man pašlaik ir divas lamatas lietošanā:

hyundai santa fe un subaru forester.

Santa ir 7 gadus laikam( 130k nobraukti manās rokās +-) , un subārs 1,5 gadi - kādi 30 k nobraukti +-.

Izvēle praktiska - abiem ir jumta reliņi, varu laivas , velo vadāt. auto ir veci, pirkti bez līzinga un kasko (negribu barot augļotājus un to naudu citur iztērēju). Benzīna dzinēji zb ziemā aukstie, kūpošie dīzeļi)- 2,7V6 un turbo 2.0 - galvenais + abiem ir pastāvīgs 4x4.Lielākās izmaksas degviela, jo auto ir salīdzinoši prasti bez egr un citiem krāmiem. Es uz copi mežā bieži braucu ziemā/vasarā un nav pa Rīgu braucot jābremzē uz sliedēm, bedrēm pumpakiem... abiem auto ir vissezonas AT riepas ( maucu cauru gadu)

Protams pirmie auto bija sedani, kupejas, bet tad piedzima sīkie, nauda parādījās un hobiji - sapratu ka tie auto ir galīgi nepraktiski un tagad tādu kupeju vai sedanu pirktu tikai kā hobija auto.

Varbūt kādreiz pirkšu ko jaunāku - tikai nekas labs nav pieejams - subaru niknie - tikai ar variatoru, vitarai - tikai švakie motori. Pārējie crosoveri ražo priekšpiedziņu 90% gadījumos vai automātisko piedziņu ar variatoru. īsts 4x4 ir retums.

Kad nāca treknie gadi, tad nolēmu, ka varu atļauties jaunu auto. 2006.gada martā nopirku Opel-Meriva 1,3 CDTI. Izvēlējos to, jo auto bija ietilpīgs, taču par salīdzinoši nelielu cenu. Līdz 2015.gada aprīlim ģimenē ar Opel-Meriva nobraucām 213 tūkst.km, kamēr pieaugoša remontu biežuma un dārdzības dēļ pārdevām uzpircējam. Opel-Meriva vājais punkts bija dīzeļmotors 1,3 CDTI, kuram bija kvēpu filtrs, kas traucēja dzīvi. Vēl motoram bija citi dārgi remonti. Pārējās lietas Opel-Merivai bija labā līmenī.

Kad Opel-Meriva kļuva vecāka un sāka prasīt vairāk remontu, tad 2013.gada septembrī nopirkām ģimenē otru auto. Varējām atļauties kaut ko no lētā gala, un tā bija Škoda-Fabia hečbeks ar 1,2 litru benzīna motoru. Tagad auto ir 117 tūkst.km nobraukums, no tiem pēdējie 70 tūkst.km ar autogāzi. Ja vajag vest ko lielāku un smagāku, tad lietojam piekabi. Škoda-Fabia līdz šim ir lieliska, jo ir bijuši tikai daži sīki, lēti remontiņi ritošajā daļā.

No 2015.gada aprīļa līdz 2017.gada janvārim dzīvojām ar vienu auto ģimenē, taču tad nospriedām, ka otrs auto derētu. Un tā 2017.gada janvārī nopirkām Honda-Jazz ar 1,3 litru benzīna motoru. Nobraukums tagad 30 tūkst.km. Tehniski viss nevainojami. Trūkumiņš ir tikai tas, ka auto ir paskaļš, skaņas izolācija ir pavāja.

Tātad kopsavilkums: es izvēlos jaunus auto pieticīgākajās komplektācijās, taču ar kondicionieri. Motorus ņemu no vājākajiem, jo uzskatu, ka nav vērts piemaksāt vairākus tūkstošus eiro par bagātīgu papildaprīkojumu un jaudīgu motoru. Ar vienu auto braucu ilgi, kārtīgi izsmeļot auto resursu.

Uztaisi taču kādu aptaujas formu google servisos.

