Daudz reižu izmēģināts: braucot garāku gabalu, piemēram Rīga - Varšava godīgi ar 90 - 95 km/h un, puslīdz korekti ievērojot ātruma ierobežojumus, vidējais ātrums ir labi ja 77-78 km/h.
Šo pašu maršrutu veicot ar apmēram 110 km/h vidējais ātrums ir ap 83-84 km/h. Tas nebūt nepieaug par 15, 20 km/h, bet, labākajā gadījumā par 5-6, un pieaugums visvairāk būs atkarīgs no vispārējās plūsmas un mākas apdzīt pie pirmās izdevības! Daudziem jau šeit sanāks riskantie manevri!
Paaugstinot braukšanas ātrumu līdz 120 - 130 km/h, tajā pat gabalā, vidējais ātrums pieaugs vēl par 4-5 km/h, taču bīstamo apdzīšanu kļūs vēl vairāk un daudziem jau tā būs liela problēma, taču, apdzenot ar kavēšanos, vidējais ātrums pieaugs labi ja par 2-3 km/h. Tātad - apmēram 86-87 km/h. Nobraucot 600 km tās, protams, būs pāris desmit minūtes, toties cik daudz stresa un riska.
Šāda braukšana neļauj pārvietoties ar pastāvīgu ātrumu un ir daudz nogurdinošāka par to - bez regulāras straujas bremzēšanas un straujiem paātrinājumiem, nemitīgi galvā rēķinot - paspēšu, vai nepaspēšu! Ja vēlaties nokļūt, piemēram, Roterdamā vai Parīzē, jums, braucot nevienmērīgi, biežāk pa ceļam nāksies apstāties, izlocīt kājas, atpūtināt acis (un nervu sistēmu), kas, kā jau pieminēju, nogurst straujāk. Pateicoties tam - vienmērīgais braucējs Parīzē, iespējams, iebrauks kādu minūti ātrāk... Secinājums - ja steidzies, ir "jāmauc" ar vismaz 160 - 180 km/h, apzinoties sekas, "krimināli" pārkāpjot visu un visur. Tad ieguvums būs dubultīgs, piemēra - Liepāja Rīga apmēra 1 st 25 min, Ainaži Tallina - apmēram tas pats. Ieguvums ap 1 st 20 min, bet par to, ja noķer, būtu jāsēdina cietumā!
Esam nonākuši miega jautājumam. Teikšu, ka ne visi cilvēki spēj sevi koncentrēt monotonai nodarbei, kāda ir arī braukšana vienmērīgā tempā. Tam nepieciešamas treniņš un apzināšanās, ka braukšana ir tikai nosacīti monotona, jo situācija var mainīties sekundes simtdaļā - tātad - augstu koncentrēšanās spēju, neraugoties uz ķermeņa nekustīgo pozu, jāsaglabā ilgstoši.
Kad sniedzu konsultācijas par auto vadīšanu, savus "apmācāmos" no sākuma "iesēdinu" automobilī pareizā pozā, iemācu saregulēt sānskata spogulīšus. Uzreiz piebildīšu, ka tas nav ne "ar pieri stiklā un zobiem stūrē", ne arī pusguļus pozīcija, ar ko grēko liela daļa tie, kas uzskata sevi par braukšanas asiem! Pareiza pozīcija pie stūres, pareizi saregulēti spogulīši, sapratne, kā jāskatās uz ceļu, kas ir, un kas nav uz ceļa jāredz, jau nodrošina drošu braukšanu un ilgstošu spēju koncentrēties un nenogurt.
Vēl viena metode trenēt sevi ilgstoši braukt, nezaudēt koncentrēšanos un neiemigt, ir fiziskā sagatavotība.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos praktiski visi autoralliji notika pa nakti. Sākās ap 5iem pēcpusdienā un finišējām ap 10iem no rīta. Distance par 800 līdz 1000 km bija pavisam ierasta. Ticiet man - cīņa ar miegu rīta stundās, līdz uzausa saule, bija briesmīga. Kādi tik "žmuriki" nerādījās! Tad sākām aktīvi skriet krosiņus, peldēt un citādi uzlabot fizisko formu. Problēma atrisinājās un sagaidīt rītu kļuva daudz vieglāk.
Tā miegošanās ir "galvā", nepareizā pozā pie stūres un ķermeņa fiziskajā sagatavotībā.