1) Problēmu risināšanā pirmais solis ir saprast un apzināt problēmu. Ir atšķirība starp atzīt to, ka valstī ir problēmas un kaut kas būtu jādara, vai atzīt, ka 100% viss ir slikti

2) Jā, Polija mums ir priekšā, bet ir jāatzīst, ka viņiem bija cita situācija padomju laikos, viņiem ir savas valsts un karalistes vēsture, kā rezultātā viņi ir stipri ieinteresētāki savas valsts attīstībā tīri caur nācijas lepnumu. Tātad mums vēl jātiek līdz viņu domāšanas līmenim.

3) Uz attīstību vērstas prakses var pārņemt tikai cilvēki, kas ir vērsti uz valsts attīstību. Ja tautā tādu ir mazākums tad nekādas attīstības arī nav

4) Alianses ir labi, bet ja netiekam galā ar 2 un 3 punktu, tad kaut vai PSRS stājamies jo nekas tāpat nemainīsies

1) tas arī ir variants, bet kautkā izskatās, ka tikko kā šis variants tiek pieminēts, tā uzreiz vairs nav tik slikti. Vai arī ir tik slikti, ka mājās nav ne ziepju ne ieroča un līdz tuvākajam dīķim 500km

Bet principā es gribētu redzēt kasinsh atbildes, viņš itkā neliekas krievu pasaules fans, līdz ar to varbūt pat var izveidoties konstruktīva saruna

Tēma par to, ka valstī viss ir slikti jau ir, bet valstī viss ir tik slikti, ka to neviens vairs neizmanto

iauto.lv/forums/topic/41831-krize-latvija-konstitucionala-vertibu-vai-kas-cits

Protams, ka šobrīd strauji samazinās iespēja karot kaut kur citur, bet režīma saglabāšanas vārdā var nākties iet uz drastiskiem soļiem. Krievijas ekonomika grimst un ievilkt karu gadiem Putins arī nevar, jo pat oficiālie krievu ekonomisti paredz, ka rudenī sāksies ļoti grūti laiki, līdz ar to logs kurā kaut ko vēl var paspēt izdarīt sašaurinās.

Krievijas reģionos jau lēnām sākas šūpošanās par specoperācijas nepieciešamību un rezultātiem, jo tauta varbūt ir gatava dzīvot sūdos, bet tikai pie noteikuma ja ir arī uzvaras. Rit 5 "specoperācijas" mēnesis un "atbrīvots" ir tikai Luhanskas reģions, kas ir par maz lai tauta būtu gatava samierināties ar sūdiem. No šī arī izriet, ka vai nu steidzami nepieciešama kaut kāda uzvara vai arī konflikts ar NATO, pretējā gadījumā "vsjo propalo".

Attiecībā uz 5. kolonnu - nedomāju, ka krīt pati "krievu pasaules" popularitāte, drīzāk krīt tās šī brīža ieviesēju reitings. Tikko kā tai idejai radīsies jauns karoga nesējs, tā tas bars atkal pavilksies. Es principā esmu atmetis cerību integrēt 5. kolonnu, baro vilku (vai drīzāk plušķi) kā gribi, viņš tāpat skatīsies uz mežu (drīzāk izgāztuvi).

Nedomāju ka Krievijai vajadzīga NATO teritorija, pie tam taisīt specoperāciju Latvijā ir samērā bezjēdzīgi, jo nepieciešams parādīt savu militāro varu - tankus, raķetes, aviāciju.

Šobrīd krieviem un Putinam ir nepieciešams vai nu ātrs un uzvarošs karš kaut kādās neitrālās valstīs (Gruzija, Moldova) vai arī konflikts kā tāds ar NATO, jo propoganda Ukrainas "specoperācijas" sakarā sāk sevi izsmelt, pēc viņu aizsardzības ministrijas datiem Ukrainas armijai jau sen bija jābūt iznīcinātai, bet karš turpinās. Attiecīgi nepaliek daudz variantu - vai nu ātri ar uzvaru jāpabeidz šis karš, vai arī jāsāk cits lai novērstu uzmanību. Kā jau iepriekš minēju, tiešas Putina sarunas ar Zeļenski, kurās Zeļenskis neparaksta miera līgumu uz Putina nosacījumiem, tiktu uzskatītas par Krievijas kapitulāciju.

