Vēlamies paziņot, ka bez sīkdatnēm mēs nevaram rādīt reklāmas, un, kamēr mums nav maksas versijas, to nevar skatīt, neapstiprinot sīkdatņu izmantošanu minimālajā apjomā.
🍪 Sīkdatņu paziņojums
Mēs izmantojam sīkdatnes, lai uzlabotu jūsu pārlūkošanas pieredzi un analizētu mūsu vietnes datplūsmu. Bez sīkdatnēm vietne nevar darboties pareizi.
Lai iegūtu vairāk informācijas, lūdzu, izlasiet mūsu Privātuma politiku.
Nepieciešamās sīkdatnes
Būtiskas vietnes pareizai darbībai. Nevar tikt atspējotas.
Analītikas sīkdatnes
Palīdz mums saprast, kā apmeklētāji mijiedarbojas ar mūsu vietni.
Izklausās pēc gaisa sistēmā. Iespējams, problēma kaut kur ceļā starp galveno un darba cilindru. Iespejams, defektīvA tvertne. Iespējams, ka nepieciešams atgaisot ar vakuumu nevis kā praktizē servisos, ka viens spaida un viens gaiso.
Tā kā vēl apgūstu jaunos tautas auto, mans apskats sanāks vairāk lirisks. Tomēr mēģināšu aprakstīt arī subjektīvos plusus un trūkumus.
Dizains
Ļoti moderns un iespaidīgs dizains. R-Line izpildījumā un skaistajā krāsā šis T-Roc viennozīmīgi izceļas un ievieš skaudību dāmās, kas satiksmē piedalās ar dažus gadus vecākiem pilsētas “džipiņiem”.
Netipisks salīdzinājums, bet šī auto izskats Rīgas drūmajos mikrorajonu pagalmos ievieš dzīvību un skaudību, lai arī pat dārgākajā izpildījumā tas maksā mazāk nekā divistabu dzīvoklis elitārajos Pļavniekos.
Divos vārdos — jaunais T-Roc ir izskatīgs, moderns, pieklājīgs auto, kura dizains iederas gan Kurzemes mežā, gan pie slavenās Latgales vēstniecības.
Auto gaita
Uzzinot, ka testa auto būs R-Line izpildījumā ar sportisko balstiekārtu un 20 collu diskiem, iebraucu aptiekā nopirkt zobu klapes. Labi, ka saglabāju čeku, jo brauciena laikā tās nebija jāizmanto un vēlāk varēšu atgriezt nevajadzīgo pirkumu.
Automašīna ir stingra, bet netraucējoši. Rīgas “poligona” bedrēm tā iet pāri perfekti un nevienu brīdi nerada diskomfortu. Arī, iebraucot mežā pa nelīdzenu ceļu, auto lielos nelīdzenumus pārvar ļoti labi, radot līdzīgu sajūtu kā pavecākā premium SUV.
Taču, izbraucot uz apledojuša un apsniguša ceļa un braucot nedaudz ātrāk, auto liek justies ļoti nedroši, un nav pārliecības, ka braukt ir droši. Ar 30 gadus vecu BMW sajūta būs daudz pārliecinošāka.
Izbraucot uz sausa asfalta ārpus pilsētas, auto brauc diezgan labi. Skaņas izolācija ir pietiekama. Riepas gan dzird diezgan daudz, bet to varētu norakstīt uz riepām, jo auto aprīkots ar ne-premium segmenta Hankook ziemas riepām.
Dzinējs un ātrumkārba
Auto aprīkots ar visai VW grupai labi zināmo 1.5 eTSI dzinēju un 7 pakāpju DSG ātrumkārbu. Ātrumkārba ļoti patīk, bet dzinējs lielākos apgriezienos varētu būt atsaucīgāks un klusāks. Kopumā auto brauc viegli un salīdzinoši dinamiski. Pateicoties dzinēja un ātrumkārbas sadarbībai, ir ļoti laba vilkme tieši mazos apgriezienos, un paātrinājums pilsētā ir pilnīgi pietiekams un komfortabls.
Vēl jāpiemin, ka auto ir aprīkots ar priekšpiedziņu. Pat nelielā irdenā sniegā auto uz priekšu kustas ļoti nepārliecinoši, un, ja vajag ātrāk uzsākt braukšanu, ir jāpārliecinās, vai nevienam netiks patraucēts. Diemžēl pilnpiedziņa šim auto cenu lapā papildaprīkojuma sarakstā netiek piedāvāta.
Auto izmērs un sajūta, sēžot tajā
Slīpās A statnes un augstā sēdpozīcija vadītājam un pasažierim liek justies kā īstā džipā. Diemžēl aizmugurē vietas, kā jau šādas klases auto, ir maz. Arī bagāžas nodalījums ir krimināli mazs. Vienīgi, paceļot bagāžas nodalījuma grīdu, rezerves riteņa telpa šķiet lielāka par pašu bagāžnieku. Varbūt šo var izmantot.