Jā, interesanta tēma noteikti. Cik cilvēku, tik arī viedokļu. Mani savukārt priecē nenodzīti auto, pat nevaru uzreiz noraksturot kritērijus - uzskatīsim, tā ir intuīcija Izvēlos labi aprīkotus, nekad - bāzītes. Mēdzu palasīt arī netu pirms iegādes. Gan, par laimi ir ne maza pieredze ar lietotiem auto, jau zinu, ko gaidīt un kādas modeļa kaites. Būtisks arī dzinēja ekonomiskums pret veiktspēju (labākais piemērs, mans tagadējais 1,8Tsi ar 180zs)

Jauna auto izvēles kritēriju pamatā ir spēja to VIEGLI atļauties. Tad pieskaņotu ikmēn. līzinga maksājumu savai rocībai un tās ietvaros max nokomplektētu vēlamo modeli (vai atrastu jau LV noliktavā), ar kuru - visticamāk brauktu max tikai garantijas laiku. Vispār agrāk esmu bijis nepacietīgs, autozirgus mijot vienu pēc otra (jo - apnīk). Tagad esmu jau paaudzies, sāku spriest, ka ar vienu auto iespējams arī ilgāk braukt utt.

Peedeejie divi pasvaigi, bet lietoti 3. modelja BMW ar diizeli. Nobraucu veel kaadus 5 gadus un 7 liidz 8 gadu vecus censhos paardot par veel normaalu cenu. Patiik BMW, bet aiznjemties un pirkt jaunu, tas ir paaraak daargs pirkums. Peerkot lietotu un paardodot par apm 7 liidz 8tkst. es zaudeeju mazaak, nekaa peerkot jaunu un paardodot apm. 5 gadi vecu.

Man pēdējos 12 gadus ir lietošanā komplekts no 2 dažādiem auto - viens paliels džipveidīgais, ar ko braukt makšķerēt, medīt un vest laivu, kā arī ceļot nakšņojot teltī ar visu ģimeni. Otrs auto ir tieši pretējs - mazs un kompakts, ar ko tiek braukts ikdienā uz darbu vai skraidīts apkārt vienatnē kur tālāk, vai pa pilsētu ar visu ģimeni. Pirmais komplekts bija Nissan Terrano + VW Polo , tagad ir Mitsubishi Pajero + MB A klase. Patīkami ka auto ir krietni dažādi izmēros, varu braukt ar to kas vairāk atbilst tās dienas plāniem.

Esmu pircis: 4 jaunus auto - ilglaicīgai lietošanai, un kādus padsmit - vai nu hobijam, vai īslaicīgai lietošanai.

Ja jaunus, tad: maksimāli ekonomiskus un ar minimālu aprīkojumu. Lai, ilgtermiņā, ar to papildaprīkojumu mazāk ķibeļu. Auto vajadzīgs, lai nokļūtu tur, kur jānokļūst, vedot to, ko vajag. 98% no maniem braucieniem ir līdz stundai ceļā.

Ja lietotus / vecus, tad kritēriji dažnedažākie.

Pašlaik pašam visvairāk patīk mans 1992. gada Volvo 240.

Es no iepriekšējiem komentājiem atsķiros ar to,ka jaunu auto nekad neesmu vēl iegādājies.

Mana īpašumā ir bijuši trīs auto. Tādu īpaši izteiktu kritēriju pret veiktspēju,krāsu vai komplektāciju man nav.

Mans uzskats, nav nozīmes kādu lietotu auto pērk, by default tiem visiem ir kāda problēma. Pērkur to,kas atbilst tā brīža budžetam un pašam iepatīkas

Mans pirmais auto bija Mitsubishi Pajero 2.6l benzīns , ar kuru pārvietojos savas agrākās dzīvesvietas areālā (lauku apvidū) kad iestājos augstskolā, radās vajadzība pēc ērtāka un arī ekonomiskāka auto,tas bija VW Passat B3 ar 1.9L dīzeli.

