Katru rudeni Latvijā atkārtojas vienāda aina satiksmes drošībā – dienas kļūst īsākas, redzamība pasliktinās, līst lietus, ir migla un dūmaka, ceļi kļūst slideni, un pieaug negadījumu skaits, kuros cieš vai iet bojā gājēji.
Negadījumi notiek dažādās vietās – gan uz šosejām, gan uz lauku ceļiem un pieturvietu tuvumā, vientuļākās vietās degvielas uzpildes staciju tuvumā –, taču visiem gadījumiem kopīgs ir viens: gājējs nav bijis laicīgi pamanāms pietiekamā attālumā.
Satiksmes drošībā reakcijas laiku un automobiļa apstāšanās attālumu nosaka cilvēka fizioloģija un fizikas likumi. Gājēju bez atstarotājiem autovadītājs parasti ierauga tikai 25–40 metru attālumā. Pie braukšanas ātruma 90 km/h (25m/s) transportlīdzeklis šo distanci veic vienā līdz divās sekundēs, kas ir nepietiekams laiks manevram vai bremzēšanai – automobiļa vadītāja reakcijas laiks tumsā uz šosejas vien ir 1-2 sekundes. Tāpēc frāze “es vienkārši viņu neredzēju” tik bieži izskan pēc negadījumiem, un tā nav attaisnošanās, bet precīzs notikušā fakts. Atstarojošie elementi situāciju būtiski maina – tie padara gājēju redzamu no piecas līdz desmit reizes tālākas distances. Tas nozīmē, ka autovadītājs var savlaicīgi pamanīt cilvēku uz ceļa un veikt nepieciešamos manevrus un bremzēšanu, lai izvairītos no negadījuma.
Diemžēl statistika rāda, ka gājēji un velosipēdisti ne vienmēr padomā par savu redzamību gada tumšajā laikā. Vislielākais gājēju bojāejas risks ir no oktobra līdz janvārim. Pagājušajā gadā dzīvību zaudēja 33 gājēji, un arī šogad līdz oktobra beigām bojā gājuši 30. Pērn tieši decembris un janvāris bija vistraģiskākie – divos mēnešos bojā gāja 18 cilvēki, pārsvarā 50–60 gadu vecumā. Smagi ievainotie visbiežāk ir 40–50 gadu vecumā. Katru nedēļu tumšajā laikā iet bojā viens gājējs. Ik dienu viens vai divi gājēji un velosipēdisti gūst traumas sadursmēs ar auto.
Ilustrēšu trīs biežākās situācijas, kādos apstākļos notiek negadījumi.
Situācija nr. 1 – šosejas mala, melns mētelis
Vakarā pēc darba gājējs iet mājup gar ceļa malu, melnā virsjakā. Automašīna tuvojas ar 85–90 km/h. Vadītājs viņu ierauga 30-50 metrus pirms sadursmes. Tas nozīmē vienu līdz divas sekundes pirms potenciālās sadursmes, kas ir par maz, lai nobremzētu. Tikmēr ar atstarojošiem elementiem šis pats cilvēks būtu redzams 200 vai pat 300 metrus tālāk, kas nozīmētu iespēju vienkārši samazināt ātrumu un pabraukt garām, ja gājējs tomēr ir iznācis uz brauktuves.
Situācija nr. 2 – pieturvieta un skrējiens pāri ceļam
Pasažiere izkāpj no autobusa pēc darba vakarā, pāriet pāri šosejai, kā to dara visi. Tumšas drēbes, telefons rokā, un domās par vakariņām, nevis satiksmi. Autovadītājs viņu pamana tikai tad, kad viņa jau ir uz ceļa. “Neredzēju,” nevis neuzmanības dēļ, bet tāpēc, ka gaismu absorbējošais apģērbs tumsā ir kā maskēšanās tērps. Tā nav metafora, tā ir fizika. Ar atstarotāju šo situāciju varēja pat nenonākt līdz bīstamībai – cilvēks būtu redzams, siluets izceltos starp fonu un gaismām, un autovadītājs jau pa gabalu saprastu, ka jābremzē.
Situācija nr. 3 – neredzams velobraucējs
Mazs ciems, nenoslogots ceļš. Velobraucējs brauc bez priekšējā vai aizmugurējā luktura, bez atstarotājiem. Viss apģērbs tumšs. Autovadītājam šķiet, ka ceļš ir tukšs, līdz pēkšņi, tieši viņa priekšā, parādās kustīga ēna. Velobraucēji, kuri nav redzami, sadursmēs cieš smagāk – lielāks ātrums uzbraukuma brīdī, jo autovadītājs laikus nevarēja uzsākt bremzēšanu – lūzumi, smagi sasitumi, operācijas un, jā, bieži arī invaliditāte. Atkal – tas viss būtu novēršams ar vienu nelielu, redzamu gaismas avotu.
Tāpēc gada tumšajā laikā īpaši svarīgi atcerēties pašus būtiskākos drošības principus. Gājējiem jāšķērso iela tikai tam paredzētās vietās un jāizvairās no skriešanas pāri brauktuvei. Ejot pa ceļa malu, vienmēr jāvirzās pretī transportlīdzekļu plūsmai – tas dod iespēju pašam laikus pamanīt tuvojošos auto un, ja vajag, atkāpties drošībā. Ja ceļš jāmēro pa brauktuvēm, austiņas un telefons jāatliek malā – tās ir sekundes, kas var izmaksāt ļoti dārgi. Ejot tumsā pa ārpuspilsētas ceļu, lieti noderēs ari lukturītis – būs drošāk iet pa nomali, laikus pamanīt potenciālos nelīdzenumus un arī tevi pamanīs daudz lielākā attālumā.
Arī autovadītāju atbildība tumsā pieaug. Ātrums ir jāsamazina, īpaši pie gājēju pārejām, pieturvietām un apdzīvotu vietu tuvumā. Jāparūpējas, lai lukturi, logi un tīrītāji būtu tīri un darba kārtībā – dažkārt tieši tas nosaka, vai pamanām cilvēku ceļa malā. Halogēnās spuldzes ar laiku zaudē savu spožumu, tāpēc atnākot gada tumšajiem mēnešiem, būtu vēlams auto lukturos ielikt jaunas spuldzes.
Kopumā 70 % letālo negadījumu ar gājējiem notiek tumsā vai krēslā. Šie skaitļi nav neizbēgami – tos iespējams mainīt, ja ikviens rūpējas par savu pamanāmību. Ja esi redzams, tu paliec dzīvs. Būt pamanāmam nenozīmē atteikties no stila – tas nozīmē būt drošam, apzinīgam un klātesošam, jo “nāvīgi stilīgs” ir tikai viens – tāds, kuru tumsā nepamana.
Paldies Tev, cilvēk ar atstarojošo vesti ārpus apdzīvotām vietām. Tev vienmēr adresēju labas domas un novēlu laimīgi nokļūt mājas.
Cik gan grūti šķērsojot brauktuvi, pat apgaismotu pāreju, izvilkt to kruto ar 1001 funkciju apveltīto telefonu un pavērst kā signālu pret auto plūsmu. Es eju...Bet nu ir, ir īpatņi kas tā izpildās.
Nuja, pirms pārejas ieslēdzu telefonu, spīdinu uz leju sev virsū ka redz kājas, un šūpoju telefonu uz sāniem, lai redz no abām pusēm. Ne tik daudz, lai spīdētu sejā - tikai ja nāk virsū ar lielu joni, tad mirkli paturu līmeniski un paapļoju, lai pievērstu uzmanību.