Par Tutiņa labāko draugu kļuvis Zurzaks – Nikers 11

Literāri muzikālā kluba “Četri balti krekli” īpašnieks Oskars Tutiņš braucis ar dažādām mašīnām, bet nu jau kādu laiku labākā drauga statusu piešķīris 1992.gada motociklam Honda Transalp (sauktam arī par Zurzaku – Nikeri), kas ir kļuvis par viņa mīļāko motociklu, uz kuru var paļauties pat Latgales mežos, naktī un lietū. Viens no mīnusiem braucot ar motociklu – “gadījumos, kad galvā ir ķivere, pukojos, ka garām gājējas neredz, ka tām uzsmaidu..”

Kas Tavā dzīvē ir auto/motocikls? Manā dzīvē automobīlim un motociklam ir labākā drauga loma – no rītiem sasveicinos, apvaicājos, kā pagājusi nakts, ja viņi to pavadījuši zem klajas debess… dusmojos uz tiem, ja mani pievīluši vai nav nogādājuši gala mērķī, esmu lepns, ja kāds tos pamana u.t.t. Motociklam neveicas tajā jomā, ka uzskatu, ka īsts draugs vienmēr gatavs sniegt naktsmājas. Automobilis, savukārt, atriebjas par nevīžību, ja neesmu to sakopis pēc vētrainas nakts… tas nav nekas neparasts, ja draugs pēkšņi nerīkojas kā draugs… Tavs pirmais auto? Un arī.. Tavs pirmais motocikls? Pirmo reizi ar auto braucu apmēram 9 gadu vecumā, klēpī kādam onkulim. Tas bija IŽ KOMBI un onkuļa labvēlības iemesls bija parādīt sava dēlēna, kurš ir 4 gadus jaunāks, pārākumu pār mani. Lieki teikt, ka iestūrēju (gandrīz) kādā no daudzajām Gaujas Nacionālā Parka gravām, kuru tuvumā pavadīju zēnības vasaras. Pirmais auto, kuru uzskatīju par savu, bija Ford Fiesta. 1992. gadā tas bija gandrīz limuzīns. Pirmo motociklu, savukārt, izdīcu vecaimammai, par ko joprojām viņu apbrīnoju. Tā bija Minska, pielāgota krosam un bez dokumentiem… Ziepniekkalna puikam tas bija īsts dārgums, ar kuru pamanījos ne vienu vien kaskadiera cienīgu triku realizēt. Tagad abi šie braucamie izsauc sērīgu nostaļģiju, jo braucu ar tiem daudz pārgalvīgāk nekā ar šodien pieejamajiem spēkratiem. Cik un kādas automašīnas vispār Tev bijušas? Cik un kādi motocikli vispār Tev bijuši? Lielākā daļa no automašīnām, ar kurām esmu braucis, bija firmu īpašums. Tas arī lielākajā mērā noteica attieksmi pret tām. Tā pati Ford Fiesta, kuru lepni atrādīju bērnības draugiem, bija Latfaktas (vēlāk Telemedias) īpašums. Tai sekoja Toyota Hiace (joprojām mīļākais auto), BMW 735, Volvo 244 un Volvo 740 tās visas bija vismaz 5 gadus vecas, kurām sekoja “nullītes” Jeep Cherokee un Chrysler Saratoga 1994. gadā tās spēja sagādāt TĀDU baudu, kādu šodien nespētu 90% Latvijā nopērkamo automobīļu bāzes versijas. Mīļā Toyota Hiace spēja ietilpināt daudz draugu un dažas alus mucas, tur varēja pārgulēt un izālēties… Motociklu klāsts ir mazāks taču IŽ Plaņeta Sport, Panonia un Honda Transalp, kuri sekoja Minskai, ir devušas vismaz nelielu izpratni par pārvietošanos uz diviem riteņiem iekšdedzes dzinēja vadībā. Mīļākais noteikti ir patreizējais Transalps, uz kuru varu paļauties Latgales mežos, naktī un lietū. Kāds ir Tavs sapņu auto? Un.. kāds ir Tavs sapņu motocikls? Sapņu auto… Noteikti buss, tāds kuram uz jumta var uzkāpt pa trepītēm, Dodge Ram vai tamlīdzīga. Galvenais, lai var iebraukt mežā un krāmēt ārā visādas labas lietas un mantas. Sapņu motocikls man jau ir… varētu mainīt pret jaunāku modeli, taču tas, ka varu aizbraukt kur gribu, ir svarīgākais manā izpratnē. Tavuprāt būtiskākās atšķirības starp automašīnu un motociklu? Automobiļa priekšrocības pazūd, kad jāpārvietojas pa Rīgu ikdienā (vismaz 9 mēnešus gadā). Visādi ierobežojumi Vecrīgā, kur vadu savas dienas, Jūrmalā, kur mitinos un Satiksmes Notikumu bardzība attiecībā pret automašīnām ir visu nostādījusi savās vietās. Vienīgais mirklis, kad katastrofāli trūkst auto, ir naktīs uz neapdzīvotiem ceļiem, kad ļoti nāk miegs. Motociklu