Ar šo auto bieži iekūlos CSN (10 mēn.-5 CSN)

Nospļāvos, aizgāju uz Bauskas autoplaci un paņēmu vienīgo auto,kurš labi izskatījās un nebija BMW.

Sanāca VW Passat B5 ar 1.8L benzīna motoru un automātisko pārnesumkārbu. CSDD protokolos nav korozijas un eļļas noplūdes un tieku cauri ar vienu līdz diviem "2", par mazām lietām.

Degvielas ekonomija mani neuztrauc,jo gada laikā nobraucu 5-7 tūkstošus km.

Par sava brīvdienu auto iegādi domāju apmēram 10-13 gadus. Tās bija pārdomas par dzīves jēgu, kas man patīk un kas nē, kādi ir hobiji un vai tādi vispār ir, par finansiālām iespējām un to nākotnes prognozi, u.t.t. Daudzus gadus braucu atvaļinājumu ceļojumos ar vieglo autiņu un gulēju kempingos teltī, dažādos hoteļos/moteļos. Vēroju, ar ko brauc un kā ceļo citi. Reiz izmēģināju aizbraukt ceļojumā ar piekabinātu piekabi- dzīvojamo treileri. Izvērtēju visus plusus/mīnusus. Pēc tam noīrēju kemperi un aizbraucu ziemā ceļojumā uz Austriju. Šis gadījums uzreiz deva iespēju saprast, ko gribu un salika visas vēlmes pa plauktiņiem. Toreiz tas bija kemperis ar "alkovu" (gultas vietu virs kabīnes). No dzīves telpas viedokļa kemperī iekšā - it kā labi un ļoti ērti. Bet no braukšanas viedokļa - galīgi garām. Liels degvielas patēriņš, jo pati nepareizākā aerodinamiskā forma, šausmīgi šūpojās pie katras fūres vai autobusa apdzīšanas, ļoti jāuzmanās no zemiem kokiem, tiltiem, u.t.t. Atceros, ka uz taisna, gluda autobāņa, bez sānu vēja, ātrumu vairāk par 110 izspiest nebija iespējams. Un motors, kā jau visiem īres kemperiem, pats nīkulīgākais. Liekas, ap 110 zirgiem. Kemperis bija tikai pāris gadus vecs, bet tā tehniski nolaists, ka defektu sarakstu toreiz nebūtu varējis uzskaitīt uz vienas A4 formāta lapas - gabarīt uguņi aizmugurē dega tikai dažreiz, ledusskapja durvis pagriezienos taisījās vaļā, visu ceļu braucām ar cepurēm galvā, jo pūta no visām iespējamajām šķirbām, dušā/tualetē tāda smirdoņa, ka grūti ieiet, jo visi iepriekšējie īrētāji ar to tualetes ķīmiju bija nolaistījuši visu, ko vien var, u.t.t., u.t.t..

Rezultātā sapratu, ka:

1) Gribu sev jaunu, nevis lietotu un sagrabējušu. Maksimāli nokomplektētu. Egoistiski plānoju braukt tikai pats (ar savu beibi) un līdz 100 gadu vecumam , nevis pirkt priekš radiem, draugiem, kaimiņiem, u.t.t., bet sev. Tātad, tam bija jābūt nevis 5-6 vietīgam, kur braukt "jautrā kompānijā", bet divvietīgam, jo gandrīz visi ceļojumi ar vieglo autiņu iepriekš bija divatā. Iespējai braukt trijatā, četratā vajadzēja būt tehniski iespējamai, bet kā retam izņēmumam. Izvēloties komplektāciju no rūpnīcas, uzreiz tajā iekļāvu to, ko vēlāk nebūtu iespējams vai būtu grūtāk papildināt. Uzreiz 3,0 litru TDI motoru (ko vēlāk nočipoju un uzdzinu jaudu līdz 220 zirgiem). Vidējais visa ceļojuma degvielas patēriņš izrādījās tikai 12,0 l/100 km (braucot pa dienvidu autobāņiem draudzīgā bariņā ar visiem vieglajiem) vai 10,0 l/100 km, braucot uz ziemeļiem. Kemperim uzreiz izvēlējos maksimālo 160 litru ledusskapi ar saldētavu, uzreiz no rūpnīcas uz jumta saules baterejas, kondicionieri, satelītantenu, netīrā ūdens bāku uzreiz jau nosiltinātu, siltā ūdens boilerim, bez iespējas sildīt ar gāzi, jau rūpnīcā tika pielikta iespēja sildīt arī elektriski ar 220V, u.t.t. Pārējo ir iespējams papildināt laika gaitā - sānu marķīzei, velo turētāju, jumta bagāžnieka sliedes, u.t.t. , visu citu, ko var izdomāt, var pielikt vēlāk, atkarībā no vēlmēm un finansēm.

