Vairāk kā stundu gara dažādu Ukrainas darboņu, tai skaitā Arestoviča, saruna par tautas psiholoģisko čakarēšanu. Interesanti, ka daudzas tēmas principā ir piemērojamas arī mums, jo retorika un psiholoģija aiz šīs retorikas ir ļoti līdzīga ta, ko dzirdam mēs. Kaut vai ideja no šīs sarunas, kas translējas arī uz mums - ja politiķi, bizness un citas elites neskaidro situāciju tautai un neiesaistās diskusijās ar loģiskiem argumentiem, tad tauta sāk meklēt alternatīvus informācijas avotus.

Žēl tik, ka pie mums šādi puslīdz kompetenti runātāji īsti nesavācas, vai arī ja savācas, tad pamatā lai bīdītu savas intereses vai vienkārši nobrauktu pa augšu problēmām, pārāk neiedziļinoties. Un pēc tam visi brīnās, ka tautai trūkst pašapziņas, esot milzīga neticība valdībai, utt. Bet kur viņa radīsies, ja man, lai dzirdētu kaut kādas dziļākas diskusijas par mūsu standarta ekonomiskajām vai sociālajām problēmām, jāklausās ukraiņu vai ASV blogeri? Kaut kāds Arestovičs par postpadomju domāšanas problēmām spēj komentēt sakarīgāk kā visi mūsu pašu vietējie eksperti

Nu kaut kas tāds jau bija, vienā ukraiņu kanālā tā starp citu paklīda teksts, ka Zeļenskis esot visus brīdinājis lai drusku piebremzē ar korupciju un dienesta stāvokļa izmantošanu, pretējā gadījumā būs sekas. Pieļauju, ka šim ieteikumam domas tiešām aug no ārzemēm, bet priekš rietumiem tā jau ir tikai daļa operācijas. Tanki jebkurā gadījumā tiek doti tikai tad kad Rietumi ir nodrošinājuši Austrumu flangu, tik daudz ka Zeļenskim varēja tikt dots laiks tikai līdz brīdim, kad Rietumi izvietosies un/vai janvāra Ramšteinai.

Nu rietumiem Ukrainas politiskā vide ir un būs problēma. Arī pēdējās piegādes liecina, ka to Krievijas sakāvi vajag visiem, bet ar piegāžu apjomiem cenšās nepārcensties, lai pēc tam nav jākaro pašiem pret savu tehniku vai minētā tehnika jāķersta pa puspasauli. Skatoties no rietumu puses, šobrīd der gan Ukrainas uzvara kaujas laukā, gan Krievijas padošanās zem ekonomiskā spiediena, ko rada sankcijas un militārie izdevumi. Tehnika tiek dota, visi itkā piedalās Ukrainas atbalstīšanā, bet fonā jau tiek gatavoti placdarmi Rietumu kompānijām dalībai Ukrainas atjaunošanā.

Par Berezoveca izteikumiem - nez vai tas bija tik saistīts, NATO jau labu laiku gatavo austrumu flangu tam, ka līdz tanku došanai tomēr nonāks, līdz ar to tas bija tāds laika jautājums. Pie tam, kā tas pats Arestovičs norādīja, neviens jau vēl neteica cik drīz tie tanki parādīsies frontē. Vācieši runā par kaut kādu aprīli, ASV runā par vēl vēlākiem termiņiem, attiecīgi ukraiņu publikai vajadzētu mazliet atdzist šajā virzienā, ja nē atkal būs kliegšana par zradu, kad nāksies atkāpties no Bahmutas.

Pats Arestovičs īstenībā ir vairākkārt tā nelabvēlīgi izteicies par frontē notiekošo - gan par to atkāpšanos, gan vairākas reizes par to, ka komandieri nespēj izveidot normālus nocietinājumus, utt. No vienas puses tas neatbilst viņa paša paustajam, ka razborkas taisa pēc kara, no otras puses tīri psiholoģiski tautai ir jārada kaut kāds pamatojums, kāpēc tiek zaudētas pozīcijas. Komandieri, cik zinu nekad nav tieši nosaukti, bet tiek norādīts, ka ir viena vai otra problēma. Un šajā situācijā, tajā pozīcijā ko Arestovičs ir ieņēmis sociālajos tīklos, viņam ir jārunā arī par neveiksmēm, jo tautu visu laiku barojot tikai ar labām ziņām sanāk krievu briļļainais onkulis, kura pārstāvētā ministrija jau 3 reizes ir sakāvusi NATO. Tāpēc Arestoviču es vēl klausos, bet daži citi jau ir reāli ZB ar savām pozitīvajām ziņām, tip Krieviju jau 3 mēnešus atpakaļ uzvarējuši.

