudas. Daudz arī neskumu. Nesapratu vēl labi, kāda

starpība starp zābakotiem un pastalniekiem. Trīs, četri. Svārki mugurā un cepure galvā.

— Uz redzēšanos, māmiņ! Uz redzēšanos, tētiņ!

— Nu, nu, neskrej jel tā! Sakarsīsi, nebūs labi! — sauca man pakaļ māte.

— Aiznes no manis labas dienas baronam! — vēl arvienu ēzdams, nosauca tēvs. Viņš jau mums bija tāds

jokupēteris.

Pie nomeijotiem vārtiņiem manis jau gaidīja viņsētas saimnieku bērni. Anniņa baltā kleitiņā, sarkanām lentītēm

matos. Jānītis īsās biksītēs, spožiem zābakiem kājās.

— Vai, viņam pastalas! — bij pirmais teikums, ar ko mani apsveica Jānītis.

Es jutos kā ar ūdeni apliets. Kļuva kauns no Jānīša spožajiem zābakiem un Anniņas glītajām kurpītēm. Pa-metu

acis uz savām pastalām.

— Bet viņas ir jaunas, — iebildu nedroši.

— Vecas vai jaunas, pastalas paliek pastalas, — gudri noteica Jānītis. — Es gan ar pastalām neietu uz muižu.

Lai kungu bērni par mani smej. Mamma teica, ka es pats līdzinoties kungu bērnam. Nu, bet tavs tēvs jau nav

saimnieks. Tu kungu bērnam vis nelīdzinies.

Man nebija ko atbildēt. Mans tēvs tiešām nebija saimnieks. Un kungu bērnam arī es nelīdzinājos. Tad drīzāk

pelēkajam ganiņam. Bet mana svētku sajūta bija izjaukta. Es klusēdams gāju saviem greznajiem biedriem

iepakaļus, lai viņi neredzētu manas pastalas.

Skolā jau bija priekšā labi daudz bērnu ar un bez vecākiem. Mans skatiens krita vispirms uz viņu kājām. Daudzi

bija zābakos. Bet laba tiesa arī pastalnieku. Es apmierinājos ar šo atradumu. Tātad es nebiju viens. Mēs bijām

daudzi. Un pastalnieki pa lielākai daļai piederēja pie labākiem skolniekiem. Tas galīgi uzlaboja manu

garastāvokli. Gaišs prieks atkal šalca caur sirdi. Un, kad vēl korī sākām dziedāt jautrās Jāņu dziesmas, es

šūpojos lieglai-mes sajūtā kā ūdens roze viļņos.

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

tas tak Lenons Pagale!

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

divi ir rajoni - Rīnūži un Ziemeļblāzma, tad trīs jābūt bērnudārziem, jo visi pārējie varianti noteikti, ka ir vairāk par 3.

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

d.40 santīmus. (Tvix 75g standartcena - kāpēc lai kāds pārdotu lētāk?)

NSNF 186-ais Pavasara Kliedziens

www.iauto.lv/...

Klasiķi..