2) Kempera gabarītiem un iekšējam izkārtojumam bija jābūt ar ļoti pretrunīgām prasībām, ar daudziem pārdomātiem kompromisiem - noteikti jābūt zemam, bez "alkova", ar minimāliem ārējiem gabarītiem (lai vieglāk braukt, manevrēt, parkoties), bet tai pašā laikā tik pietiekoši lielam, lai būtu 4 sēdvietas, 3 guļvietas un ar ļoti lielu bāgāžnieku (motorollerim), atsevišķu dušas telpu, u.t.t.. Gultai vienai, divvietīgai, nevis vairākām, sadalītām. Tātad, izkārtojums derīgs tikai tāds, kur liela gulta ir aizmugurē virs lielas bagāžas telpas. Nedrīkstēja būt galda priekšā bezjēdzīgās, nekustīgās sēdekļu rindas, bet priekšējiem vadītāja un pasažiera sēdekļiem bija jābūt grozāmiem par 180 grādiem. Tas dod iespēju samazināt autiņa garumu apmēram par metru un šādā variantā "dzīves telpa" sākas praktiski jau no automašīnas priekšējā paneļa un nav sadalījuma kabīne/dzīvojamā telpa, kā iepriekšminētajā variantā.

Izvērtējot visas šīs prasības, bija jāatmet daudzie Sunlight, Adrija, u.c. modeļi. Palika vienīgais piemērotais modelis Dethleffs Globebus T15. Pat simpātisko Detleffs Globebus I15 atmetu, jo uzskatīju, ka nav vajadzīga otrā lielā gulta, kas nevajadzīgi sadārdzinātu autiņu vēl par apmēram 10000 eur.

Kur pirku? Interesanti, Dethleffs rūpnīca, saņēmusi manu "Gribu", nosūtīja mani nevis pie SIA "Note" Latvijā, bet pie dīlera Lietuvā. Ne reizi neesmu to nožēlojis.

Auto pērku praktiskai pārvietošanās vajadzībai no punkta A uz punktu B no lētā gala, lai remonti būtu lēti. Ja varētu atļauties, pirktu jaunu kā te daži piemin, bet pagaidām vēl nesanāk. Auto pērku, pamatojoties uz to, cik ir vieta salonā, kāds degvielas patēriņš, nobraukumu un atsauksmēm no draugiem. Dodu priekšroku vācu un japāņu braucamajiem, pagaidām neesmu baigi vīlies. Cenu amplitūda līdz 5000 eur caur banku, vienreiz arī caur kredit.lv/atrie-krediti/ bet tad bija iespēja dabūt uz akciju un banka čammājās. Procentos sanāca beigās pārmaksāt gandrīz tikpat, cik būtu nopircis bez atlaides, bet tas jau cits stāsts.