Lasīt manu tekstu augstāk - problēma nav tajā, ka tauta tic propogandai, bet gan tajā, ka tauta tic ka pārējā tauta tic propogandai, kā rezultātā drošības pēc klusē. Lūk tas ir brīdis kad sākas visas problēmas. Un šeit nav jautājums par izglītīb - ja sakarīgais bet klusais vairākums savā starpā nerunā un neaizstāv savas intereses, tad visādi muļķi bīda savējās. Klusais vairākums no savām ērtībām diemžēl sāk celties tikai tad, kad mulķi ir salaiduši visu podā, vai arī tad kad redz, ka viņiem līdzīgie kaut ko kustās.

Un šeit arī sākas doma par personīgo atbildību - kurā brīdī klusējošais vairākums plāno atbildēt par savu klusēšanu? Tad kad viss būs pavisam slikti vai tomēr kaut kur to procesu pa vidu noķert?

Atgriežoties pie tēmas - Admirālis Gorškovs vienatnē aizceļojis līdz ASV piekrastei un pavirinājis lūku. ASV un Kanādas jūras spēki jau pieskata situāciju, tā teikt ja nu vajadzēs līdz ostai aizvilkt

Otra doma - nez ko domā ģedi, kas Karību krīzes laikā ar visu floti brauca uz Kubu? Tā teikt acīm redzami viss ir papists, ka pat flotes flagmanis kaut kur peld lepnā vientulībā, pat ja itkā piekrauts ar raķetēm. Vatei propogandai varbūt ir ok, bet tiem kas dienēja flotē noteikti acis asaro

Tur ir mazliet viltīgāk - ar izglītību nepietiek. Cilvēce pēc spējas atlikt gandarījumu (nezinu kā precīzāk tulkot delay gratification) un reakcijas uz ārēju kairinājumu principā dalās divās lielās daļās (protams ar starplīmeņiem), un problēmas sākas tad kad emocionālākie un tie kam visu vajag uzreiz pavelkās uz kaut kādām lietām, bet nosvērtākie un apdomīgākie tos aktīvistus neaptur vai uz viņu rēķina vēl sāk taisīt biznesu un bīdīt citas intereses. Tur arī ir propogandas spēks - pietiek sakacināt emocionālāko populācijas daļu, kad visi pārējie pavilksies līdzi lai izvairītos no konfliktiem. Principā tā ir tīra bioloģija un socioloģija no senajiem laikiem, kad visi vēl dzīvojās pa alām un cilvēces attīstībai ir nepieciešami abi cilvēku tipi. Patinot atpakaļ filmu visas problēmas vēsturiski ir sākušās ar to, ka emocionāli cilvēki sāk vārīt sūdus un kačāt pravas, kalkulētāji vai nu klusē vai uz tā vārās, līdz sūdi ietriecas ventilātorā un kāda karaļvalsts vai impērija aiziet nebūtībā. Jebkura impērija ir sākusies ar to, ka imperators ir piesaistījis procesam spīdošākos kadrus katrai lomai, un beigusies ar to, ka procesu vada daiļdirsēji.

Kāpēc es vedinu domu uz personisko atbildību? Kliedzējus tāpat neizglābsi, viņiem neatkarīgi no izglītības līmeņa smadzenes vienalga darbojas savādāk un viņi vienmēr atradīsies aiz kā pavilkties. Ar personīgo atbildību diemžēl jānodarbojas nosvērtajai publikai, jo viņu rokās ir izvēle - bremzēt kliedzējus tagad, vai klusēt, neiesaistīties procesos, ļaut viņiem visu salaist pēcpusē un celt no jauna.

Pieturoties pie tēmas - krievi šobrīd acīm redzami ir izvēlējušies otro variantu, savukārt ukraiņi vismaz pagaidām pirmo. Krieviem līdz dibenam vēl tāls ceļš grimstams, ukraiņiem visu notieks tas, kurā virzienā viņi aizies pēc kara beigām, jo pavelkoties uz savām vecajām politiskajām tradīcijām tur atkal var visādi sanākt.

