Mums līdz konkrētiem jautājumiem vēl tālu, vispirms ir jāsaprot pamata lietas, piemēram tas, vai valsti veido paši iedzīvotāji, vai arī valsts ir kaut kāds mistisks bubulis, kas minētos iedzīvotājus tikai apspiež, kas ir valdošais uzskats šobrīd. Tad kad beidzot būs skaidrs, ka valsti vaido paši iedzīvotāji, var arī sākt domāt par pārējiem jautājumiem.
Cik es redzu tepat komentāros vai citos saitos, pilsonis vidējais uzskata, ka viņš ir pilnīgi neatkarīgi dzīvojoša struktūra, kurai vienkārši nav paveicies piedzimt šajā teritorijā, bet tajā pat laikā šis pats pilsonis uzskata, ka viņam nekas nav jādara sava stāvokļa uzlabošanā. Šis pat pilsonis ar lielu prieku nemaksās nodokļus, principa pēc pirks ārzemju preces vienlaicīgi sagaidot bezmaksas medicīnu un citus sociālos labumus, paralēli pīkstot par to, ka pie mums viss ir dārgs, valsts viņu apzog, jebkāda ražošana viņam traucē, utt.
Lūk tad kad būsim tikuši pāri šai padomju/pēcpadomju domāšanai, varēsim sākt domāt par reformām. Kaut vai to pašu reģionālo reformu, ko te ik pa pārdesmit gadiem muhļī. Šobrīd arī kaut kas ir samuhļīts, bet jēga no tā? Pa lielam tie paši cilvēki pārcelti uz rajona centru un tas arī viss. Vai tas kaut kā atrisina vietējās problēmas? Nē, jo praktiski jau nekas nemainās, naudu podā laiž tāpat, tikai nu jau apvienotā novada centrs. Ja tajos pašos novados, naudas apgūšanas nolūkā uztaisa Eiropas projektu par takas izbūvi uz estrādi, kurā nenotiek pasākumi, tad es neredzu problēmu valstī, bet gan idejas virzītājos un pieņēmējos.
Vai tam ir risinājums? Nē, saredzamā nākotnē nav. Kāpēc? Jo cilvēki nelauzīs sistēmu kas strādā. Vai jaunu cilvēku ievešana esošā sistēmā kaut ko mainīs? Ja pilnīgi visā struktūrā, tad jā, ja tikai daļēji, tad nē. Esošā sistēma jauno censoni ielauzīs kā vajag.
Ar savām pārdomām es nevienam neko nepārmetu, jo esmu vien tas pats pilsonis, kas daļēji ir par šo visu atbildīgs. Tik daudz ka es esmu spējis atzīt to, ka es esmu daļa problēmas un nevainoju visās savās dzīves problēmas valsti/pašvaldību/eiropu/krievus/utt.
Nu paga! Ja par pirmo rindkopu:
"Mums līdz konkrētiem jautājumiem vēl tālu, vispirms ir jāsaprot pamata lietas, piemēram tas, vai valsti veido paši iedzīvotāji, vai arī valsts ir kaut kāds mistisks bubulis, kas minētos iedzīvotājus tikai apspiež, kas ir valdošais uzskats šobrīd. Tad kad beidzot būs skaidrs, ka valsti vaido paši iedzīvotāji, var arī sākt domāt par pārējiem jautājumiem."
Lai tautai taptu skaidrs, ka valsti veido paši iedzīvotāji, ir tak jāveic kādi pasākumi? Vai lai sāktu maksāt nodokļus, arī tak ir kas veicams? Tie ir konkrēti risināmi jautājumi. Paši pirmie.
Jeb gaidīsim kad nomainīsies vēl pāris paaudzes cerībā, ka tad tām nu būs tie zelta laiki, visi visu sapratīs, visi visu maksās utt.
Tautai vispirms jāsaprot vai tautai vispār vajag to valsti un demokrātiju. Bez tās bāzes domas tālāku darbību vienkārši nav, jo nav jau neviena, kas veic tos pasākumus. Brīvības cīņu dalībniekiem un valsts dibinātājiem bija šī doma, un no tās tad tālāk varēja ģenerēt visu pārējo, mūsdienās rodas iespaids, ka neviens īpaši neaizdomājas par tām pamata lietām.
Piemēram par to pašu nodokļu nomaksu - kas ir nepieciešams lai tauta maksātu nodokļus? Ideja, ka sametoties var iegūt kopēju labumu tālākai attīstībai. Kas tālāk nepieciešams? Plāns un skaidrs mērķis naudas izlietojumam, caurskatāms izlietojuma process rezultātā sasniedzot izvirzīto mērķi. Vai mums tauta šobrīd spēj saprast, ka mēs maksājam nodokļus, kopīgam labumam vai arī valda uzskats, ka maksājam maksāšanas pēc, īsti nezinot pat par ko? Kāpēc pilsonis uzskata, ka tikko kā viņš ir nomaksājis nodokļus tā vairs nav viņa bet gan valsts nauda?
Ja nodokļu maksātājs savus nodokļus uzskata par valsts naudu, tad kāpēc lai valsts iestādes darbinieks domātu citādi? Attiecīgi kas ir pirmais pasākums? Jāsaprot, ka nauda ko maksājam valstij nav valsts nauda, bet gan mūsējā, ko nododam valstij kopēja labuma gūšanai. Kā to izdarīt? Līdz šai idejai jau tad katram pašam jānonāk, var kādu draugu vai kaimiņu paņemt blakus un tā, varbūt kāds sabiedriski aktīvs pilsonis padalīsies. Mums pat valdība laiku pa laikam publicē slaidus ar budžeta sadalījumu, bet tautas lielākais vairums nevienmēr spēj salikt kopā to, ka tā reāli ir viņa nauda, ko valdība tur dala.
Alternatīvi pie mūsu lielā valsts pakļautībā strādājošo skaita + viņu tuvāko radu, draugu un biznesa partneru skaita, pastāv iespēja, ka tauta šo situāciju saprot, bet neriskē šūpot kuģi lai neaprautu savu naudas plūsmu. Un ja tā, tad izmaiņas būs iespējamas tikai tad, kad liela daļa tautas pazāudēs šo finansu plūsmu (lasīt būs dziļā paka*ā).
Un atšķirībā no lielajām tautām, kas šādiem cikliem diezgan bieži iet cauri, mums nav variants gaidīt nākamo paaudzi. Vai nu tuvāko 10-15 gadu laikā atrisināsim šo jautājumu, vai arī līdz gadsimta beigām izmirsim/emigrēsim. Te vairs nav 2008. gads kad katrs sevi cienošs darba devējs sūtīja d*rst katru kuram kaut kas nepatika ar leģendāro frāzi "ja kaut kas nepatīk atbrīvo telpas, man aiz vārtiem rinda stāv". 15 gadus vēlāk rindas vairs nav, un kā izrādās, arī darba īsti vairs nav, jo bez cilvēkiem nav tirgus. Interesanti kā tā ekonomika strādā, vai ne?
Nāksies vien argentīnīšiem mēģināt trešo ceļu. Ja kas, ļoti līdzīgas tendences arī LV saskatāmas.
Tas ka kādam gribas kandidēt 3 partijās reizē, nav nekas īpašs. Kaut kā taču pie siles jātiek. Cits jautājums, vai to vajag darīt. Ceru ka šo iespēju likumos kādreiz nogriezīs.