Auto pērku no privātiem, kurus atrodu ss vai no čomiem, kas strādā servisā un piehaltūrē atdzenot no Vācijas pa taisno, ja vien varu uzreiz nolikt prasīto summu. Pieredze liecina, ka no ārzemēm atdzītie autiņi tomēr kalpo krietni ilgāk nekā uz mūsu ceļiem nodzītie. Iespējams, ka viņi tik daudz nebārsta sāli vai vienkārši nekratās tik daudz pa bedrēm. Kas vēl, pārdodu tad, kad liekas, ka uz servisu jau pārāk bieži jābrauc. Pārāk bieži priekš manis ir katru otro mēnesi, ja neskaita riepu maiņu. Ja sanāk izdevīgi nopirkt, tad puslīdz par tādu pašu cenu var arī pārdot, pēc tam, kad ir uzfrišināts un salons iztīrīts (pārdošana atkal cits stāsts). Auto plačiem neuzticos, jo viņi ik pa laikam maina numururs, ja nevar ilgi pārdot, nesniedz pilnīgu informāciju un vispār nav priekšrocības, salīdzinot ar privātajiem. Jau atkal, ja vajag pirkt caur banku līzingā, tad cits stāsts, jādzīvo kā var.

Viens no maniem galvenajiem auto kritērijiem tā izvēlē ir lai patīk. Jā tik vienkārši. Otrā vietā ir praktiskums. Visi mani pirktie auto ir bijuši lietoti, sisti, sataisīti un no rietumeiropas. Parasti iegādājos ap 5 gadus vecu auto ar noskrējienu ap 150 000km. Tad 5 gados nobraucu ap 100 000km un pārdodu. Šajā laikā lēnām sāk parādīties rūsa uz virsbūves, un es to vienkārši nevaru ciest. Nepatīk vazāties arī pa servisiem, kur nu vēl pa šrotiem. Nav ne laika, ne patikšanas. 20 gadu laikā man ir bijuši četri auto un tikai šķiet, ka vienu reizi viens auto servisā bija jāatstāj ilgāk par 1 dienu (kamēr piegādāja nepieciešamo rezerves daļu).

- 2004.gadā iegādājos savu pirmo jauno auto - Citroen C3, ar plikāko komplektāciju, toties jaunu . Pirkums spontāns, iepriekš pat šādu auto nebiju tuvāk apskatījis. Čoms strādāja tolaik Auto Statuss un vakarā uzzvanīja, sakot, ka ir akcija, bla, bla, bla. Nākamajā rītā parakstīju līzinga līgumu un aiznākamajā dienā braucu ārā no salona savu pirmo JAUNO auto. Drebošiem ceļiem un milzīgu lepnumu.

- nākamo auto pirku pēc pusotra gada. Piedzima pirmais bērns un kā kārtīgam latvietim šķita, ka tad ir jāpērk liels ģimenes auto, lai var ratus bagažniekā ielikt. Īstenībā rati ielīda arī C3, ja noņēma riteņus, bet nu tas nebija arguments.

Tā kā ar Citroen bija pozitīva pieredze un jau sen biju sapņojis par Citroen Xsara Picasso. Tad 2006.gada pavasarī iegādājos lietotu (sešgadīgu) Citroen Xsara Picasso ar 2 litru dīzeli. Mazā C3 līzingu un lietošanu pārņēma mani senči un šis auto kalpo vēl šodien (lūzt un rūsē gan vienā laidā, bet tas ir cits stāsts).

- Picasso tiešām bija liels, ērts, ekonomisks (degvielas patēriņa ziņā) auto, bet tam vājā vieta bija degvielas sūknis. Pāris reizes gada laikā ar to paliku uz ceļa. Līdz ar to nācās domāt par auto nomaiņu.

- 2007.gadā no Bensons Auto izripināju savu otro jauno auto - Honda FR-V. Šis laikam ir vienīgais auto, pirms kura iegādes pētīju tirgu un salīdzināju ar citiem līdzīgiem auto (Seat Altea XS, Toyota Corolla Verso, Opel Zafira). Izvēlējos Hondu pamatā 3 iemeslu dēļ - 1) uzrunāja krēslu koncepts 3+3, kas ir labāk nekā 5+2; 2) atsauksmes par Honda uzticamību un kvalitāti; 3) atsauksmes par Bensons Auto attieksmi pret klientu.

