Ižam komforta ātrums nav vispār ne 30, ne 50, ne 100kmh 

min šim mocim max ātrums ir 197kmh. 

bet nejau tāpēc šos perk

Tā kā te nevienam normāli raksti neinteresē, tad pielikšu pie BMW lirikas klāt nedaudz tehnisko pusi.

BMW R1100R

Dzimis 1995. gadā, aprīkots ar ABS, degvielas iesmidzināšanu, katalizatoru un  roku apsildi , un stūres demferi no rūpnīcas.

Divcilindru opozītmotors ar 1085 cm³ tilpumu, kas attīsta 80 zirgspēkus pie 6750 dzinēja apgriezieniem minūtē un 98 Nm griezes momentu, kas pieejams jau no 5250 apgr./min. Pēc sajūtām spēcīgs dzinējs ar ļoti savdabīgu opozīta raksturu. Spolē labi, bet paātrinājumu gribētos iespaidīgāku. Jāpiemin arī, ka dzinējs tiek dzesēts ar gaisu un eļļu. Tam ir divi atsevišķi eļļas radiatori.

Motociklam ir gareniski novietota ātrumkārba aiz motora, un jauda uz kārbu tiek pārvadīta caur spararatu ar sauso sajūgu. Ļoti līdzīgi kā automašīnām. Spararata inerces dēļ, uzgāzējot, var spēcīgi just, kā šūpo motoru. Pie tā bija jāpierod, bet, kad pierasts – fantastiska sajūta.

No piecpakāpju ātrumkārbas jauda līdz ritenim tiek novadīta caur kardānu un reduktoru.

Man gan pieredze ar šo motociklu nav liela, jo braukts ir maz. Pārsvarā tas vienkārši tiek onanēts, uz to skatoties garāžā.

Šie motori patērē diezgan daudz eļļas. BMW iesaka lietot minerālo eļļu mazākam patēriņam. Eļļu tas patērē 60. gadu dzinējos izmantoto tehnoloģiju dēļ, kā arī, manuprāt, tizlās kartera ventilācijas dēļ.

Kopumā var atrast šādus eksemplārus ar milzīgiem, vairāku simtu tūkstošu kilometru nobraukumiem, taču, lai to panāktu, regulāri jāpārbauda vārstu atstarpes, jāmaina eļļa gan dzinējā, gan ātrumkārbā, gan reduktorā.

Jāņem vērā, ka šo motociklu remontēt ir ļoti sarežģīti, un katra mezgla remonts vai maiņa prasīs padziļinātas zināšanas, speciālus instrumentus, tīru vidi, kā arī nedaudz nervu.

Ja eļļas maiņa motorā, ātrumkārbā un reduktorā prasa vienu mirkli, tad, piemēram, sajūga maiņa, kur motocikls ir jāsadala divās daļās, garāžā prasīs vismaz pāris dienas. Un tieši sajūgs un ātrumkārba šiem modeļiem ir vājā vieta.

Pašreiz man ir viens donors, kuram esmu nedaudz izjaucis motoru, lai veiktu remontu. Tam ir ļoti interesanta gāzu sadales piedziņa. Noņemot priekšējo vāku, var redzēt, ka kloķvārpsta ar ķēdi piedzen eļļas sūkni. Varētu likties, ka šo ķēdi var noņemt un uz dullo salikt atpakaļ, taču tā nav, jo eļļas sūkņa centrālā ass dzinēja iekšpusē nes zobratus, ar kuriem tiek piedzītas sadales ķēdes. Tā kā šim dzinējam nav nevienas atzīmes no rūpnīcas, kas norādītu pareizu aizdedzes pozīciju, bez mikrometra stumšanas cilindrā un BMW rokasgrāmatas, kur norādīti pareizie aizdedzes momenta grādi, neiztikt.

Tāpat man patrāpījās nomiris degvielas sūknis, kura nomaiņa bija īpaši sarežģīta nevis degvielas tvertnes noņemšanas dēļ, bet tieši sūkņa ar visām caurulēm ievietošanas dēļ atpakaļ tvertnē.

Labā ziņa ir tāda, ka šim motociklam visas detaļas var iegādāties pie oficiālā pārstāvja, un nav jālieto analogās detaļas sarežģītiem remontiem.