Es redzu problēmu tajā, ka NATO neuzbruks pirmie pat gadījumā, ja būs skaidrs, ka briest uzbrukums, pie tam krieviem ir mājas laukuma priekšrocības, jo savilkt Latvijas vai Lietuvas pierobežā piemaskavas garnizonus krievi var ātrāk kā NATO savus galvenos spēkus no Vācijas. Pat ja ASV spiegu satelīti redzēs kustību, krieviem ir iniciatīva vismaz pirmajā uzbrukuma fāzē un to saprot visas puses.

Pie tam NATO 5. pants garantē dalībvalstu aizsardzību, bet ne pretinieka pilnīgu sakaušanu, līdz ar to pat uzsākoties šādai karadarbībai Putins samērā droši var paļauties, ka NATO neies tālāk par savām robežām. Kāpēc NATO neies tālāk? Jo pastāv atomkara draudi un uzbrukuma operācija pat Krievijas rietumu apgabaliem prasītu lielu spēku koncentrāciju, kas savukārt nozīmē vismaz vairākas nedēļas loģistikas darbību. Attiecīgi viņš diezgan droši var rēķināties ar to, ka kaut kādā brīdī tās sarunas būs jātaisa, pat ja viņš šādā operācijā zaudētu, jo dienas beigās viņam neskaitot sūdu koferi ir arī otrs koferis. Un kamēr Putinam būs pieeja pie masu iznīcināšanas ieročiem, tikmēr NATO ar viņu runās. Pretējā gadījumā viņš šobrīd jau būtu miris.

Sarunas ko pie šāda uzbrukuma, visticamāk tiem pašiem Suvalkiem, krievi varētu mēģināt bīdīt ir pieejas atjaunošana Kaļiņingradai un NATO atbalsta mazināšana Ukrainai, bet reālais mērķis būtu pacelt Putina reitingu gadījumā ja specoperācija izgāžas, jo Putina tiešās sarunas ar Zeļenski principā nozīmē Krievijas kapitulāciju neatkarīgi no iegūtajām teritorijām.

Viss šis scenārijs protams ir tīri galējais variants, jo risks, ka situācija strauji saiet dēlī ir liels, bet šādu variantu apspriež arī vairāki ārzemju apskatnieki un arī es redzu savu loģiku šajā situācijā. Kaut kāds kašķis ar NATO, pat ļoti lokāls, paceltu Putina reitingu un ļautu pilnā mērā veikt mobilizāciju, ko šobrīd viņš īsti nevar izdarīt publikas spiediena dēļ. Šī brīža propogandas problēma ir tas, ka Kijevu bija solīts ieņemt 3 dienās, bet iet jau 5 mēnesis un tagad pateikt, davai vajag mobilizēties jo nevaram uzvarētu Ukrainu īsti nevar, vajag eksistenciālāku draudu.

Ok, diskusijas pēc pieļausim, ka Latvija tiešām nav izdevusies valsts. Tātad jautājumi:

1) Ko tālāk darīt?

2) Kas ir tās izdevušās valstis?

3) Kā tikt līdz to valstu līmenim?

4) Ja negribam neko labot savā valstī, tad kam atdot pārvaldību un ko tas aiz sevis nesīs? Vai būs labāk?

Ja runa ir par Itālijas 1Eur īpašumiem, tad tā principā ir podstava, tie kas pērk īpašumu tur, labāk samaksā prasītos desmitus tūkstošus un nopērk īpašumu bez saistībām, nekā pērk īpašumu pa 1Eur, kuram pirkšanas līgumā rakstīts, ka īpašums jāatjauno noteiktos termiņos līdz noteiktam līmenim. Tā ir tīra lohu meklēšana itāļu izpildījumā, līdz ar to programma nav īpaši populāra.

Kas attiecas uz mūsu depresīvo reģionu īpašumu izpārdošanu - principā katrā pašvaldībā notiek īpašumu izsoles, kur var pa kadastra vērtību ieķert sev kādu māju laukos bez jebkādām papildus saistībām. Vismaz manos laukos daudzi rīdzinieki tā ir mājas sapirkuši.

Ja par Sadales tīklu momentu, tad šeit pat nav runa par valsti - ilgus gadus ministrijas ir kačātas ar juristiem, ekonomistiem un citiem ekseļa speciālistiem, lai nodrošinātu profesionālāku papīru stumšanu, reizē nobīdot malā pašus nozares profesionāļus. Līdzīgs process principā vērojams visā pasaulē, netikai pie mums.