- pamazām rocība pieauga. Jau pēc gada gribējās auto, kas izskatās labāk, dārgāk un ceļ pašapziņu. Tā kā ar Honda jau bija ļoti laba pieredze, tad loģiski, ka arī pēc nākamā auto devāmies uz Bensons Auto. Pirkums spontāns, jo braucām "tikai paskatīties". Tā pasūtījām CR-V un to saņēmām divas nedēļas pirms piedzima otrais bērns. Šis CR-V bija samērā labi aprīkots. Par šo apraksts ir atrodas tepat portālā.

Lieliskā FR-V līzingu un lietošanu pārņēma sievastēvs. Vienu periodu biju to atkal pārņēmis savā lietošanā, bet nu jau atkal pēdējos 3 gadus ir pie sievastēva.

- 2009.gadā radās vajadzība pēc otra auto. Vispār nebija jautājumu, ka tai noteikti jābūt Hondai. Paņēmu mazlietotu (3 gadīgu) Jazz ar diezgan askētisku aprīkojumu - tikai priekšējie logi elektriski, bet galvenais, ka bija klimatkontrole. Ar Jazzu iepriekš nekad nebiju braucis. Braucu garām Nippon Auto (tolaik vēl atradās vecajā Bensons Auto vietā pie Spices). Placī stāvēja zilais brīnums. Starp citu iepriekšējais saimnieks arī bija iauto.lv lietotājs.

Šis Jazz man izcili nokalpoja 8 gadus. Izcili uzticams auto, nekad nekas nelūza, tikai apkopes un standartlietas.

- vecā Jazz vietā 2007.gadā paņēmu jaunu. Loģiski, ka Hondu un loģiski, ka Jazz. Beidzot ar robotizēto kārbu un ļoti labi aprīkotu.

- kad ar CR-V bija nobraukti 7 gadi, izdomājāt to nomainīt pret citu. Nevis tāpēc, ka bija slikts auto, bet tāpēc, ka gribējās atkal jaunu. Tā 2015.gadā braucām pēc jauna auto. Loģiski, ka braucām uz Nippon Auto un atkal pēc CR-V. Šoreiz jau tas bija ļoti labi aprīkots un visādā ziņā izcils, uzticams auto. Arī par šo var atrast aprakstu tepat portālā.

- tā kā ģimenē bija jau 3 bērni, pilnīgi spontāni kādā vakrā iedomājos, ka varbūt varētu padomāt par to, ka ģimenē otrais auto būtu nevis Jazz, bet kāds lielāks auto. Acīs iekrita Opel Zafira. Ar tādu nekad iepriekš nebiju braucis un pašam pieredzes ar opeļiem arī nebija. Nākamjā rītā aizbraucu uz Amserv Krasta mazlietoto placi un pāris dienu laikā tiku pie mazlietotas (3 gadīga) Opel Zafira ar 2 litru dīzelīti un ļoti labu aprīkojumu. Lēmums kā parasti spontāns. Auto iepatikās un uzreiz paņēmu. Citus variantus pat neapskatīju. Zinu, ka cena bija virs tirgus cenas, toties auto bija ar caurspīdīgu vēsturi un izcilā stāvoklī. Tikpat izcilu es to pārdevu pēc nepilnu 2 gadu lietošanas.

Sanāca gan tā, ka pirku to kā otro auto, bet Jazz tā arī palika pie manis. līdz ar to sanāca, ka jau bija 3 auto.

Pagāja pāris gadi un sapratu, ka īsti prātīgi tas nav, jo viens auto (pārsvarā CR-V) stāvēja ikdienā pagalmā nelietots, bet izmaksas tas prasīja.

