Cik reizes, radara skaitļu pieķerts, katrs no mums ir teicis ceļu policistam – „piedodiet, ļoti steidzos”? Nav gadījies? Atkal mānaties. Vai esat viens no retajiem enģeļiem pasaulīgo nerātneļu vidū... Garākajā Latvijā iespējamā ceļojumā – 200 kilometros – braucot ar ātrumu 120 km/h pašlaik atļauto 90 km/h vietā it kā varētu ietaupīt pusstundu. Taču ielāgojiet, ka tas būs iespējams vienīgi tad, ja vidējais (nevis maksimālais!) ātrums būs 120. Vidējo 90 izturēt, virs puslīdz lojālās (tā pie mums pieņemts uzskatīt) 110 km/h robežas nelienot, kaut kā vēl iespējams, bet vidējais 120 prasīs maksimumu celt līdz 150. Ceļa/laika/ātruma sakarības ir tāda savāda lieta. Pietiek kaut dažus kilometrus (apdzīvotā vietā, aiz lēna kravinieka utml.) nobraukt ievērojami lēnāk par iecerēto vidējo, un nāksies 10, 20, 30 km nesties, lai iekavēto atgūtu. Piecpadsmit lēni (50-70 km/h) kilometri 200 km ceļā ir praktiski neizbēgami, ja vien nespēlējat krievu ruleti, likumus un līdzpilsoņus neignorējiet absolūti. Godīga izbraukšana caur apdzīvotām vietām vien Ventspils šosejā nes „zaudējumu” piecas (ja gribat vidējo 90) vai gandrīz desmit minūtes (ja iecerēts 120). Atgūt? Atgūt 10 minūtes var 50 kilometrus braucot vairs nevis ar 120, bet nemainīgiem 200 km/h... V km/h m/sek Laiks (sek) Iegūtais laiks (min)** 1 km 200 kmdistancē „bāze”90 km/h 50 13,9 72 60 16,6 60 70 19,4 51,4 80 22,2 45 90 25 40 00 100 27,7 36 110 30,5 32,7 120 33,3 30 33,3 140 38,8 25,7 150 41,6 24 53,3 200 55,4 18 Padzenājiet, ja gribiet, šīs tabuliņas skaitļus krustām un šķērsām. Vai vienkāršī atcerieties savus biežāk brauktos maršrutus, un godīgi, bez lielības, tajos sasniegtos rezultātus. Man tāds ceļš ir Rīga – Dundaga. 140 kilometri. Puslīdz lojāli tos jābrauc stundu un 40 minūtes. Ja pagadās labs „sponsors” uz no Slokas līdz Strazdei (120-140 km/h), ja viņpus Talsiem, kur ātruma kontrole redzēta reizi 30 gados, palaižu 170 – vinnēju 15 minūtes. Vēl ātrāk? Cauri Pūrei ar 150 neesmu braucis un nebraukšu. Ventspils „rekordisti” brauc. Tieši tādi paņēmieni diemžēl būtu jālieto, ja kāds patiešām steigtos. Tādēļ nemelojiet vismaz sev. Ne jau steiga ir atļautā ātruma pārsniegšanas iemesls. Bezdarbības tārps ir tas, kurš grauž mūs Latvijas tā sauktajās maģistrālēs. Vajadzīga īpaša meistarība, karaliska savaldība, lai ignorētu savu nemieru, citu (spriedzi neizturējušo) skrējiena auru, lai klausītos mūziku, vērotu Dzimtenes (apbrīnojami daudzveidīgo – ha!) dabu un, nemitīgi pievelkot skrējienam būvētā kumeļa grožus, rāpotu uz mērķi... Bez iespējas „izlaist tvaiku”. Bez iespējas? Ticiet man, radaru pircēji – kaut simtreiz vairāk ar šiem štrumentiem apgādātu ekipāžu izlaistu arēnā, skriets tiks joprojām. Jo tāda ir cilvēka daba. Anglijā nesen bija plaša preses kampaņa ar aicinājumiem ne tikai sekot vācu paraugam maģistrālēs, bet arī ievērojami liberalizēt ierobežojumus uz sīkākiem ceļiem (pašlaik tie līdzīgi mūsējiem – 55 mi/h). Viņu runasvīru galvenā tēze ir apmēram šāda – katram komplektam „auto/vadītājs/apstākļi” ir savs Drošais ātrums, kuru pilnībā neizmantot nav daudz labāk kā to pārsniegt. Piekrītu. Lai gan Latvijas apstākļos nekavējoties pacelt šādus lozungus neaicinu. Pārāk daudz specifisku apstākļu. Nelīdzeni ceļi un veci, bet joprojām jaudīgi automobīļi. Pārāk daudz savdabīgu psiholoģisku kompleksu. Stingri noteikumi un vēl stingrāka to izpildes kontrole (ja tā nebūs formāla) gan šeit var noderēt.