Rezultātā, ja tehniskie speciālisti paliek barības ķēdes apakšā viņos kāds sāk klausīties tikai tad kad kakas ielido ventilatorā un ar saules paneļiem mēs reāli neesam pirmie ar pīpi uz jumta. Austrāļi pat piespieda iekārtu ražotājus paredzēt papildus funkcijas un visus savu saules ģenerētājus pieslēgties kopējai SCADAi, kas centralizēti regulē to cik katrs saražo.

Izejot no līča kara pieredzes ar raķetēm tiktu iznīcināti tuvākie lidlauki un stacionārās tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas. Šeit uzreiz jautājums cik šādu raķešu nesēju ir Baltijas jūrā. Tad nākamajā solī ar tām pašām pretradaru raķetēm, kuras palaiž no helihopteriem vai lidmašīnām tiktu aplasīta atlikusī vidējās darbības pretgaisa aizsardzība, paralēli aplasot arī atlikušās lidmašīnas. Un tikai tad, pie pilnas gaisa telpas kontroles sāktos uzbrukumi krievu zemes spēkiem. NATO spēki neriskētu sūtīt pilotus gaisa telpā, kuru lielā mērā nekontrolē. Pa to laiku krievu zemes spēki, atkarībā no tā cik taisnas rokas komandieriem var nodarīt pietiekami daudz postījumu pierobežas teritorijās, lai izsauktu jautājumus par miera sarunu nepieciešamību.

Krievu pretgaisa aizsardzība nebūt nav ideāla, bet ja tā nesaglabātu savu bīstamību, tad Ukrainā gan krievi gan ukraiņi nelidotu knapi virs koku galotnēm, lai netrāpītos radaros un rokas pretgaisa sistēmu tēmekļos.

Es ļoti labi saprotu NATO iespējas un to, ka krievi zaudētu šādā karā, bet Ukrainas piemērs norāda, ka nevajag novērtēt pretinieku par zemu, pretējā gadījumā būs kā krieviem, kas jau 3 mēnēšus 3 dienās iet uz Kijevu.

Nē, reālajā dzīvē vadītāja un zinātnieka ceļi šķiras tikai brīdī, kad pats cilvēks aiziet tīri zinātnē vai tīri profesijā. Ja Jūs būtu mazliet pasekojis to pašu augstskolu mācībspēku gaitām, tad piefiksētu, ka liela daļa ir tādu, kas reizē ir arī profesionāļi savā nozarē, līdz ar to akadēmiskā vide un profesionālā darbība viena otru neizslēdz.

Tālāk - sevi cienošam maģistram vai doktoram nesagādā ne mazākās pūles mācīties arī atpakaļgaitā, ja viņš uzskata, ka tas viņam ir nepieciešams. Ja Jūsu uzskatā izglītotam cilvēkam apgūt kaut kādas "zemākas" profesijas ir kritiens atpakaļ, tad vai nu Jums trūkst dzīves pieredzes vai izglītības. Es varu piekrist domai par to, ka lieliem cilvēkiem jāmācās lielas lietas, bet jāņem vērā, ka gudrs cilvēks arī no vienkāršām zināšanām var izvilkt sev kaut ko noderīgu, bet doma, ka kaut kas ir zem, piemēram, maģistra līmeņa jau liecina par tādu vispārēju izpratnes trūkumu par izglītību un attīstību.

Par padomdevējiem - jau iepriekš minēju, ka lielās starptautiskās kompānijās cilvēki var attīstīties arī tīri tikai uz augšu. Tad var domāt arī par padomdevējiem un tamlīdzīgām lietām. Latvijas izmēros izdevīgāk ir attīstīties nevis padziļināti vienā jomā, bet pa druskai no vairākām. Mums praktiski nav nevienas nozares, kas 160h mēnesī spētu nodarbināt 1 ar specifiskām prasmēm apgādātu darbinieku, varbūt tikai IT, līdz ar to ilgtermiņā labāk būt ekonomikas maģistram ar smagā tiesībām nekā elektrotehnikas maģistram ar novirzienu augstsprieguma līniju zibensaizsardzībā.

neliela korekcija - pirmā līmeņa profesionālais bakalaurs aizstājas ar otrā līmeņa profesionālo bakalauru

Starptautiskajā vidē maģistrs lielākoties ir akadēmiskais grāds, PSRS sistēma savu darbību jau sen ir beigusi.