Pag, vai tās ir manas augstāk minētās idejas, ka dienas beigās cilvēki paši vien ir atbildīgi pie sūdiem kuros atrodas? Ka viss ko stāstītu kolektīvais Soross, Putins un Hitlers būtu fufelis, ja vien pilsoņi paši nemeklētu "laimes lāčus", kas viņus izvedīs no viņu pašu radītās nelaimīgās eksistences?

Bet tapat tak vēl diskutējām, ka Soross savu publiku ir izaudzējis, rekur pat citāts:

"Un kurš tad īsti šādā situācijā ir vainīgs. Tā daļa publikas, kas ir mērķtiecīgi izaudzēta un nemaz nespēj patstāvīgi domāt. Vai Soross un viņa ielikteņi, kas mērķtiecīgi ir šādu publiku izaudzējuši, lai nodrošinātu savu varu?"

Tad kā tur galu galā ir - publika ir izaudzēta kā vajag, ne par ko neatbild un visu automātiski nostumj uz ārējiem spēkiem vai tomēr publika saprot, kas notiek, bet personīgu interešu vārdā nešūpo kuģi un visus sūdus nostumj uz visādiem ārējiem spēkiem, jo pretējā gadījumā būtu jāatbild kāpēc visu notiekošo ir pieļāvuši?

Krievi šobrīd ir vienkārši izcils otrais gadījums - visi zin, ka Putins ir nolaidis valsti podā, pat trakās omes, bet reti kurš uzdrdošinās kaut ko izteikties, jo tad būtu jāatbild uz jautājumu, kā Putins tika pie varas un kāpēc viņš tur ir tik ilgi. Krievu skolotāju pīkstēšana vispār robežojas ar kaut kādu psihisku saslimšanu, jo spēt vienlaicīgi viltot vēlēšanu rezultātus vairāku gadu garumā un paralēli sūdzēties par algām jau ir kaut kāds nākamais līmenis tajā, cik ļoti cilvēks negrib atbildēt par savu rīcību.

Sāksim ar to, ka tā saucamās "ģimenes vērtības" ir vēsturiski pašas sabiedrības radītas, lai nodrošinātu minētās sabiedrības izdzīvošanu pie augstas mirstības un zema dzīves ilguma. Sabiedrība šīs vērtības uzlika, sabiedrība arī noņēma, ļaujot cilvēkiem šos jautājumus risināt paļaujoties tikai uz bioloģiskajiem procesiem. Un bioloģijā ģimenes vērtības darbojas ļoti nosacīti.

Ja lienam vēsturē, tad problēmas ar "ģimenes vērtībām", ir senas kā civilizācija un laika gaitā tikušas pārrakstītas pa labi pa kreisi, līdz ar to es pat nezinu vai būtu korekti šī brīža situāciju saukt par degradāciju. Senie romieši un grieķi atsevišķos brīžos bija vēl tālāk degradēti.

Un tā daļa par ideoloģijām arī ir tikai acu aizsmērēšana, jo ja pūlis nemeklētu vienkāršu izeju savām problēmām, tās idejas nekur tālu netiktu. Bet pūlim jau patīk vispirms izlikties, ka neredz ideoloģijas fufeli, bet pēc tam visā vainot marksistus, Hitleru un Sorosu. Jo tā ir vieglāk. Ir vieglāk pateikt ka bērnu skolā pataisīja par LGBT+ atbalstītāju, nekā atzīt, ka tam bērnam vecāki praktiski nav pievērsuši uzmanību. Ir vieglāk atbalstīt vadoni, kurš uzsācis karu Ukrainā, nekā organizēties un cīnīties ar sistēmu, kas tevi ir padarījusi par nabagu un tagad sūta karā. Viss ko minēji par marksimu un revolucionārām idejām ir vienkārša cilvēku vēlme izvairīties no atbildības palienot zem kaut kāda ideoloģijas lietussarga. Jebkurai idejai dzirdīgas ausis ir tikai tad, ja klausītājs idejā redz personīgu ieguvumu.

Un atkal mēs braucam virzienā, kurā cilvēks ir tikai nabadziņš kurš par neko neatbild. Es vēl piekristu, šādai domai, ja mēs dzīvotu kādus 100 gadus atpakaļ kad informācija nebija pieejama dažu klikšķu attālumā, bet šobrīd stāstīt, ka kāds kādu izaudzinājis lai saglabātu varu ir maigi izsakoties nekorekti.