Apkopojums 

+ Lieliska vadāmība pateicoties opozita dzinēja smaguma centram. (240kg principā nav jūtami)

+ Spēcīgs dzinējs ar labu griezi.

+ Klasisks izskats. 

+ Dzinēja skaņa.

-  Sarežģīti remonti.

-  Komforta ātrums 100-120kmh

-  Prasītos labāks pāatrinājums. Pēc maniem provizoriskajiem mērījumiem 0-100 kmh 5.2-5.5 sekundes.

Lūdzu, nobalsojam par kuru nākamo mocīti uztaisīt aprakstus. 

1. BMW R1100GS
2. BMW K1200RS
3. Yamaha XTZ660 Tenere
4. KTM LC4 Adventure
5. Kawasaki KLX650
6. Honda CRF50 (bērnu)
7. Yamaha PW50 (bērnu)

Piesakos 31.01 no rīta.

Atsvaidzināšu topiku. 

Sagribējās uzrakstīt par BMW mocīti.

Savu motokarjeru sāku relatīvi vēlu – 30 gadu vecumā. Pirms tam gan pa pipeli biju braucis ar IŽiem un Voskhodiem, bet to es īsti neieskaitu.

Tātad – nejauši sanāca nopirkt Yamaha DT125R, kuru varēja vadīt ar B kategorijas vākiem. Sapratu, ka āķis ir lūpā, un noliku A burtiņu.

Sapratu arī, ka patīk braukt pa mežu, bet, tā kā papīrs ir kabatā, gribas jau arī pa ceļu pabraukt. Nodomāju – jāpērk dualsports. Tā nu es tiku pie sava pirmā īstā motocikla – Yamaha XT660 ar pagaņalu Tenere.

Pabraucu… un sapratu, ka “dual” nozīmē to, ka tas mocis neder ne asfaltam, ne mežam. Labi, nedaudz izplūdu, jo rakstīt gribu par BMW R1100R.

Pa šo laiku pabijuši vairāki dažādi mocīši, un esmu nonācis pie secinājuma, ka vajag trīs močus.

KTM – mežam.

Pitbaiks – asfaltam.

Un šī stāsta varonis – BMW dvēselei.

Braukājot ar dažādiem močiem, sapratu, ka gribu tādu, ar kuru var iebraukt benzīntankā un, ejot pēc kafijas, neatstāt aiz sevis dubļu un sviedru sliedi. Lai arī nekad iepriekš nebiju braucis, kaut kā intuitīvi zināju – gribu tieši BMW R1100R, melnā vai sarkanā krāsā.

Piedāvājums tajā brīdī – nekāds. Ne Baltijā, ne fāterlandē.

Biju jau sarunājis pist uz Ventspili pēc pelēka R850R, samierināties ar mazāku motoru un vēlāk pārkrāsot. Un tad –  ne no kā – SS sludinājums par sarkanu R1100R ar mazu nobraukumu tepat Jūrmalā. Zvanu uz Ventspili, saku, ka esmu pimpis, bet moci neņemšu.

Un tā nu es vēlā pavasara vakarā tiku pie sava BMW.

Nerakstīšu te neko par tehniskajiem rādītājiem. Tie nav ievērības cienīgi. Tas ir salīdzinoši lēns, smags motocikls, kuru krustojumā izliks jebkurš mūsdienīgs, nedaudz jaudīgāks ģimenes auto.

Bet sajūta…

Kādu sajūtu sniedz šis motocikls.

Ar savdabīgo raksturu apveltītais bokseris tevi šūpo, lēni ripinoties pret rietošās vakara saules pusi. Un ar to arī viss ir pateikts.

Tas ir viss, kas jāzina par šo motociklu.

Tas vienkārši sniedz sajūtas.

Īsta motocikla sajūtas.

Bet ir arī viens mīnuss. Braucot ar šo skaistuli varētu likties, ka būsi dāmu magnēts. Bet realitātē nāk vīrieši ar Tevi iepazīties un stāsta, ka viņa brālēnam ir tāds pats. Tad parāda telefonā bildi ar to moci, un tas ņihuja nav tāds pats. 