Profesionālās zināšanas caur izglītību rodas tikai šādā secībā: tehnikums + prakse->bakalaurs+prakse->pirmā līmeņa profesionālais bakalaurs+prakse. Šie cilvēki parasti uz maģistriem neiet, jo profesionāli ar to pietiek, bet vadītājos negribās.

Akadēmiskais bakalaurs+maģistrs jau ir ceļš uz zinātni vai vadību, pie nosacījuma, ka personāžs ir pietiekami apķērīgs un gatavs mācīties visu atlikušo dzīvi. Tiekot līdz maģistram cilvēkam ir jābūt pietiekamai teorētisko zināšanu bāzei, lai viņš spētu strādāt un attīstīties gan savā gan saistītās nozarēs.

Un 5-6 gadu laikā bakalaurā+maģistrā var iemācīt gan visu teoriju, gan saprast šofera problēmas, it sevišķi nozarēs, kas nav tieši saistītas ar šoferiem, ir kā minimums neiespējami. Bet ar to arī izglītots cilvēks atšķirās no muļķa, ka ja viņš redz trūkumus savā izglītībā viņš tos cenšas pielāpīt.

Man pat pasniedzēji ir minējuši kaut ko no sērijas, ka saniedzot maģistra grādu cilvēkam ir jābūt tādam zināšanu apjomam, lai viņš saprastu savus zināšanu trūkumus un izmantojot savu zināšanu bāzi spētu tos novērst.

Man pašam ir maģistrs inženierzinātnēs un pēc savas pieredzes varu teikt, ka reāla izpratne par nozari rodas tikai caur darbu visos līmeņos. Maģistrs dod iespēju redzēt jautājumu plašāk un rast sakarīgākus risinājumus, bet tas nekādā veidā nenosedz kaut kādus svarīgus nozares sīkumus, kas ir redzami tikai reālā darbā cilvēkiem uz zemes. Ārpus akadēmiskās vides cilvēkam ar doktora un maģistra izglītībām ir jāspēj risināt visi jautājumi savā nozarē un vismaz 70% blakus nozarēs, līdz ar to katra zināšanu un pieredzes kripata palīdz.

Attiecīgi šobrīd es jebkuru papildus pieredzi vai izglītību uzskatu vairāk par iespēju pamainīt skatu punktu uz kaut kādām savām lietām, nevis, ka man reāli nepieciešama tā papildus izglītība.

Tās pašas tiesības - cilvēkam kurš ir šoferis, tas ir ienākumu avots, cilvēkam ar maģistra gradu un adekvātu pieredzi savā nozarē, tās tiesības ir gan rezerves variants, gan arī dziļāka izpratne par to pašu loģistiku, jo viens ir ofisā dirst uz šoferi, ka viņš lohs nemāk braukt, bet jau kaut kas pa visam cits ir pašam sēdēt pie stūres, dabūt tās tiesības un pēc šīs pieredzes jau savādāk runāt ar to pašu šoferi un tālāk arī ar savu vadību.

Attīstība uz leju bieži vien ir noderīga, lai attīstītos uz augšu. Mēs paši pārmetam visādiem ierēdņiem, ka tie redz nesaprot parasto tautu, ka menedžeri nesaprot savus darbiniekus, bet tas izpratnes trūkums rodas tieši tajā apstāklī, ka augstāk stāvošie/sēdoši no saviem augstumiem nespēj izprast zemāk notiekošo, jo paši nav ar rokām neko darījuši.

Vadītājs bez reālas sajēgas to pašu šoferu darbā, nu ne sūda nespēs uzlabot, labākajā gadījumā uztaisīt kādu pahazuhu, ka redz kaut kas tiek darīts lietas labā.

Par kvalifikācijas celšanu bez pieredzes uz zemes var runāt lielajos starptautiskajos uzņēmumos, kur var atļauties lielu spraugu starp pašu augšu un apakšu, bet nejau Latvijā.

Kā jau minēju - NATO kaujas spējām mūsu reģionā es noticēšu tikai tad, kad tā bruņu tehnika fiziski stāvēs Baltijas valstīs, konkrēti Latvijā. Aviācijai no Eiropas kontinentālās daļas vēl būs jātiek garām krievu pretgaisa aizsardzībai, kas pat ar visiem F-35 būs vismaz dienas jautājums, pirms A-10 un helikopteri varēs šeit droši operēt. Tieši konfrontācijas risks ar NATO ir viens no iemesliem, kāpēc uz Ukrainu īpaši nesūta vienības no Krievijas rietumiem, jo kaut kam ir jānodrošina vismaz kaut kāda aizsardzība. Jā, Krievija ir viennozīmīgi vājāka par NATO, bet nevajag sākt uzskatīt ka tāpēc NATO viņus tagad ar cepurēm nomētās.