Visa realitāte ir tāda, ka cilvēki negrib atbildēt par savu dzīvi. Soross iemācīja pārdot mežus zviedriem lai naudu notriektu un pēc tam visā vainot valsti, kas par maz maksā pabalstos un ka ļavusi mežus pārdot zviedriem? Soross liek strādāt par sūdīgām algām, kuras nedēļas beigās tāpat tiek nodzertas, sūdzoties, ka valsts neatbalsta un neceļ minimālo algu? Soross sastāstīja sievietēm, ka 12 stundu darba diena ir pareizais ceļš lai dabūtu instagrama dzīvi un ģimene nav vajadzīga?

Man tu šīs pasakas vari nestāstīt, jo tālāk mēs braucam Ukrainas konflikta un Kovidlaika paceltajos sūdos, jo vairāk redzams, ka cilvēki principiāli izvairās no jebkādām idejām, kas kaitē viņu pašreizējam dzīves redzējumam un kvalitātei. Visi ērti velk aiz ausīm visādus Sorosus, WEF, krievus, zviedrus, bet ja skatāmies uz problēmu cēloņiem, tad var redzēt, ka mēs pat vēl neesam tikuši pāri padomju domāšanai, kur nu vēl līdz kaut kādam Sorosam.

Tālāk par ģimeni kā vērtību - ģimene pēdējo reizi bija vērtība laikā, kad bērni tika nodarbināti mājas darbos un kopā ar vecākiem veidoja savu saimniecību. Tikko kā bērni jau no maza vecuma nevis turpināja dzīvot ģimenē, bet gan nonāca dārziņos, runāt par ģimeni kā vērtību jau ir stiepjami. Ja bērns savu audzinātāju vai skolotājus redz biežāk kā vecākus, tad nevajag brīnīties, ka skola samāca kaut kādus sūdus. Visi ģimeņu aizstāvji ar putām uz lūpām kliedz, ka viendzimuma ģimenes nevar būt ģimenes, tajā pašā laikā mums ir vienkārši kaudze ar vientuļajām mātēm, alkoholiķu ģimenēm, darbaholiķiem vecākiem, kas atpērkas no bērniem, bet tur ar ģimenes vērtībām viss redz ir ok. Tas poh, ka minētie bērni pēc tam reti kad spēj izveidot normālas ģimenes. Galvenais aizstāvēt "ģimenes vērtības".

Viss manis minētais sākas un beidzas ar personisko atbildību par saviem lēmumiem. Ja vīrietis tagad kādai sievietei uztaisītu bērnu un viņu pamestu lai tiek galā pati, tad ko, Soross vainīgs, ka viņam sūdīgas vērtības? Vai arī vīrietis pats būtu mudaks? Un kā ar šādiem gadījumiem 200 gadus atpakaļ, kad Sorosa vēl nebija? Vai kolektīvais Soross vecs kā zeme?

Vakar paklīda baumas no ASV avotiem, ka arī ASV došot savus tankus, līdz ar to Berlīnes prasības tanku došanai ir izpildītas. Pāris dienas atpakaļ vēl retorika bija tāda, ka Berlīne dos savus tankus, ja arī ASV piedalīsies.

Šeit gan vēl paliek jautājums, ko vakar pacēla arī Arestovičs, par to cik ātri un uz kādiem noteikumiem tie tanki tiks doti, jo devēji var izdomāt prasīt pretī kaut kādus citus tankus.

Principā domai piekrītu. Zināma daļa mūsu publikas vienkārši principiāli izvairās no jebkādas atbildības par savu dzīvi un vienkārši maisa gaisu meklējot ārējos ienaidniekus. Visu laiku ir zviedri, krievi, WEF, amerikāņi un visi citi ko konkrētajā brīdī var pievilkt aiz ausīm. Es nesaku, ka ārējās ietekmes nav, nedzīvojam jau uz izolētas salas, bet pateicoties šai publikai normālam cilvēkam ir ļoti sarežģīti novilkt līniju starp to, kas tiešām ir mērķtiecīgs uzbrukums valstij un to kas ir vienkārši personīga pohujisma vai neizdarības piesegšana ar pasaku tēliem. Kaut vai tie paši mūsu politiķi, kas paši pamanās no nezināmiem līdzekliem sacelt sev ahujennās mājas, bet valsti redz postā ir aizlaidis Soross, un kliedzēji pilnīgi skatās uz to politiķi un viņa limuzīnu, un saka: "jā, vot suka Soross, viņa dēļ man pa minimālo jāstrādā".