Ergonomika
Ļoti nepatika pogu izvietojums uz stūres. Kruīzs nav intuitīvs, un vieglāk to vispār ir nelietot. Tāpat nesanāca saprast, vai adaptīvais kruīzs ir lietojams kopā ar ceļu zīmju atpazīšanu.
Lai arī apvienotais pagriezienu un logu tīrītāju slēdzis tiek izmantots daudzos modernajos VW grupas automobiļos, tas likās pārāk liels un neērts. Katru reizi, lietojot pagrieziena rādītājus, radās jautājums, vai tiešām tas ir pagrieziena slēdzis un vai satiksmes dalībnieki ir informēti par to, kur došos.
Vēl nepatika atpakaļskata kameras kvalitāte — līdzīga kā vecai Nokia kamerai.
Infotainments ērts.
Lielākie mīnusi
Auto tika paņemts pēc nakts ar aizsalušiem logiem. Jaunajam T-Roc salona uzsilšanai bija nepieciešams pārāk ilgs laiks. Par priekšējo stiklu vispār nerunāsim — tas tā arī līdz galam neatkusa pat pēc trīs stundu brauciena.
Tāpat nācās nobraukt aptuveni 30 kilometrus, līdz sāka strādāt visi radari, kuri sākotnēji nestrādāja ierobežotās redzamības dēļ, lai gan vizuāli tie izskatījās tīri un īpaši neapsaluši.
Rezumē
Mašīna ļoti patika. Iespējams, nostrādāja pirmais iespaids, jo vizuāli jaunais T-Roc ir ļoti izskatīgs un izskatās iespaidīgi.
Brauc diezgan labi.
Neliela vilšanās — iekāpjot jaunajā T-Roc pēc Škodas, kurai nav top aprīkojums, tas nelikās ar neko pārāks.
Ja man jautātu, vai pirktu šo auto, ja būtu tāda vajadzība, tad noteikti to izskatītu kā variantu. Bet tikai šajā krāsā un šādā izpildījumā.
Es tieši padomāju to, ka tagad mode un tūnings ir diezgan izmainījies. Kādreiz likām visu virsū, bet tagad ņemam nost.
Bet es pieļauju, ka tas ir saistīts ar to, ka tagad ir tik daudz dažādi modeļi pieejami, ka tāpat jau var atšķirties.
Nedaudz gan pietrūkst tie laiki. Atceros kā savu Rīga 13 tūnēju lai izskatās pēc krosa motocikla. Biju vēl no žurnāla izgriezis un uzlīmējis Winter edition uzlīmi.
BMW R1100R, zinu teorētiski. Kaut kādā žurnālā tika poētiski nodēvēts par "Bavārijas ceļotāju. Tātad, kreisera mocis lielu attālumu braukšanai, vēlams, pa autobāni. Daļa šo moču ir apgādāti ar vējstikliem, jo ne visi ir tādi vēja brāļi, lai tajā vēsa klimata apstākļos žāvētos stundām ilgi. Manuprāt īstā moču sezona ir tad, kad gaisa temperatūra ir ne zemāka par 23 C.
1995. gadā 1.aprīlī moto sezonas atklāšanā no 11. Novembra krastmalas uz Mežciema/Biķernieku trasi braucām 😁 Dabūju dizina balvu par šķūningoto tīri svaigo ČŽ 350. Aukstums ka maz nelikās. Tas sīkums, bet torez jau parastā jaka un beigās tur veiklības braucieni un slapjš sniegs vēl sākās. Pavadadošais policis ar BMW tieši pretim Ministru kabinetam uz muti norāva 🙃 Tur smiltis un netīrumi uz tās Brīvībenes kudzītēs saslaucītas bija…Kamērt skatījās apkārt tā vienā čupiņā iekšā precīzi. Tāds smuks putekļu mākonīts pa gaisu.
Izskatās labi. Ar ČŽ gan nekad nav sanācis izbraukt.
Es saprotu, jums ir atmiņas par tiem močiem. Bet es esmu braucis gan ar minsk, ižiem javam un voshodiem. Es vairs pat negribu uz tiem kāpt virsu, jo no braukšanas baudas tur nav nekas. Jā, piekritu, nostaļģiski paskatoties ir forši, bet salīdzināt tos močus ar rietumu močiem ir ļoti nekorekti.
Tā kā te nevienam normāli raksti neinteresē, tad pielikšu pie BMW lirikas klāt nedaudz tehnisko pusi.
BMW R1100R
Dzimis 1995. gadā, aprīkots ar ABS, degvielas iesmidzināšanu, katalizatoru un roku apsildi , un stūres demferi no rūpnīcas.