Lietuvai tēvocis Sems garantēja un tur es pats esmu redzējis video no Suvalku apkārtnes ar amerikāņu M1 tankiem, takā jautājumu par to virzienu man nav

Es savu domu paskaidrošu - pie pietiekama skaitliskā pārspēka Krievijas armija uz brīdi varēja okupēt visas 3 Baltijas valstis. NATO militārais kontingents līdz 24.02 bija samērā nožēlojams un pretraķešu aizsardzības nebija vispār. NATO gaisa spēki var daudz, bet ne tik daudz, lai bez zemes atbalsta atsistu pilnu Krievijas uzbrukumu. Un ja Krievija izietu uz šādu soli, tad tikai kopā ar samobilizēto baltkrievu grupējumu un nejau vairs specoperācijas stilā. Praksē gan šajā brīdī krievi var nomasēt ar artilēriju tuvākās pierobežas pilsētas un atsevišķās vietās iesviest arī tankus, kā arī ar tālākas darbības raķetēm sagraut vairākus infrastruktūras objektus, bet tas arī viss, jo gaisa desants guļ kaut kur Kijevas teritorijā.

Šādai karadarbībai nebūtu mērķis iegūt teritoriju, bet gan iegrauzties teritorijās un dragāt ar artilēriju pa apdzīvotiem centriem, karu padarot maksimāli nežēlīgu īsā laika posmā, lai piespiestu Baidenu parunāt ar Putinu. Mēs tuvojamies tam brīdim, kad Putins, lai nezaudētu savu pačotu, būs spiests spert šādu soli, jo karu ilgāk vairs nevarēs vilkt, bet sarunas ar Zeļenski būtu kapitulācija. Attiecīgi pat ja NATO dienas laikā noguldīs 10K krievu kareivju, tas būs nekas pret iespējamo varas zaudēšanu. Un tāpēc arī raķeti neviens nešauj - pat ja mērķis ir pabiedēt NATO, krievi nav tik stulbi, lai sāktu šaudīties ar raķetēm bez gatava aizsardzības perimetra, jo mērķis šāda uzbrukuma gadījumā būtu nevis uzvara, bet pats fakts, ka viņi būtu karā ar NATO.

Un par to cik plašā zonā NATO atbildētu uz šādu uzbrukumu arī ir jautājums - viens variants ir vispasaules līmenī, tai skaitā Sīrijā (ko noteikti izmantotu Turcija), otrs reģionālā līmenī saglabājot visām pusēm manevra iespējas, jo kodolkara draudi nav pilnībā izslēgti.

Redz Eiropas nostāju pēdējo 30 gadu es saprotu - bizness ir bizness, viņi ir tālu un ja kas mēs tiksim pamesti zem tanka. attiecīgi viņi var līferēties pēc situācijas un ja nu kas ASV atbrauks izglābt (atkal)

Ko Baltijas valstis kopš 2008. gada Gruzijas momenta bakstās es gan nesaprotu, bet nu ok, pieņemsim naudas nebija. Bet pa to laiku vismaz varēja kaut kur repatriēt vietējos "tautiešus" nevis 9. maijā taisīt tusus pie pieminekļa ar Mielavu. Mums nav ko pārmest Eiropai, jo mēs paši ne sūda neesam izdarījuši drošības uzlabošanai - armija tāda nosacīta, zemessardze arī, policijas praktiski nav, ar ko nodarbojas izlūkošana vispār nav skaidrs, par ieroču pieejamību pilsoņiem vismaz teroboronas veidošanai arī neviens nerunā, nebrīnīšos, ja pat ja gribētu mums nemaz nav ieroču ko izdalīt kā Kijevas aizsardzībai. Pirms kara izskatījās sūdīgi, tagad izskatās vēl sūdīgāk.