Pievienoju arī linku uz bildēm ar konkrēto BMW

foxphoto.lv/bmw-r1100r

😀

Paldies.

Jā tieši pati rūpnīca to saka, ka tas nav SUV, bet gan četrvietīgs superkārs. Šis jau ir ideoloģiskais turpinājums FF un GTC4 Lusso. 

Paši viņi šo dēvē par FUV - Ferrari utility vehicle. 

Tu esi redzējis mazdu un Puro? Tur pat neviena kopīga forma un izmērs nav. Tur ar smaguma centru viss ir kartībā tieši tāpat kā visiem superkāriem.  Tur tak sausais karteris, motoru var nolikt cik zemu vajag. 

Piesakos ~ Troc uz brīvdienām priekš fotosesijas un koša apraksta. 

Domāju, ka varu te iemest savu pieredzi, arī bez īpašnieka statusa.

Esmu izbraucis ar trim dažādiem Purosangue, tāpēc uzreiz precizēšu — tas nav SUV. Ferrari paši to sauc par FUV, un iemesls ir vienkāršs: tas ir superkārs ar četrām durvīm, nevis ģimenes busiņš.

Pirmā reize bija pirms pāris gadiem Prāgā. Godīgi — pirmais iespaids bija pilnīgi greizs. Iekāp, apsēdies, viss smuki, kvalitatīvi, pat pārāk mierīgi. Durvis kā Opel Meriva, sajūta kā dārgam, stilīgam ģimenes auto. Iedarbini — klusums. Paripo pa teritoriju — un galvā doma: ok, izbraucu ar ļoti dārgu RS6.

Un tad otrā un trešā reize… kad pedālis tiek iepists grīdā.

Tajā brīdī viss saliekas pa plauktiņiem. Tas nav ģimenes auto. Tas ir pilnvērtīgs četrvietīgs superkārs. Ciets, vibrējošs, brutāls. Paātrinājums pa gludu asfaltu dod sajūtu kā rallijā vai kosmosa startā. Neomulīgi labā nozīmē. Tā, ka nedaudz bail — Tieši tāpat kā visiem nopietnajiem Ferrari.

Internetā pilns ar gudrajiem, kas šo salīdzina ar Mazdu, meklē metinājumus, plastmasas skrūves un vēl sazin ko. Tas viss ir pilnīgs fufelis. Šis ir Purosangue — tīrasiņu Ferrari.

V12 atmosfēra. Fantastiska kārba. Īsta Ferrari sajūta, bez kompromisiem un bez paskaidrojumiem.

Rezumē — katra centa vērts.

Ja domā, ka šis ir ērts auto ar ko aizbraukt paslēptot uz alpinem? garām

Ja meklē dārgu, skaļu, nervozu superkāru ar četrām durvīm — šis ir tieši tas.

PS

Bildes šoreiz nelikšu

Ir šeit kāda universālā moto tēma?

Tur nav nekāds spriegotajs ar atsperi. Parasts rullitis un slīdnis.

Ktm pārdots. 

husqvarnai cena runājama 

nezinu kontekstu par AMI, bet kad pirmo reizi šo “auto" ieraudzīju pirms pāris gadiem Itālijā, iepatikas tik ļoti, ka pat nobildēju to. 

Bet tad es izbraucu šogad ar šādu  . . .

Kas ir svarīgi dārgu, nepraktisku automašīnu klientam?

Atkarībā no segmenta tas var nedaudz atšķirties – komforts, kvalitāte, jauda. Taču visus šos klientus vieno viens kopīgs faktors, izvēloties luksusa preci – atpazīstamība, prestižs un produkta vēsture.

Patērētājs, kurš noskatījis, piemēram, G klasi, pie šīs izvēles nonāk noteiktu apstākļu dēļ. To gadu gaitā ir kultivējis mārketings – caur filmām, reklāmām, sabiedrības tēliem.

Un tagad iedomāsimies, ka tirgū ienāk DongFeng Hero.

Gan tehniski, gan vizuāli – iespaidīga automašīna. Bet pietiek izlasīt otrās rindkopas pirmo teikumu, kur acīs lec vārds DongFeng, un viss kļūst skaidrs.