Average power (KW) 1990 1995 2000 2005 2010 2015 AUSTRIA 62 64 73 80 82 91 BELGIUM 57 62 68 77 80 88 DENMARK 65 67 74 78 76 77 FRANCE 55 56 67 76 74 83 GERMANY 68 69 81 90 96 105 IRELAND 53 58 63 76 77 82 ITALY 52 59 63 72 74 77 LUXEMBOURG 65 75 84 96 103 116 NETHERLANDS 59 65 71 82 78 86 PORTUGAL 47 51 61 72 78 81 SPAIN 60 58 67 80 83 85 SWEDEN 81 92 95 103 102 110 UNITED KINGDOM 64 68 76 87 90 98 EUROPEAN UNION (15) 64 72 82 84 93 Te jaunu auto vidējā jauda Eiropā pa gadiem. Vai šāds kāpums ir patiešām nepieciešams? Vai tā ir patiesa civilizācija?

Vēl viens grandiozs šķērslis cilvēcisko vājību izslēgšanas procesā varētu būt pati autobūves industrija, kura gadsimta garumā audzējusi savus miljardus vērtos taukus, barojoties tieši no cilvēka vājībām. No tieksmes pēc ātruma, pēc paātrinājuma, pēc manevra, kurš autoram šķiet pārākais un pašapziņu spodrina, pat ja nav loģiski pamatots. Jau pirms 20 gadiem kādā “Volvo” prezentācijā tika paziņots, ka tehniski esot iespējams panākt, lai neviens auto nekur nebrauc ātrāk par šeit pieņemto limitu. Kur palika šī inovācija? Zirgspēku tirgoņi noraka...

Pilota aizstāšanas process būss ilgs un sarežģīts, jo satiksmes drošības rēbusu daudzveidība ir bezgalīga. Pirmie panākumi šajā jomā varētu būt kravu (iespējams arī cilvēku) pārvadātājiem, kuri strādā noteiktos, nemainīgos maršrutos ar pietiekami sakārtotu infrastruktūru. apmēram tā, kā jūras satiksmē var jau sen. Tu vari ar savu kuģīti vakarā iziet no Karlskrūnas ostas Zviedrijā un likties uz auss, pateicis robotam – pamodini mani pie Hamburgas ieejas bojas. Elektronika to paveiks. Bet ostā tev būs jāstūrē iekšā pašam. Ja Rīgas – Ventspils šoseju, piemēram, sakārtotu visā garumā, komanda “Uz Venspili” (ja to dosi no Rīgas izbraucis), varētu būt reāla jau tuvākajā desmitgadē. Tās izpildi, protams, sarežģīs pagājuša gadsimta tehnisko un mentālo šķēršļu maisīšanās eksaktajā loģistikā, bet neiespējami tas nav. Līdz Ventspils robežai. Viesnīcu “Dzintarjūra” gan nāksies meklēt pašam. Jo autopilotam nepieciešamās informatīvās bāzes pilsētā var pietrūkt.