Divcilindru opozītmotors ar 1085 cm³ tilpumu, kas attīsta 80 zirgspēkus pie 6750 dzinēja apgriezieniem minūtē un 98 Nm griezes momentu, kas pieejams jau no 5250 apgr./min. Pēc sajūtām spēcīgs dzinējs ar ļoti savdabīgu opozīta raksturu. Spolē labi, bet paātrinājumu gribētos iespaidīgāku. Jāpiemin arī, ka dzinējs tiek dzesēts ar gaisu un eļļu. Tam ir divi atsevišķi eļļas radiatori.
Motociklam ir gareniski novietota ātrumkārba aiz motora, un jauda uz kārbu tiek pārvadīta caur spararatu ar sauso sajūgu. Ļoti līdzīgi kā automašīnām. Spararata inerces dēļ, uzgāzējot, var spēcīgi just, kā šūpo motoru. Pie tā bija jāpierod, bet, kad pierasts – fantastiska sajūta.
No piecpakāpju ātrumkārbas jauda līdz ritenim tiek novadīta caur kardānu un reduktoru.
Man gan pieredze ar šo motociklu nav liela, jo braukts ir maz. Pārsvarā tas vienkārši tiek onanēts, uz to skatoties garāžā.
Šie motori patērē diezgan daudz eļļas. BMW iesaka lietot minerālo eļļu mazākam patēriņam. Eļļu tas patērē 60. gadu dzinējos izmantoto tehnoloģiju dēļ, kā arī, manuprāt, tizlās kartera ventilācijas dēļ.
Kopumā var atrast šādus eksemplārus ar milzīgiem, vairāku simtu tūkstošu kilometru nobraukumiem, taču, lai to panāktu, regulāri jāpārbauda vārstu atstarpes, jāmaina eļļa gan dzinējā, gan ātrumkārbā, gan reduktorā.
Jāņem vērā, ka šo motociklu remontēt ir ļoti sarežģīti, un katra mezgla remonts vai maiņa prasīs padziļinātas zināšanas, speciālus instrumentus, tīru vidi, kā arī nedaudz nervu.
Ja eļļas maiņa motorā, ātrumkārbā un reduktorā prasa vienu mirkli, tad, piemēram, sajūga maiņa, kur motocikls ir jāsadala divās daļās, garāžā prasīs vismaz pāris dienas. Un tieši sajūgs un ātrumkārba šiem modeļiem ir vājā vieta.
Pašreiz man ir viens donors, kuram esmu nedaudz izjaucis motoru, lai veiktu remontu. Tam ir ļoti interesanta gāzu sadales piedziņa. Noņemot priekšējo vāku, var redzēt, ka kloķvārpsta ar ķēdi piedzen eļļas sūkni. Varētu likties, ka šo ķēdi var noņemt un uz dullo salikt atpakaļ, taču tā nav, jo eļļas sūkņa centrālā ass dzinēja iekšpusē nes zobratus, ar kuriem tiek piedzītas sadales ķēdes. Tā kā šim dzinējam nav nevienas atzīmes no rūpnīcas, kas norādītu pareizu aizdedzes pozīciju, bez mikrometra stumšanas cilindrā un BMW rokasgrāmatas, kur norādīti pareizie aizdedzes momenta grādi, neiztikt.
Tāpat man patrāpījās nomiris degvielas sūknis, kura nomaiņa bija īpaši sarežģīta nevis degvielas tvertnes noņemšanas dēļ, bet tieši sūkņa ar visām caurulēm ievietošanas dēļ atpakaļ tvertnē.
Labā ziņa ir tāda, ka šim motociklam visas detaļas var iegādāties pie oficiālā pārstāvja, un nav jālieto analogās detaļas sarežģītiem remontiem.
Apkopojums
+ Lieliska vadāmība pateicoties opozita dzinēja smaguma centram. (240kg principā nav jūtami)
Savu motokarjeru sāku relatīvi vēlu – 30 gadu vecumā. Pirms tam gan pa pipeli biju braucis ar IŽiem un Voskhodiem, bet to es īsti neieskaitu.
Tātad – nejauši sanāca nopirkt Yamaha DT125R, kuru varēja vadīt ar B kategorijas vākiem. Sapratu, ka āķis ir lūpā, un noliku A burtiņu.
Sapratu arī, ka patīk braukt pa mežu, bet, tā kā papīrs ir kabatā, gribas jau arī pa ceļu pabraukt. Nodomāju – jāpērk dualsports. Tā nu es tiku pie sava pirmā īstā motocikla – Yamaha XT660 ar pagaņalu Tenere.
Pabraucu… un sapratu, ka “dual” nozīmē to, ka tas mocis neder ne asfaltam, ne mežam. Labi, nedaudz izplūdu, jo rakstīt gribu par BMW R1100R.
