Bija pienākušas brīvdienas, no kurām visi baidījās. Baidījās, jo tās atkal varēja izvērsties "asiņainas". Daudzi spriež, vai CSDD un CP izglītojošās akcijas palīdzēs mums izvairīties no papildu nelaimēm...
Grūti spriest, kas būtu jāizdara, lai šādas Jāņu brīvdienas daudziem nebeigtos traģiski. Ir izmēģināti vairāki veidi. Gan informatīvas akcijas, tādas kā "Izglāb draugu", "Pieskati savējos", gan Ceļu policijas brīdinājumi par masveida vadītāju pārbaudēm uz ceļa, gan stingrie sodi par braukšanu reibumā.
Tas viss palīdz, bet galvenā problēma ir pati sabiedrība. Kamēr mēs mierīgi noskatīsimies, kad kāds bravūrīgs tīnis piedzēries brauc, riskēdams nogalināt gan sevi, gan citus, kamēr mēs paši riskēsim iedzert kādu glāzīti un pēc tam doties ceļā ar auto - tikmēr nekas daudz nemainīsies. Būs trakie, kas beigs dzīvi grāvī. Būs tādi, kas cietīs no tiem trakajiem.
Arī mēs [iAuto] svinējām Jāņus. Šoreiz Vakarbuļļos pie draugiem. Latviešu nacionālās bagātības - alus un šašliki tika lietoti pietiekamos daudzumos. Nedaudz veselīga miega pie dabas krūts un arī mums bija jābrauc mājās. Rūpīgi apdomāju vakarā izdzerto alus (nebija nemaz tik daudz) daudzumu un nācu pie slēdziena - braukt varu.
Devāmies ceļā. Pulkstens rāda 11 no rīta. Nepaspējām īsti aizbraukt līdz Bolderājai, kā ieraudzījām pretim braucošu Ceļu policijas Mondeo. Tur, Vakarbuļļos, ieraudzīt auto jau bija daudz (satiksme nav no intensīvajām). Bet ieraudzīt Ceļu policijas mašīnu bija vēl lielāks izbrīns. Galvā iešāvās jautājums - ko tad tie te dara?
Bet viņi dara... Un kā vēl! CP auto apstājas un policists ar zizli rāda mums, ka vēlas ar mums "aprunāties". Laipna uzruna, nosaukts uzvārds. Un tad sekoja mīļais jautājums: vai šodien alkoholu esam lietojuši. Saku nē, jo man šodiena sākās ar mirkli, kad pamodos. Bet vakar? Vai nebija par daudz? - tā policists. Atpakaļskata spogulī redzu, ka otrs jau gatavo LIONu... Nē, arī vakar par daudz nebija! Bet šāda atruna arī nelīdz un policists man piedāvā veikt testu. Vēlreiz apzināju alus daudzumu, ko vakar izdzēru... Neko darīt - ja vajag, tad vajag. Jāpiezīmē, ka viss šis process notika mierīgā (neagresīvā) atmosfērā.
Kautrīgi pajautāju par protokolu. Nekādu problēmu! - policists atteica un devās uz savu mašīnu, lai to sagatavotu. Vēlreiz pienāca, parādīja, kur un kas jāaizpilda un jāparakstās. Alkohola pārbaude varēja sākties. Iepūtu. Policists atkal devās pie sava auto, izņēma portatīvo printera iekārtu un gaidīja rezultātu.
Likās, šis bija visilgākais laiks visā dzīvē, kas bija jāgaida. Izdrukājas čeks. Policists kaut ko raksta protokolā. Sirdī ņemas nemiers. Un ja nu? Mierinu sevi ar domu, ka pēc 15-20 minūtēm būs vēl viena iespēja... Jautāju, cik tad nu ir? 0,00 - skan likumsarga atbilde. Man tiek piedāvāts parakstīties uz čeka un protokola, ka rādījumam piekrītu. Kā nu ne? Protams, piekrītu.
Pa to laiku pa ceļu mums tuvojas vēl viens auto. Pietiekami aizdomīgs, jo 100 metrus pirms CP auto tas apstājas. Tiek nolemts arī viņus "pārbaudīt".
Mēs drīkstam doties ceļā. Un lai arī mums tika atņemtas liekas 10 minūtes, ir pārliecība, ka par mums rūpējas. Rūpējas, lai mēs nebrauktu dzērumā un lai arī mums virsū neuzskrietu kāds piedzēries kamikadze. Policija strādā. Un tā tam ir jābūt. Un vēl lielāks prieks, ka pēc kontaktēšanas ar to, garastāvoklis nav sabojāts.
Gribas cerēt, ka arī citiem Jāņu brīvdienu kontakti ar Ceļu policiju bija tik pat patīkami. Būtu jauki, ja jūs savu pieredzi ierakstītu tepat - komentāros.
Paldies Ford Mondeo DN4892 ekipāžai par kārtīgu darbu!
E.Biele, iAuto redaktors
Vai lai kā es cerēju satikt kādu CP ekipāžu, tad tas man neizdevās, laikam jau viņi slēpās lauku rajona krūmos:)