Ministru nomaiņa visticamāk būtu pārāk liels skandāls, ko protams izmantotu Krievija lai apstrādātu Rietumus,attiecīgi līdz kara beigām izbrauks ar tiem pašiem, pēc tam skaidrosies.

Normāli ukraiņi. Tiem, kas seko ukraiņu gaitām mazliet senāk par 24.02.2022, jau sen ir zināms, ka šai tautai ir problēmas, un tieši tāpēc arī tas ir ideāls piemērs kad tauta labāk izvēlās savā nodabā cīnīties ar savām problēmām, nevis gaidīt kad "krievu pasaule" visus izglābs.

Visi mēģina cilvēka vēlmi aizstāvēt savas mājas saistīt ar kaut kādām lielām lietām - tautu, demokrātiju, vadoni un vēl sazin ko, bet praksē viss jau sākas paša cilvēka galvā. Ja cilvēkam izstieptas rokas attālumā ir par ko karot, tad viņš arī ies un karos, ja nav tad viņš ar visiem spēkiem no kara izvairīsies.

Tie paši krievi - viņiem nav par ko karot, pat pie visas propogandas, viņu mājām neviens neuzbrūk, attiecīgi vienīgais iemesls kāpēc viņi atrodas frontē ir mantisks ieguvums vai vēlme aizbēgt no bezjēdzīgās ikdienas, zekiem arī brīvība. Viss fufelis par svēto karu pret nacistiem ir pasakas mājās palikušajiem, jo mirt par valsti izklausās labāk nekā mirt par ukraiņa veļas mašīnu.

Kas ir tās vērtības, ja Ukraina vēl pāris mēnešus pirms kara kasījās savā starpā un ~40-50% iedzīvotājiem bija pozitīva attieksme pret Krieviju?

Veseli uzņēmumi pat pēc 2014. gada turpināja eksportu un cita veida sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, bet vienā dienā pēkšņi visi patrioti. Lūk pastāsti man, kas tās par vērtībām, kas tautu dažās dienās pārslēdza no "krievi brāļu tauta, tikai valdība viņiem stulba" uz "nāvi krievu okupantiem"?

Ja tās nav tās tīri personiskās lietas, ko es minēju augstāk, tad lūdzu apgaismo mani un citus lasītājus, kādas vērtības viņiem šobrīd liek karot? Jo tehniski arī ukraiņi karo par milzīgiem agrobiznesa holdingiem, kas pieder dāņiem, tāpēc ļoti gribās dzirdēt kas ir tās vērtības, ko viņi grib paturēt. Korupcija? Kautiņi Radā?

Atbildot īsāk - lasītprasme vēl nenozīmē spēju saprast izlasīto.

Es speciāli izvērsu savu domu lai būtu skaidrs, ka valsts valdības personālijas un globālas lietas vēlmē iet karot sastāda tikai piesegu katra paša individuālajām interesēm, bet laikam nav jēgas no gariem tekstiem, jo mūsdienās cilvēks neko vairāk par 150 zīmēm jau vairs neuztver.

Labi, es pat atbildēšu ar pretjautājumu - Jūs domājat, ka Ukrainā ukraiņi šobrīd karo par Zeļenski? Varbūt Porošenko? Arestoviču?

Nu lasam vēlreiz manu priekšpēdējo rindkopu - ja personīgajā līmenī nav ne radu, ne draugu, ne īpašumu, ne kā cita kas piesaistītu šai teritorijai (ne valstij bet teritorijai), tad ir jāpārdomā dzīve un jādodas prom. Nevajag dzīvot vietās, kur tevi nekas netur un tad arī par karu nebūs jādomā.

Tālāk par zviedru mežiem - kas viņiem tos mežus pārdeva? Gadījumā ne tā pati tauta, lai nopirktu behu? Tad kas vainīgs tauta kas gribēja behu vai zviedri, kas nopirka to zemi? Vai valdība, kas nākusi no tās pašas tautas, neapturēja tautu un ļāva iztirgot mežus. Te tā loģika kā krievu izmeklētājiem - izmeklēšanas procesā galvenais neiznākt uz sevi. Brīvā tirgū jebkuram ir iespēja sapelnīt naudu, pat kaut kur citur pasaulē un tos mežus atpirkt.

Tālāk Kariņs - ja cilvēkam dzīve ir tik tukša, ka vienīgais ko viņš ir gatavs aizstāvēt ir Kariņš vai kāds cits politiķis, tad cilvēkam jāpārdomā savas vērtības, varbūt jāsāk dzīve kādā citā valstī no jauna.