Visādi citādi – perfekta mašīna. Kvalitatīva, ar ļoti patīkamu gaitu gan mežā, gan uz lielceļa. Inovatīva rotaļlieta.

Manuprāt, tai ir tikai viens mīnuss, taču tas ir piedodams un labojams.

Lai kontrolētās sānslīdēs izbaudītu šo “tanku”, pie tā ir jāpiešaujas. Tomēr tas ir saprotams – fiziku neapmānīsi, un nenormālais griezes moments kopā ar svaru liek sevi manīt. Vienlaikus ražotājam tomēr ir izdevies daļēji apiet fizikas likumus – auto kopumā brauc viegli, kā spalviņa.

Perfekts, inovatīvs auto bez atbilstoša nosaukuma.

Kā minimums Ķīnas ofisam Eiropas tirgum vajadzēja nosaukumu DongFeng nomainīt uz kaut ko piemērotāku. Varbūt viņiem to vienkārši neviens nav pateicis?

Melomāni mašīnā neklausās mūziku

Nu bet tas ir ok, ka katram savi kritēriji. Tad jau tikpat labi, šo var nosaukt par sieviešu apskatu, ja neviens nepaprasa kā šāles šim nomainīt. Zinu, ka elektro, bet piemērs vietā.

Vienkārši “wow” efekts. Izskatās smuki, iekšā nav tik forši kā Renault 4, bet sajūtas labas. Pats lielākais pārsteigums šim mazajam krupim bija paātrinājums, kas liek nosarkt visiem veco trīslitrīgo dīzeļu saimniekiem. Vienkārši fantastisks auto, no kura izkāpjot, gribas atskatīties, uztaisīt bildi un ielikt Instagram storijā.

Dizains tik garlaicīgs, ka nevarēju Circle K stāvvietā atrast to auto. Domāju, ka kāds no malas iebraucis bulciņu Statoilā nopirkt. Iekāpju iekšā – salons garlaicīgs. Priekšā displejs kaut kāds neforšs aiz stūres. Salons galīgi neinteresants. Izbraucu tālāk līdz Tomes kultūras centram – skaļš, garlaicīgs auto ar labu paātrinājumu

Renault 4 – Biju redzējis bildēs un jau iemīlējos mašīnā. Dizains fantastisks. Atgādina Renault 5 Turbo no astoņdesmitajiem, līdz ar to mašīnai tāds rallija piesitiens. Salonā katrs sīkums piedomāts – rūtainie reljefa griesti, nesaprotamā “pusdienu kastīte”, skaistie sēdekļi. Ekrānu spidometrs, kas izskatās moderns, bet sniedz normālas mašīnas sajūtu, jo man ļoti nepatīk, ka mūsdienās viss panelis ir tačskrīnā. Brauciens no Mola līdz Ķekavai – paātrinājums pietiekams, gaita forša, viaduktā turas fantastiski, sportiska vadāmība. Nu vienkārši sapņu auto. Sajūta braucot – dievīga.

Labdien,

Šeit neliela recenzija par Gada Auto pasākumu no manas puses.

Esmu liels auto entuziasts jau kopš māku staigāt, kā arī mana profesionālā darbība un hobiji vienmēr ir bijuši saistīti ar auto, moto un autosporta sfēru. Kā arī, strādājot par servisa vadītāju Ferrari, McLaren un Bentley oficiālajos servisa centros, man ir izveidojies kritēriju kopums par to, vai mašīna ir laba vai nē. Citiem cilvēkiem tas ir praktiskums un garlaicība, bet man ir otrādi. Ir tikai divas iespējas – patīk vai nepatīk. Respektīvi, vai auto dod patīkamas emocijas, vai nedod, neskatoties uz praktiskuma un kvalitātes pusi. Jo tieši tas ir svarīgi, par ko mēs atstājam naudu, pērkot auto. Jo, nopērkot auto vairāk praktisku apsvērumu dēļ, vienmēr paliek rūgtums par iztērēto naudu un vienmēr ir uzbāšanās kaimiņiem, radiem un draugiem ar attaisnojumiem, cik labs ir jaunais pirkums.

