Izmaiņas autovadītāju apmācībā – autoskolas jūt uzlabojumus, tomēr pietrūkst sasaistes ar satiksmi 4

Izmaiņas saistītas gan ar pašu mācību procesu un to saturu, gan arī ar apmācību administrēšanu.

Pērnā gada nogalē gan kursantu topošo autovadītāju vidū satraukumu radīja grozījumi noteikumos par transportlīdzekļu vadītāju apmācību un transportlīdzekļu vadītāju apmācības programmām (MK Nr.358). Izmaiņas saistītas gan ar pašu mācību procesu un to saturu, gan arī ar apmācību administrēšanu. Autoskolas tām spējušas pielāgoties bez īpašām grūtībām, taču jāatzīst, ka ir neizpratne par dažu prasību realizēšanu.

Autoskolu pārstāvji stāsta, ka saturiski lielas izmaiņas mācību programmās nav jāievieš. Pozitīvi tiek uztverta moduļu sistēmas ieviešana, kas atvieglo darbu un mācību procesu gadījumos, kad kursants dažādu apstākļu dēļ ir spiests izlaist kādu nodarbību.

“Saldus Autoskola Pluss” pasniedzēja Svetlana Blūma stāsta, ka būtībā nekas nav mainījies: “Tā jau nav, ka es tās papildus ieviestās tēmas arī iepriekšējām grupām nebūtu stāstījusi. Diezgan daudz uzmanības esmu pievērsusi tam, ka katram kursantam Latvijā, pabeidzot autoskolu, vajadzētu iziet drošas braukšanas apmācību, jo teorētiski jau to iemācīt īsti nevar. Tur vajag tikai praktiskās nodarbības.” 

Viņa arī atzīmē problēmu, kas traucē apgūt autovadīšanu slidenos apstākļos pašmācības ceļā: “Nav īsti vietas, kur trenēties – kur automašīnu palaist sānslīdē un saprast, kā rīkoties. Arvien vairāk pilsētās ir pieņemti saistošie noteikumi, kas aizliedz ielās veikt apzinātu sānslīdi. Piemēram, visur Saldus pilsētā, kur jaunieši atrod kādu laukumu, lai slidinātos vai pilnveidotu savas prasmes slidenos apstākļos, uzreiz ir klāt policija, neļaujot to darīt. Tāpēc domāju, ka satiksmes drošību Latvijā varētu celt, obligāti nosakot visiem autovadītājiem drošas braukšanas apmācību – instruktora pavadībā mācoties savākt mašīnu mākslīgi radītā sānslīdē.”

Līdzīgā pieredzē dalās arī autoskolas “Kristīne” īpašniece Kristīne Ragovska: “Lielas izmaiņas apmācību procesā es nesaskatu. Vieglāk kļuvis kursantiem, ja dažādu apstākļu dēļ nākas kaut ko atlikt vai nokavēt. Mēs varam to cilvēku brīvāk pārvietot uz citu grupu, kur viņš var noklausīties attiecīgo moduli. Ja to nav iespējams izdarīt tajā filiālē, kurā viņš mācās, iespējams viņu pārcelt arī uz citu filiāli. Ir daudz interesantas tēmas. Es kā instruktore īpaši priecājos par sānslīdēm, kas ir ikdienā jāskaidro un jāizmanto uz ceļa. Ja iepriekš kursanti par to nebija dzirdējuši, tad šobrīd viņi jau kādu daļu no instruktora darba ir dzirdējuši teorijas apmācības kursā. Tādā ziņā tas atvieglo darba procesu.”

Braukšana slidenos apstākļos. Kā to realizēt vasarā?