Viedoklis, kuru pievienošu, nav mans. Bet ļoti interesants. Edgars Utāns, savulaik rallists, tagad "Latvenergo' transporta šefs man teica tā: - “Šis jautājums jau nav pirmo reizi pacelts publiskai apspriešanai, bet domāju tiks iznīcināts arī šoreiz, jo ar tehnisko apskašu veikšanas nepieciešamību ir sasaistīta valsts nodokļu iekasēšanas mašīna (mistiskais TL ekspluatācijas nodoklis, UVTN). Līdzīgi arī sodu apmaksa piesasitīta apskašu veikšanas regularitātei un vismaz reizi gadā TL īpašnieks parādīsisies pie CSDD kases un nodokļus un sodus neizbēgami nomaksās. Šīs sistēmas nemainības ieinteresētā puse ir acīm redzama. Piesegšanās ar rūpēm par tehnisko stāvokli un statistikas piesaukšanu ir negodīga jo apskates punkti par dempinga cenām (plaši reklamējot) gadiem ilgi veic transporta līdzekļu diagnostiku, kuru auto īpašnieki arī izmanto, lai sagatavotos kārtējai apskatei un kuru statistika iekļaujās labā biedēšanas stāstā par katastrofālu transporta līdzekļu stāvokli. Tādējādi daļēji tiek grauts servisu bizness. Pēdējos gados tiek novērots tehnisko zināšanu un prasmju trūkums auto servisos (diemžēl jau visā Latvijā arī Rīgā) saistībā ar kvalificēta darba spēka trūkumu, kura izglītiošanai daļēji arī tiek atņemta šī nauda ar šāda "biznesa" palīdzību. Tehniskās apskates jau sākotnēji tika būvēts kā pelnošs privātais bizness un vēl piedevām garantēts bizness. Bet - ja runājam no tehniskā viedokļa - šobrīd līdz 6 gadiem vecam (jaunam) auto apskate divos gados būtu pilnīgi pietiekama. Lietuvā (cik man zināms) visu laiku ir apskate pēc diviem gadiem, tāpēc CSDD uztraukums par Latvijas autoparka slikto tehnisko stāvokli ir nekas vairāk kā sava regulētā garantētā biznesa aizstāvēšana. Un šī augstprātīgā pamācīšana, ka mums redz’ ir neapzinīgi cilvēki, jau ir kaitinoša. Ļaujiet cilvēkiem dzīvot un atbildēt par saviem darbiem! Kur pazudušas kravas mašīnu apskates uz ceļiem? Kādas problēmas pieslēgties ar datoru uz ceļa un pārbaudīt atgāzes un citas sistēmas? Pārvietojamās stacijas mehānikas pārbaudei pats piedāvāju savā laikā pirms 15 gadiem - kaut kā tas “neaizgāja”. Nav sajūtas par perspektīvas redzējumu - labāk lai klients pats atbrauc un atved naudiņu un pēc tam gadu brauc kā grib līdz nākošai nodoklļu iekasēšanas reizei. Bet kas uz ceļa notiek tā ir braucēja paša izvēle - izdzīvošanas skola. Edgars Utāns AS "Latvenergo" transporta nodrošinājuma direktors

Man ikgadēja tehniskā apskate netraucē. Gluži otrādi – tā ir stimuls rūpīgai auto apkopei vismaz reizi gadā, kas, iespējams, jau tā ir pārāk reti. Obligāta un stingra apskate dod zināmu drošības apziņu par to, ka netikšu apdraudēts no slikti vadāmu līdzpilsoņu “uzbrukumiem”. Retāk? Daļēji varētu, bet kritēriju izvēle ir visai sarežģīta. Jauns auto, daudz un nežēlīgi braucot, var būt bīstamā stāvoklī jau pirmajā gadā, par otro pat nerunājot. Maz brauktie rūsē (ne tikai virsbūve), izkalst un plaisā gumijas detaļas. Tādēļ mans viedoklis: periodiskumu pašlaik mainīt nevajag. Kritikas spēku virzīt, lai novērstu dažu oponentu pamanītās nepilnības pašā apskates procesā (man pašam līdz šim gadījies tikai viens mēreni anekdotisks moments – apskatē saņēmu vienu “mīnusu”, nākamā gada apskati gāju, vainu nemeklējis un nelabojis, izgāju “pa nullēm”...). Un dažu kolēģu pieminētās pēkšņās tehniskā stāvokļa (kaut vai tikai riepu) kontroles uz ceļiem būtu lielisks līdzeklis paviršāko, skopāko, nabadzīgāko auto saimnieku mobilizēšanai. Varbūt varas vīru lēmumam tehniskās kontroles jautājumā šāda jauninājuma ieviešana var būt labs papildpunkts?