Tāpēc tika pieņemts lēmums no viena auto šķirties. Jautājums - kura? Tā kā ģimenē jau bija 3 bērni un drīzumā bija jānāk pasaulē 4.bērnam, tad skaidrs, ka jāpārdod CR-V, ko arī izdarīju.

- vienā brīvā brīdī sāku prātot, cik ērti būs braukt visiem sešiem Zafirā un vēl ielikt bagažniekā ratus, līdz sapratu, ka laikam arī Zafira īsti nav ērts variants. līdz ar to pārdevu Zafira un 2018.gadā vietā paņēmu citu mazlietu auto:

- VW Multivan - divgadīgu, ar jaudīgāko no dzinējiem, DSG kārtbu un vidēji labu aprīkojumu. Pirkums kā parasti bija spontāns, bet noteikti nenožēloju.

Sanāk, ka divu auto (CR-V un Zafira) vietā iegādājos vienu - Multivan. Bet nu jau atkal apsveru domu pēc gada paņemt vēl vienu mazu auto, ar ko ikdienā uz darbu braukāt, jo Multivan ir super ērts, labs utt., bet nu uz darbu braukāt sanāk stipri dārgāk, kā, piemēram, ar Zafru.

paldies, jā, to pirku 2017.gadā

Mans tāds slapjais sapnītis ir VW California... kaut kāds T5 feisliftētais ar jaudīgāko dzinēju... bet maksā kosmosu un ikdienā arī lietošanai ne visai, ņemot vērā, ka man pagalmā ļoti šaura stāvvieta.

Kad pagājušajā gadā apbraukāju Eiropu, Slovēnijā vienā atpūras vietā uzmanību piesaistīja pārītis no Vācijas, kuri ceļošanas vajadzībām bija pārtaisījuši apm. 10-gadīgu Renautl Master - kravas telpas vietā paši bija izbūvējuši "istabu" - gultu, galdu, skapīšus kaut kādus, mazu gāzes plītiņu... toreiz nodomāju, ka gribētu arī tādu... tikai, nu, man jau gribētos, lai arī pa bāņiem var atvilkt

Ģimenē 2 auto, abi Renault.

Ģimenes auto Renault Kadjar 1.2, benzīns, 2016.g., manuālā kārba, pirkts salona jauns. Operatīvais līzings 5g/100tkm.

Sievai Renault Megane, 1.6, benzīns, 2005.g., manuālā kārba, pirkts no privātpersonas, meklēts ss.lv.

Kadjar gadījumā markai nebija nozīmes, tika apskatīti arī Mazda un Škoda. Izskatījām tikai krosoverus, Renault piedāvāja labāko cenu, garantijas perioda un līzinga nosacījumus. Ģimenes auto noteikti nakošais arī būs jauns un jau tiek izskatīts 7 vieīgs vai nu Kodiaq vai 5008. Renault ir izlikts pārdošanā.

Sievas Renault tika izvēlēts kā jau sievietei pienākas - pēc krāsas (gaiši zaļa). Kā otrs auto ir super, tur nav principā nekādu ekstru, kalpo labi, bija pāris remonti, bet kopumā ir ok.

Nobraucam maz, vidēji 12-15tkm ar katru auto.

Auto man galvenais ir nevis motors vai jauda, bet komforts, ja jāizvēlas lielāss dzinējs un jāziedo kāds papildaprīkojums, tad es izvēlos mazāku dzinēju, bet labāk aprīkotu auto. (Esmu laikam kļuvis vecs). Tagad man patīk mierīgi kruīzet pa lielceļu, izbaudīt procesu, nevis pēc iespējas ātrāk kaut kur nokļūt.

Vienu auto nelietoju ilgāk par 5-7 gadiem.

aigi

Kadjara vietā KOLEOS netika izskatīts ?

Galvenais kritērijs, lai tas ir BMW. Kāpēc? Tāpēc, ka BMW!!! Kam ir, tas saprot... Kam nav, rauj kulakā.