Lai auto vadītāji iegūtās teorētiskās zināšanas spētu pielietot praksē, grozījumu rezultātā ir arī precīzāk atrunāts tēmā ietvertais saturs, tostarp braukšana slidenos ceļa apstākļos, rīcība rodoties sānslīdei un izvairīšanās no tās, šķēršļa apbraukšana, ekstrēma bremzēšana u.c. Ja lielākas un mazākas sānslīdes ir teju neatņemama auto vadīšanas sastāvdaļa ziemā un tad to ir viegli apgūt, tad gada siltajos mēnešos šāda apmācība ir grūtāk realizējama. Latvijā ir viens šāds speciāls apmācības poligons, kur šādu apmācību var veikt gandrīz jebkuros laika apstākļos, taču ne visiem kursantiem un autoskolām tas būs pa kabatai, ne arī poligons spēs uzņemt visus topošos autovadītājus.

Kristīne Ragovska stāsta, ka būtībā šāda apmācība vasaras mēnešos ir uz katra instruktora sirdsapziņas:  “Šis jautājums arī man bija ļoti sāpīgs. Arī CSDD semināros kāds uzdeva šo jautājumu par to, kā mēs vasaras apstākļos mācīsimies sānslīdi. Atbilde no CSDD puses bija, ka lietus līst arī vasarā. Mani, kā instruktori, šis fakts nemierināja. Ir jāizvēlas bruģis un vietas, kur automašīnu var saslidināt, bet arī tas ir tikai varbūt, jo ne jau vienmēr būs tas lietus. Arīdzan nevar visus kursantus, kuri mācās pie viena instruktora, pienācīgi apmācīt vienīgajā lietainajā dienā. Ja ir šāda prasības, būtu ļoti jauki, ja būtu arī šādi atbilstoši poligoni, kur to mācīties. Labi – ir “333” poligons, bet vai visi var tur aizbraukt?  Tas aizņem daudz laika. Teorētiski varam veikt braucienus, līdzi ņemot diezgan daudz kursantus. Taču, tā kā mūsu skolā instruktors ar kursantu strādā vienatnē, tad savācot pilnu automašīnu ar kursantiem, to nav reāli izpildīt. Ziemā jā – var atrast iespējas, taču vasarā instruktors nevar izdomāt sniegu. Šī prasība ir pārsteidzīga, jo mēs neesam gatavi šādai apmācībai.”

Arī Svetlana Blūma uzsver atbilstošu poligonu trūkumu:  “Vislabāk ir tiem, kas mācās ziemā, tāpēc arī savus kursantus tieši mudinu, lai neatliek uz pavasari – lai brauc, kad ir slidens un sajūt to, kad automašīnu sanes. Mums jau visu laiku ir doma un gaidām, kad varbūt sakārtosies tas zvaigžņu stāvoklis, lai būtu poligons ar speciālu segumu.  Viena tāda trase Latvijā ir, bet ne visiem tas ir pa kabatai.”

Pieņemtie grozījumi nosaka, ka ikvienas autoskolas rīcībā jābūt atbilstoši aprīkotam mācību laukumam, ar mērķi samazināt topošo autovadītāju sākotnējo apmācību ceļu satiksmē, kā arī padarīt caurspīdīgāku finanšu apriti saistībā ar maksājumiem par mācību laukumu izmantošanu. Šai prasībai noteikts pārejas periods līdz nākamā gada 1. janvārim. Tas gan nenozīmē, ka katrai autoskolai būtu jābūvē vai jāiekārto savs laukums. To drīkst arī īrēt.  Abu autoskolu pārstāves šeit lielas problēmas nesaskata – var būt noslēgts sadarbības līgums ar atbilstošu laukumu, ko instruktori izmanto kursantu apmācībai. Kristīne Ragovska cer, ka laukumu īre nepārvērtīsies par lielu komercdarbības sfēru, par to piestādot milzīgus rēķinus, ko autoskolas vairs nevarēs atļauties.

Palielinājies administratīvais slogs

Vairāk raizes autoskolām sagādā jautājumi, kas saistīti ar izmaiņām norēķinu kārtībā. No 1. novembra ir spēkā regulējums, ka par visiem ar apmācību saistītajiem pakalpojumiem kursants norēķinās ar autoskolu. Iepriekš bija prakse autoskolā norēķināties par teorētisko apmācību, bet par praktiskajām apmācībām individuāli ar instruktoru.