Un krievu atbalstītāji arī kaut ko ir nepareizi sapratuši - Ukrainas karš ir parādījis, ka no vietējiem nav jēgas, līdz ar to visi savās vietās palicēji un tanku bučotāji tiks noklāti ar raķetēm un artilērijas uguni kopā ar pārējiem iezemiešiem, bet tie kas izdzīvos tiks atstāti tādos apstākļos, ka labāk gribēs būt miruši, bet pa ēdiena devu labprāt stāstīs Krievu TV par skaisto dzīvi atbrīvotajā teritorijā.

Es domāju šādu variantu neviens nopietni neizskatīs, atdodot krieviem Baltijas valstis, dažu mēnēšu/gadu laikā arī Polija kļūs par vēsturisku krievu zemi, tad pārējā Centrāleiropa, tad Vācija, tad Francija un ko tad? Amerikāņi, briti un austrumeiropa šobrīd principā ir vienīgie, kas saprot, ka jebkāda piekāpšanās būtu konflikta turpināšana kaut kur citur.

Piemēram Baltijas valstis okupēs, kas notiks tālāk? Pareizi - tos kuri nebūs nomiruši karojot pret krieviem iebrukuma laikā, iegūs unikālo iespēju doties karot kaut kur citur jau krievu armijas sastāvā.

5. pants līdz šim bija un ir spēkā, bet līdz pēdējam NATO samitam Krievijas draudi nelikās nopietni, līdz ar to tas NATO kontingents bija tikai skata pēc. Tas ka mūsu politiķi ar karogiem rokās kliedza, ka ar to pietiks jau ir atsevišķi skatāms jautājums, tur principā var pielasīt arī nolaidību veicot dienesta pienākumus vai pat nodevību. Igauņu premjiere vienkārši bija pirmā, kura tiešā tekstā pateica visiem zināmu informāciju, ka NATO spēki Baltijas valstīs ir nekādi un ka NATO līdzšinējais plāns bija nevis aizsargāt bet gan atriebt Baltijas valstis. Un šeit atkal ir daudz jautājumu pie mūsu politiķiem un aizsardzības/drošības strukturu darboņiem, vai mēs paši visu šo laiku esam darījuši visu nepieciešamo lai būtu gatavi aizsargāties arī paši. Ja gandrīz 20 gadus kopš iestāšanās NATO ne mums ne igauņiem nav pretraķešu aizsardzības, tad te vienā punktā jau rodas ļoti daudz jautājumu, nerunājot par visu pārējo.

Ar lietuviešiem viss ir vienkāršāk - ASV tur atdzina savu militāro tehniku un uzlika "jumtu", pie tam blakus arī poļi. Eiropā protams par to nav sajūsmā, bet lietuvieši jau ir citā drošības situācijā un acīm redzams ka augstos līmeņos ir dotas garantijas un atļauja brīvāk rīkoties.

Vecā Eiropa līdz pēdējam pretosies karam ar Krieviju, jo tajā pašā Itālijā, Vācijā, Francijā ir pietiekami daudz krievu sponsorētu darboņu, kas gadiem ir veidojuši konkrēto valstu viedokli, līdz ar to ja krievi tiešām neizies uz masu iznīcināšanas ieročiem, tad pretestība no vecās eiropas saglabāsies.

Viss moments ar to Belgogradu ir tajā, ka ar to nepietiek lai uzsāktu plašāku karu - ar Ukrainu jau karš notiek, bet tā plaši atzīt, ka tieši Ukraina šāva, pat ar NATO ieročiem, arī īsti nevar, jo tas nozīmē atzīt to, ka krievu pretgaisa aizsardzība ir sūds un urrā patrioti tādu joku var nesaprast. Tāpēc arī nevienā oficiālajā informācijā neparādās, ka tieši ukraiņi šāvuši, bet lai kačātu domu mobilizācijas virzienā ar to pietiek.

Attiecībā uz mūsu situāciju - kopējā drošības stratēģija uz 24.02 atbilst tam, ko teica igauņu premjiere, to šobrīd jau ir atzinuši visos līmeņos. Šobrīd gan tā situācija mūsu pusē ir stipri pamainījusies, jo visu pavasari pie Baltijas valstīs bija "mācības" ar NATO tehnikas piedalīšanos, bet no ziņu lentās tā arī neparādījās informācija par tehnikas apjomu, to kas ir atvests un vai vispār kaut kas ir aizbraucis prom. Klusums mācību sakarā pēc NATO samita vispār rada iespaidu, ka vai nu visi mūs ir pametuši, vai arī tieši notiek gatavošanās kaut kam nopietnākam, bet lai neceltu paniku īpaši neafišiē procesu.