Par ko karot? Pirmkārt jau par manis minētajām personīgi tuvajām lietām. Otrkārt par cilvēkiem, kam arī ir interese aizstāvēt savas intereses, jo kopā lielākas izredzes uz uzvaru. Cilvēkam Liepājā varbūt ir pofig, kas notiek Daugavpilī, bet kara gadījumā daugavpilieša problēmas ātri var kļūt par liepājnieka problēmām un vēlams jau laicīgi strādāt kopā. Tad kad ir nosegti šie egoistiskie pamatjautājumi, ideoloģiju jau var piemeklēt katrs pats - kurš par tautu, kurš par valsti, kurš par Kariņu, kurš par iespēju nomirt savas valsts armijā savā valstī, nevis kā lielgabalgaļa kādā citā valstī, kurš par ekonomisku ieguvumu, kurš vienkārši sporta pēc pašaut cilvēkus.

Ukraiņi ir ideāls piemērs - pirms kara tā bija kašķīga korumpēta tauta, bet sākoties karam skats uz dzīvi mainās - cilvēks paskatās apkārt, saprot, ka viss viņam apkārt esošais var tikt atņemts (jo tautā ir atmiņas par to kas notika pēdējā reizē, kad krievi ienāca) un cilvēks dodas pierakstīties uz rekrutēšanas punktu. Visa mitoloģija par brīvības cīņām, kazahu senčiem, utt. jau rodas pēc tam

Par tiem tankiem - šodien redzēju interesantu video no Ukrainas. Robežas virzienā uz viena ešalona brauc gan vācu Marder, gan Leopard 2A5 versija, kas ir krietni labāks tanks par A4 versiju par ko visi sprieda. Tātad kaut kāds lūzums jau ir noticis vai arī Zalužnijs visu sarunājis.

No otras puses arī ASV pa to pašu Poliju vizina lielus apjomus ar Bradley bruņumašīnām, bet uz tā paša ešalona ir arī Abrams tanki par ko ukraiņi protams ir sajūsmā, ka redz viņiem bruņumašīnas vedot, bet man vairāk jautājums kur paliek tanki? Man vairāk izskatās, ka ASV par visu ir pārliecināti, vienkārši cītīgi tiek gatavots arī plāns B gadījumam, ja kaut kas tomēr saiet šķērsām. Nepamet sajūta, ka Ukrainai nodotais tehnikas daudzums ir tieši tāds ar kuru pietiekami īsā laikā spētu tikt galā netālu esošais NATO kontingents.

Nuu šeit jāsāk ar domu kā tie zviedri tika pie tiem mežiem. Nav gadījumā tā, ka paši vietējie mantinieki pārdeva tos mežus zviedriem lai behu nopirktu un atlikumu nodzertu? Vai arī pensionāri pārdeva ar tekstu "bērni jau šeit tāpat nenāks"? Aiz visiem tiem "zviedru" mežiem ir stāsts par to, ka paši īpašnieki nav gribējuši ar tiem mežiem čakarēties un uzsituši to pasākumu gaisā. Un to es saku pats būdams mantota meža īpašnieks.

Par pārējo - kā jau teica experts, tas ka Jums nekas itkā nepieder nekādā veidā nenozīmē, ka pie Jums nevar atnākt "draudzīgi ļaudis" un atbrīvot Jūs no atlikušajiem īpašumiem, sliktākajā/labākajā gadījumā arī no šīs zemes ciešanām.

Šeit ir jāatceras, ka pirmais ko cilvēks dzīvē aizsargā ir pats sevi, pēc tam iet radinieki, draugi, citi svarīgi cilvēki un tikai tad iet īpašumi un tad jau valsts. Teksti par valsts aizsardzību ir paredzēti patriotisma celšanai, jo ja nonāks līdz karam, tad domas par valsti būs pēdējā vietā.

Attiecīgi atbildot uz pēdējo jautājumu - dienas beigās cilvēks vispirms karos par sevi un savu dzīvesveidu. Ukraiņi šobrīd karo par savu dzīvesveidu un nākotni, tā saucamie LDNR karotāji karo par savu "krievu pasauli" un krievi karo par savu "krievu pasauli". Dzimtenes aizstāvība ir tikai tāds liels sauklis zem kura tiek pabāztas katra personīgās intereses. Kurš grib dzīvot civilizētā pasaulē, kurš saglabāt "nacionalizēto", kurš aizvest mājās jaunu podu vai veļas mašīnu.