 “Saldus Autoskolas Pluss” pasniedzēja Svetlana Blūma stāsta, ka zināmi papildus resursi ir jāatvēl administratīvajam darbam: “Pagaidām vēl tiek veiktas pārrunas ar grāmatvedību, lai atrastu labāko risinājumu. Pašlaik ir muļķīgi, ka instruktoram ir jāzvana un prasa, vai kursants ir pārskaitījis naudu – tas prasa manu laiku un citus resursus. Interesanti, ka visas autoskolas zvana un jautā viena otrai, kā tas tiek īstenots dzīvē. Jā, pašlaik ir tāda grābstīšanās un labākās pieejas meklēšana.” Arī runājot par CSDD kontroli, Svetlana Blūma stāsta, ka teju katra grupa tiek kontrolēta, taču no tā nav jābaidās. Ja viss notiek, kā jānotiek un kā to prasa, uztraukumam neesot pamata.

Arī autoskolas “Kristīne” īpašniece Kristīne Ragovska apstiprina, ka ir pieaudzis administratīvais slogs: “Ir lielāka grāmatvedība, lielāka uzraudzība. Ļoti jāseko līdzi apmaksāto instruktoru nodarbību skaitam, lai instruktors varētu iesniegt atskaiti par novadītajām nodarbībām un mēs varētu izpildīt savstarpējās saistības. Jā, līdz ar to nācās palielināt administratīvo bloku.”

Apmācību izmaksas un ilgums

Pirms izmaiņas stājās spēkā, publiskajā telpā izskanēja prognozes, ka autovadītāja apliecības iegūšana izmaksās krietni vairāk. Taču autoskolās šādus apgalvojumus noraida. “Mēs mazpilsētā diemžēl nevaram atļauties pacelt cenu. Tie tūkstoši, kas bija minēti atsevišķās publikācijās – ja nu varbūt lielajās pilsētās. Mums cenu ziņā nekas nav mainījies - kā līdz šim strādājām, tā arī tā cena ir palikusi tāda pati,” stāsta Svetlana Blūma: “ Tāpat arī kursi  mums notiek kā līdz šim – sešu nedēļu garumā divreiz nedēļā ir mācību nodarbības pa piecām stundām. Pateicoties moduļu sistēmai, tagad ir labi, ka nokavēto var noklausīties pie citas grupas. Pirms tam kavējumu dēļ nācās atskaitīt.”

Cenas nav pieaugušas arī Rīgā:  “Es strādāju ar vienādām izmaksām gan pirms izmaiņām, gan tad, kad tās stājās spēkā. Varbūt mazliet ir pacēlusies braukšanas cena - par kādiem 2 EUR. Mēs saprotam, ka maksātspējas nav. Un tāds straujš kāpums nav reāls. Tāpēc ļoti centos atrast risinājumu, lai varētu strādāt tādā pat režīmā kā pirms tam, lai neciestu ne darbinieki, ne tie, kas nāk mācīties. Mazliet ir mainījies apmācības laiks. Lielākā daļa grupu strādā maksimāli atļauto stundu skaitu dienā – tās ir piecas nodarbības. Bijām ieraduši strādāt ar 5 nedēļu kursu un septiņu nedēļu kurss, bet šobrīd strādājam ar četru nedēļu un sešu nedēļu kursu.  Daži ir priecīgi, citi saka, ka pārāk intensīvi. Vakaros gan ir pagrūti tik ilgas stundas nosēdēt,” stāsta Kristīne Ragovska.

Kopumā autoskolas atzīst, ka līdz ar izmaiņām ir notikuši vērā ņemami uzlabojumi, īpaši runājot moduļu sistēmu un tēmu papildināšanu teorētiskajās apmācībās. Tomēr autoskolu pārstāvji neslēpj, ka vairāk bija gaidījuši izmaiņas, kas saistītas ar ceļu satiksmes noteikumiem un situācijas uzlabošanu satiksmē, nevis izmaiņām, kas galvenokārt saistītas ar apmācību administrēšanu.   

Raksti savu viedokli par šo tēmu komentāros!