Pa šo laiku pabijuši vairāki dažādi mocīši, un esmu nonācis pie secinājuma, ka vajag trīs močus.
KTM – mežam.
Pitbaiks – asfaltam.
Un šī stāsta varonis – BMW dvēselei.
Braukājot ar dažādiem močiem, sapratu, ka gribu tādu, ar kuru var iebraukt benzīntankā un, ejot pēc kafijas, neatstāt aiz sevis dubļu un sviedru sliedi. Lai arī nekad iepriekš nebiju braucis, kaut kā intuitīvi zināju – gribu tieši BMW R1100R, melnā vai sarkanā krāsā.
Piedāvājums tajā brīdī – nekāds. Ne Baltijā, ne fāterlandē.
Biju jau sarunājis pist uz Ventspili pēc pelēka R850R, samierināties ar mazāku motoru un vēlāk pārkrāsot. Un tad – ne no kā – SS sludinājums par sarkanu R1100R ar mazu nobraukumu tepat Jūrmalā. Zvanu uz Ventspili, saku, ka esmu pimpis, bet moci neņemšu.
Un tā nu es vēlā pavasara vakarā tiku pie sava BMW.
Nerakstīšu te neko par tehniskajiem rādītājiem. Tie nav ievērības cienīgi. Tas ir salīdzinoši lēns, smags motocikls, kuru krustojumā izliks jebkurš mūsdienīgs, nedaudz jaudīgāks ģimenes auto.
Bet sajūta…
Kādu sajūtu sniedz šis motocikls.
Ar savdabīgo raksturu apveltītais bokseris tevi šūpo, lēni ripinoties pret rietošās vakara saules pusi. Un ar to arī viss ir pateikts.
Tas ir viss, kas jāzina par šo motociklu.
Tas vienkārši sniedz sajūtas.
Īsta motocikla sajūtas.
Bet ir arī viens mīnuss. Braucot ar šo skaistuli varētu likties, ka būsi dāmu magnēts. Bet realitātē nāk vīrieši ar Tevi iepazīties un stāsta, ka viņa brālēnam ir tāds pats. Tad parāda telefonā bildi ar to moci, un tas ņihuja nav tāds pats.
Tu esi redzējis mazdu un Puro? Tur pat neviena kopīga forma un izmērs nav. Tur ar smaguma centru viss ir kartībā tieši tāpat kā visiem superkāriem. Tur tak sausais karteris, motoru var nolikt cik zemu vajag.
Domāju, ka varu te iemest savu pieredzi, arī bez īpašnieka statusa.
Esmu izbraucis ar trim dažādiem Purosangue, tāpēc uzreiz precizēšu — tas nav SUV. Ferrari paši to sauc par FUV, un iemesls ir vienkāršs: tas ir superkārs ar četrām durvīm, nevis ģimenes busiņš.
Pirmā reize bija pirms pāris gadiem Prāgā. Godīgi — pirmais iespaids bija pilnīgi greizs. Iekāp, apsēdies, viss smuki, kvalitatīvi, pat pārāk mierīgi. Durvis kā Opel Meriva, sajūta kā dārgam, stilīgam ģimenes auto. Iedarbini — klusums. Paripo pa teritoriju — un galvā doma: ok, izbraucu ar ļoti dārgu RS6.
Un tad otrā un trešā reize… kad pedālis tiek iepists grīdā.
Tajā brīdī viss saliekas pa plauktiņiem. Tas nav ģimenes auto. Tas ir pilnvērtīgs četrvietīgs superkārs. Ciets, vibrējošs, brutāls. Paātrinājums pa gludu asfaltu dod sajūtu kā rallijā vai kosmosa startā. Neomulīgi labā nozīmē. Tā, ka nedaudz bail — Tieši tāpat kā visiem nopietnajiem Ferrari.
Internetā pilns ar gudrajiem, kas šo salīdzina ar Mazdu, meklē metinājumus, plastmasas skrūves un vēl sazin ko. Tas viss ir pilnīgs fufelis. Šis ir Purosangue — tīrasiņu Ferrari.
V12 atmosfēra. Fantastiska kārba. Īsta Ferrari sajūta, bez kompromisiem un bez paskaidrojumiem.
Rezumē — katra centa vērts.
Ja domā, ka šis ir ērts auto ar ko aizbraukt paslēptot uz alpinem? garām
Ja meklē dārgu, skaļu, nervozu superkāru ar četrām durvīm — šis ir tieši tas.
Motorfox
Litri: 77, Līmenis: 1
Reģ. datums: 09.08.2025
26.02.2026 20:05
0-100kmh ar elektrisko BZ4X
https://youtube.com/shorts/TknLWZruTEI?feature=share
Nevaru ielikt YouTube šo video lai nebūtu kā sorting