No tā izejot - ja dzīvē personīgā līmenī nav nekā par ko būtu vērts karot un ko aizstāvēt, tad varbūt vajag vispirms pārdomāt dzīvi. Ja nekas tāds tomēr neatrodas, tad tehniski vienmēr var pārcelties uz drošāku vietu, nevajag mocīt sevi un citus ar stāstiem, ka es jau šeit patriotisma dēļ, tajā pašā laikā sūdzoties ka pašiem nekas nepiederot.

Visa pēdējā laika lirika par "neiešu jau Kariņu aizstāvēt" vienkārši kretinē, jo dienas beigās nejau Kariņu tajā tranšejā aizstāvēsi un, ja tomēr esi tajā tranšejā lai aiztāvētu Kariņu, tad atkal vajadzētu pasēdēt un dzīvi pārdomāt.

Pentagons izskatās māj no tīri militārim apsvērumiem, pie viņiem jau iedalītā budzēta viņi karu var vinnēt neatkarīgi no tā, ko tur Baidens ar kongresu domā. Problēma šobrīd izskatās pašā ukraiņu pusē, labi, var piekrist, ka ir problēmas ar tehniku, bet ņemot vērā jau pārmalto krievu kvalificētās gaļas apjomu tam procesam vajadzētu iet mazliet vieglāk uz priekšu un par to arī Pentagonam ir jautājumi.

Cik saprotu Zalužnijs tuvākajās dienās brauks vai jau brauca uz Poliju tikties ar ASV ģenerāļiem lai pārrunātu notiekošo frontē. Tātad ir tēmas, kuras nepieciešams pārrunāt klātienē un fakts ka netiek doti tanki varētu nozīmēt, ka Rietumiem nav īsti ticības Ukraiņu plāniem vai arī Rietumiem izskatās, ka esošie tanki netiek pielietoti tādā veidā, kas pamatotu NATO tanku piegādes. Tehniski tie paši poļu PT-91 ir tehnoloģiski kvalitatīvi tanki ar termisko optiku un citām krutām fīčām, bet ja ukraiņi tos nav pielietojuši pēc tanku iespējām, tad arī ASV neredz jēgu dot savus tankus.

Un tajā pašā blakus topikā es laikam norādīju, ka tie paši "nevadāmie ierēdņi" vien ir tā pati tauta. Tātad ierēdnis vadās nevis pēc vadības interesēm un lielākiem plāniem, bet pēc savām, savu draugu, radinieku un citu paziņu lokā esošu personu interesēm. Ja minētā loka kopējais noskaņojums ir "vsjo hujova, vsjo propala" tad arī ierēdnis rīkosies atbilstoši savu personīgo risku mazināšanai. No tā savukārt izriet tas, ka ja tauta nespēj pateikt "nē, džeki, davai vajag savākties, netālu karš, krievi arī kaut ko taustās mūsu virzienā, pastrādājat bišķi uz prioritātēm", tad arī tie ierēdņi čilā urbinās degunu, jo visapkārt sev redzēs to, ka visiem pofig. Tepat vēl nesen kaut kādi sportisti kunkstēja par naudas trūkumu un teātris neesot pabeigts... b*e nopietni, tās ir tautas šī brīža prioritātes? Sports un kultūra? Policijā trūkst 1000+ kadru, ugunsdzēsēju un robežsargu arī trūkst, bet mums sportistiem pa valsts naudu jābrauc uz sacensībām un Valsts Mežiem jāuztur basketbols, bet tautai tas ir pilnīgi ok, tā vajag.

Par to cīnīšanos - latvieši man liekas nevienā vēstures posmā nav cīnijušies "par" kaut ko, mēs visu laiku esam karojuši tikai "pret" kaut ko. Valsts dibināšana pa lielam bija tāds nejaušs pasākums ko veica pareizie cilvēki pareizajā vietā pareizajā laikā, bet tas nenozīmē, ka vidējam tā laika latvietim bija izpratne par to, kas ir valsts, kas ar to jādara un kāda ir pilsoņa atbildība šajā procesā. Tālāk jau pirmajā brīvvalstī bija skaidrs, ka ar to demokrātiju mums ir problēmas, jo protam cīnīties tikai pret kādu nevis par kādu. Un tas pats bija arī barikādēs - no maniem radiem, kas tur bija reti kuram bija izpratne kas ir sava valsts un kas ar to jādara, bet krievus sist tomēr ir goda lieta.