Tas ir tieši tāpat kā karstā dienā ieiet veikalā un pie bezalkoholisko dzērienu ledusskapja stāvēt izvēles priekšā starp 0,33 koliņu stikla pudelē par 1 EUR vai 1,5 l plastmasas pudelē par 1,10 EUR. Izdevīgāk, protams, ir nopirkt lielo pudeli, izdzert 0,33 no tās un tad staipīt līdzi atšālējušos kolu lipīgā pudelē. Bet var iztērēt 1 EUR un to izbaudīt uz 100 procentiem, atveldzējoties līdz pēdējai pilei.

Tieši tāpat ir ar mašīnām – tās jāpērk tādas, kas patīk. Īsi aprakstīšu mašīnas, ar kurām izbraucu testa dienā, un beigās uzrakstīšu “jā” vai “nē”. Nevērtēšu ne skaņas izolāciju, ne salona apdares kvalitāti, jo šajā cenu kategorijā ir vienkārši nepieklājīgi ko tādu prasīt. Gribat kvalitāti salonā? Pērciet Bentliju. Tieši tik vienkārši. Tomēr dažas mašīnas mani patīkami pārsteidza.

Renault 4 – Biju redzējis bildēs un jau iemīlējos mašīnā. Dizains fantastisks. Atgādina Renault 5 Turbo no astoņdesmitajiem, līdz ar to mašīnai tāds rallija piesitiens. Salonā katrs sīkums piedomāts – rūtainie reljefa griesti, nesaprotamā “pusdienu kastīte”, skaistie sēdekļi. Ekrānu spidometrs, kas izskatās moderns, bet sniedz normālas mašīnas sajūtu, jo man ļoti nepatīk, ka mūsdienās viss panelis ir tačskrīnā. Brauciens no Mola līdz Ķekavai – paātrinājums pietiekams, gaita forša, viaduktā turas fantastiski, sportiska vadāmība. Nu vienkārši sapņu auto. Sajūta braucot – dievīga. Ņemu.

Škoda Elroq – Dizains tik garlaicīgs, ka nevarēju Circle K stāvvietā atrast to auto. Domāju, ka kāds no malas iebraucis bulciņu Statoilā nopirkt. Iekāpju iekšā – salons garlaicīgs. Priekšā displejs kaut kāds neforšs aiz stūres. Salons galīgi neinteresants. Izbraucu tālāk līdz Tomes kultūras centram – skaļš, garlaicīgs auto ar labu paātrinājumu. Neņemu.

Cupra Tavascan – Škodas ļaunais dvīņubrālis. Šeit viss jau ir labi – salons ar odziņu, sajūta kā dārgā sporta auto. Ieliekam Cupra braukšanas režīmā, un auto ir ļoti izaicinošs. Brauc forši, visu laiku gribas iespiest pedāli. Fantastisks auto, ar ko braukt ikdienā gan vienam, gan ar ģimeni. Ņemu.

Hyundai Inster – Vienkārši “wow” efekts. Izskatās smuki, iekšā nav tik forši kā Renault 4, bet sajūtas labas. Pats lielākais pārsteigums šim mazajam krupim bija paātrinājums, kas liek nosarkt visiem veco trīslitrīgo dīzeļu saimniekiem. Vienkārši fantastisks auto, no kura izkāpjot, gribas atskatīties, uztaisīt bildi un ielikt Instagram storijā. Ņemu.

KIA EV3 – Komentārs īss: pragmatisks, praktisks auto. Principā varu arī braukt ar vilcienu līdz nākamajam posmam.

VW baron Dienas pirmais hibrīds – Respektīvi, pirmais auto ar iekšdedzes dzinēju. Iespējams, tas, ka pārkāpu tieši no elektro, sajūsmu man noteikti nerada. Skaļš, ar viduvēju paātrinājumu un ļoti uzkrītošu sajūtu starp elektro un iekšdedzes dzinēja pārslēgšanos. Bet bija forša lieta – masāža, kas masēja labāk nekā Bentlijā.