Viens krievu opozicionārs jau labu laiku atpakaļ minēja, ka krievu pašvērtējums ir tiešā veidā atkarīgs no tā ka amerikāņi par viņiem runā. Krievu pašvērtējums ir tik zems, ka viņiem visu laiku nepieciešams sevi salīdzināt ar ASV un visa viņu pasaules uztvere balstās uz to, ka ASV ar viņiem rēķinās. Tā arī šobrīd ir tā problēma, ka ASV Krieviju uzskata par kaut kādu reģionālo spēlētāju un neredz jēgu kaut ko ar viņiem dalīt, attiecīgi varas kabinetos ir gatavi kaut vai ar NATO karot, lai tikai ASV ar viņiem rēķinātos. Paši krievi reāli nav gatavi iet uz Poliju, kur nu vēl Vāciju, bet uzšaut pa Baltiju tikai lai parādītu "re kā mēs varam" kļūst arvien reālāk. Un tad ir cerībā uz sarunām ar Baidenu kaut kur pie arābiem, kādu otro Jaltu, globusa pārzīmēšanu un citām imperiālām izpausmēm.

Par atbildi par uzbrukumiem Belgarodai - hmm, cik zinu viņi jau īpaši nešķirojot apšauda Ukrainu, nedomāju, ka ukraiņiem kaut ko baigi mainīs vēl pāris raķetes

Viss ko Eiropa var iegūt ar to lēmumu par Kaļiņingradas deblokādi ir tikai papildus laiks lai sagatavotos karam. Pēdējo 130 Dienu laikā visi ir tik tālu aizrunājušies, ka principā krievi redz tikai visas Eiropas pakļaušanu, bet Eiropā saprot, ka mēģināt kaut ko runāt ar krieviem ir bezjēdzīgi, jo pat upurējot Ukrainu un Austrumeiropas valstis, nākamā vienkārši būs Vācija.

Principā NATO samita rezultāti liecina, ka lēnā garā gatavojamies nākamajam karam, aukstajam vai karstajam - principā atkarīgs no krievu panākumiem Ukrainā un tā vai Krievijā izsludinās mobilizāciju. Ja krievi nonāks līdz mobilizācijai, tad visticamāk viņi arī mēģinās karot ar NATO, cik tas būs efektīvi ir cits jautājums, bet efektivitāte nav svarīga, ja mērķis ir parunāties ar lieliem čiekuriem, piemēram ASV prezidentu.

Nav jau vairs īsti ko komentēt, itsevišķi Belgarodas gadījumā vispār nav skaidrs, kas to izdarījis, jo ukraiņiem šaut pa turieni ar raķetēm būtu stulbi, krieviem laba propoganda, bet ieguvums no 3 raķetēm samērā neliels. Attiecīgi vienas baumas ir tādas, ka paši krievi notriekuši savas raķetes, kas arī būtu stulbi. Atliek vien variants kā donbasā, kad no vienas pilsētas puses šauj pa otru, lai imitētu ukraiņu veiktu apšaudi.

Katrā ziņā tauta Krievijā neraujas brīvprātīgajos, līdz ar to drusku jāpabombī savējie lai celtu kaujas garu.

Ņemot vērā, ka arī kartupeļu fīrers nāk klajā ar kaujas saucieniem, situācija paliek arvien sūdīgāka uz visām pusēm. Ir arī viedoklis, ka Putins, lai izvairītos no jautājuma risināšanas ar Zeļenski, kas būtu zem viņa goda, gatavojas uzsākt 3. pasaules karu, lai varētu situāciju deeskalēt jau sarunās ar NATO, kas viņa izpratnē visticamāk ļautu saglabāt iekarotās teritorijas un paceltu kopējo pačotu starp brataniem. Man gan ir nopietna aizdoma, ka NATO atteiksies no šādām sarunām, jo dalīt kaut ko ar valsti, kas nevar uzvarēt Ukrainu, ir samērā bezjēdzīgi.

Nekas tā nepastiprina vēlmi nodarboties ar labas gribas žestiem, kā vairāku kuģu un pretgaisa aizsardzības sistēmu zaudēšana un palikušā personāla noklāšana ar artilērijas uguni. Ukraiņi jau smejās, ka ar šādiem "labas gribas žestiem" pamazām tiks arī līdz Hersonas un Donbasa atdošanai