Un tas pats arī šobrīd - uz klopi noteikti ka tauta salasīsies, tāpat kā Ukrainā, bet stāsts tieši tas pats - atkal karosim PRET krieviem, bet ne PAR savu valsti, jo valdība sukas, kaimiņi sukas, kolēģi sukas. Te tādas kapitālas ideoloģiskas dabas problēmas mums pastāv, jo uz klopi tad bars pielasīsies, bet augstāk minēto problēmu dēļ, tas bars būs ar samērā apšaubāmu motivāciju.

Tas, ka ukraiņiem ir pietiekami iekšējo problēmu un visādu nesmukumu jau pirms kara bija skaidrs, tāpēc jau viņus īpaši negribēja ņemt ne ES ne NATO. Bet kā pēdējā laikā pareizi atzīmē tas pats Arestovičs - kungi, varbūt vispirms to karu uzvaram un tad taisam razborkas? Šobrīd tiešām jau rodas iespaids, ka tikko kā Rietumi stobrus pasolīja, tad uzreiz var atslābt, sākt svinēt uzvaru un taisīt politiku.

Pagājušajā gadā arī taču bija razborkas par kaut kādu ārvalstu ziedojumu nonākšanu ne tur kur vajag, bet vairāk par vienu dienu tas process nevilkās, ziņai piegrieza skābekli un miers. Tagad kā tik kas tā cepiens uz vairākām dienām.

Papisīs Bahmutu, kaut kādu Zaporižji vai Sumus un varbūt nāks pie prāta. Rekur Pentagons jau diezgan atklāti māj ar mietu, ka varbūt tur nevajag Bahmutā politiku bīdīt, bet strādāt citos virzienos, jo pēc frontes kustības es teiktu, ka ukraiņi ir pamazām zaudē iniciatīvu.

Ar iekšējiem konfliktiem es vairāk saprotu dažādus korupcijas skandālus un tamlīdzīgu kliegšanu. Tautiešu kārts varbūt ir izgāzusies, bet kā parāda msh rakstītais, vēl ir variants spiest uz "viss ir slikti, valdība un armija ir lohi un nodevēji". Gan pie mums, gan Ukrainā šis virziens strādā vienkārši izcili, lai arī nav tik efektīvs, kā "krievus sit". To var novērot arī vietējo krievu komentāros, kas jau labu laiku ir pārslēgušies no izteikta atbalsta Krievijai uz "tur jau viss ir neviennozīmigi, karš ir sarunāts, paskat cik mums pašiem slikti".

Ukrainas armija šajā kontekstā ir vērsusies savā pretizlūkošanas pārvaldē ar iesniegumu par pēdējām ziņām saistībā ar korupciju pārtikas iepirkumos, līdz ar to redzams, ka krievi ir atteikušies no tautiešu kārts un pārgājuši uz "failed state" plānu, parktiski pārejot no "varonīgās vēstures taisīšanas" uz "novilksim visus līdz savam līmenim un sakausim ar pieredzi".

Redziet par ko es runāju - karš vēl nav pat sācies, bet mēs jau esam zaudējuši. Un karavīriem, ja līdz tam nonāks, būs jādodas karā ar domu, ka savējie jau viņus ir norakuši. Zaibis motivācija. Un pēc tam visi brīnās navig mums nav labu lietu, nafig darīt kaut ko labu citiem, ja līdzcilvēki tevi noliks kur suņi nesēž.

Tikko klausoties Arestoviču prātā ienāca viena doma, kā mūs tomēr varētu pilnīgi reāli varētu iekarot - vienkārši sarīdot iekšējos konfliktus Baltijas valstīs. Ņemot vērā cik zema ir baltiešu ticība saviem politiķiem un vienam otram, tādā gadījumā vienīgais kas noturētu uzbrūkošo varzu būtu vietējie patrioti un NATO karaspēks. Pārējie vai nu neiesaistītos vai ar prieku krieviem nodotu savējo pozīcijas. Jau šobrīd pilni komentāri ar cilvēkiem kas "neies to valdību aizstāvēt" nerunājot jau par klaji kaitīgiem elementiem, tā kā ir jau laba publika uz ko ģenerēt vietējos kolaborantus.

Arestovičs tikko par šo pateica ka vajag klausīties Arestoviču pašu nevis kremļa telegram kanālus.