Cupra Terramax – Mazais spridzeklis. Auto ar mazu jaudu, bet superīgām ambīcijām. Paātrinājums necils, bet var izbaudīt visā garumā, jo skaņa fantastiska un sajūta kā brauktu ar divtūkstošo gadu “hot hatch”. Sanāca braukt tieši ātrā, reljefainā un ļoti līkumainā posmā. Nedaudz dīvaini uzvedās aizmugurējā piekare, bet auto ļoti labi turas uz ceļa. Katrs, lai arī necilais, paātrinājums liek justies kā brauktu sacensībās ar īstu mazlitrāžas sacensībām sagatavotu auto. Vienkārši mašīna, kas obligāti jāņem.

Peugeot 5008 – vispār neko nekomentēšu.

Lynk & Co – Nākamais man programmā ir Ķīnas autobūves šedevrs. Teikšu tā – esmu pat ne skeptisks, bet visu mūžu izvairījies no ķīnas zīmoliem. Tur bērnu, motocikli, telefoni utt. Es labāk nopirkšu 20 gadus vecu japāņu motociklu, nekā jaunu ķīnas. Tātad – nekad neesmu braucis ar ķīnas auto. Iekāpju – izskatās jau ok. Sāku braukt, meklēju ko katastrofālu – nekas baigi acīs nekrīt, izņemot viduskonsoles ekrānu mana mājas TV izmērā. Izbraucu no ciema un iespiežu labo pedāli grīdā… Un nesaprotu, kā tas var būt. Tikko braucu ar Peugeot hibrīdu un tagad ar ķīnas hibrīdu – vienkārši “wow” paātrinājums. Maigs, elegants un spēcīgs. Mazais iekšdedzes dzinējs nerēc. Kopā ar elektrību strādā kā siāmas dvīņi. Nodomāju, ka nevar būt. Braucu tālāk. Braucu ātrāk par atļauto ātrumu, un sajūta ir kā dārgā premium auto. Es gan tāpat neņemtu šo auto, jo mani stereotipi ir pārāk dziļi iesēdušies. Bet jā – mums zināmajiem Eiropas, Japānas un Korejas autobūves brīnumiem nākotnes pārdošanas rādītāji ir briesmās. Un pamatoti. Šim auto gan vibrēja bremzes. Odometrs rādīja 8000 km, bet es pieļauju, ka šis testa auto ir braukts un slavēts kārtīgi.

Opel Grandland – Peugeot 5008 labais dvīņu brālis ar normālu stūri un paneli. Bet tāpat – nekas labs, izņemot motora pārsegu, kas no pilota pozīcijas liek justies it kā sēdētu vecā deviņdesmito gadu īstā džipā.

Dacia Bigster – Briesmas.

VW Transporter – Un pēdējais mans testa auto, kuru ļoti gaidīju. Tieši tāpēc, ka uz pasākumu ierados ar savu 1990. gada T4 Caravelle, kurai iepriekšējā dienā izgāju tehnisko apskati ar pirmo reizi. Nekādas ekspektācijas negaidīju, jo zināju, ka tas patiesībā ir vāji nomaskēts Ford Transit. Tā arī ir – no klasiskajiem T4, T5 šeit vairs nav VW sajūtas. Bet pareizi jau dara – kravas auto nav jāsniedz emocijas. Ar to ir jādara lietas.

Rezumē pāris vārdos. Paldies par iespēju izbraukt ar jauniem tautas auto. Darba specifikas dēļ ar jauniem auto esmu braucis tikai no luxury, sporta un hipersporta segmenta. Kas man nepatīk visos mūsdienu auto, ir planšetes panelī un pogu neesamība. Katrā auto iekāpjot, jāmeklē ar acīm, nevis tausti, kā ieslēgt radio, pagriezt skaļumu un pārējās primitīvās darbības. Kamēr meklē, kā ko izdarīt, tikmēr jau mašīna bļauj, ka neskaties uz ceļa. Pamatfunkcijām ir jābūt fiziskām pogām. Bet nu – tāds laikmets, kad patērētājam galvenais ir piekonektēt telefonu mašīnai un palielīties kaimiņam ar bagāžnieka izmēru, kuru tāpat nekad neizmantos.

Gada auto balvu iegūst mans 1990. gada VW busiņš, jo manam izvēlētajam un paša rokām ieinstalētajam Pioneer maģītim ir fiziska skaļuma poga.

Piedalos