īpašnieki apvienojas klubos, kuru sastāvā ceļo pa Latviju un visu pasauli. Pēdējā laikā neesmu dzirdējis par autoceļotājiem, kuri reizi nedēļā satiekas un tad vizinās pa apkārtni. Motociklu kolonā braucot ir lieliska adrenalīna pieplūde un “pleca sajūta” Kāds motocikls Tev ir patlaban? Šobrīd ikdienā braucu ar 1992.gada Honda Transalp, kura ar Tomasa Cīruļa un Kristera Serģa palīdzību atceļoja no Japānas. Tā kā tur ir smagi ierobežojumi jaudas un tilpuma ziņā, tad ieguvu “kastrētu” Eiropas variantu, kurš, kaut labi saglabājies, tomēr bija tikai 400cm2 (600cm2 vietā Eiropā). No vienas puses ņemot, nekas vairāk ikdienā nav vajadzīgs, taču kad savajagās detaļas, iestājas īstā elle, jo neviens nezin vai “Japāņiem”, piemēram, sajūga diski ir tādi paši, kā “normāliem” močiem (izrādās, ka nav!). Tādēļ visu cieņu daudzkārtēja pasaules čempiona biznesam, taču nevienam neiesaku japāņu versijas. Kā Tu pats raksturotu savu braukšanas stilu? Braukšanas stils ir atkarīgs no situācijas. Steidzoties es ļoti aktīvi kontaktējos ar citiem satiksmes dalībniekiem lai izlūgtos vietiņu tur, kur man neklātos līst, vai lai izrādītu nožēlu par nepieklājīgu manevru. Ar motociklu braucot jūtos kā “neredzamais cilvēks”, jo tikai tā var būt drošs par savu ādu. Absolūtais vairākums braucēju un gājēju nespēj novērtēt motocikla braukšanas ātrumu un it īpaši iespējamo paātrinājumu. Ļoti labs auto 100 km/h sasniedz 8 sekundēs, bet viduvējs motocikls to izdara 5 sekundēs… Tantiņām to nesaprast, tādēļ arī gadās kā Bruno Rožkalnam vai Tomasam Cirulim, kuram pēc avārijas tantuks ar neslēptu izbrīnu prasa:” Kā tu tur varēji būt, ja tevis tur nebija?” Kādi paradumi Tev raksturīgi braucot ar auto/motociklu? Braucot ar mašīnu, galvenais ir “izslēgt” rokera filosofiju – ielīst, izšmaukt vai braukt pa pretējo joslu līdz kārtējam luksoforam. Stopētāji inerces pēc tur roku paceltu, taču, kad nobremzē, tad vairumā gadījumu samulst un kaut ko murmina zem deguna. “Hands Free” nav dzirdams virs 60 km/h ,taču, tā kā parasti braucu vismaz 20 km virs atļautā ātruma, tad to nelietoju. Pastāvīgi aizmirstu, vai ir piestiprinātas sānu somas un mēģinu iespraukties pārāk šaurās vietās. Gadījumos, kad galvā ir ķivere, pukojos, ka garām gājējas neredz, ka tām uzsmaidu. Kāds ir Tavs vidējais braukšanas ātrums? Ar laiku braucu aizvien lēnāk… bet tas taču ir normāli, jo pēdējais brauciens taču ir pavisam lēns un pēc tam mēs apstājamies…. Kāds ir Tavs ātruma rekords braucot ar auto un kāds ir braucot ar motociklu? Ar BMW 735 1993.gadā uz patreizējās Jūrmalas gatves milicija mani noķēra ar 245 km/h. Kad skaidroju, ka ļoti steidzos, viņi neiebilda un palaida bez soda… neatceros, kādu steigas iemeslu minēju. Tā kā motocikls man nav skrienamais, tad vairāk par “pilnu pulksteni” - 170km/h izspiest nevar… Neesmu no skrējējiem kopš pirmā bērna piedzimšanas. Kas Tevi visvairāk kaitina/vislabāk patīk braucot ar motociklu vai auto? Visvairāk kaitina, ka braucot ar motociklu, nepārtraukti jāuzmanās – vienmēr trāpās kāds ēzelis, kurš nav paspējis tevi pamanīt.. Vecrīgā gājēji pilnīgi lien zem riteņiem, nedarbojas nekādi satiksmes noteikumi. Gājēji ir viena liela problēma – pīpini vai nepīpini… dažkārt liekas, ka cilvēki paši sev galu meklē. Ar mašīnu braucot visvairāk kaitina riteņbraucēji, kuriem sarkana gaisma un citi noteikumi dažkārt laikam nav domāti.. “Sieviete pie stūres – tas nav nopietni” stereotips vai patiess apgalvojums? Ir atšķirība, kāda dzimuma cilvēks brauc pie stūres. Sieviete pie stūres nav tas pats, kas vīrietis pie stūres. Sievietei raksturīgā piesardzība bieži rada neprognozējamu rīcību, pat haosu. Protams, ir izņēmumi, bet sieviete biežāk var bez acīmredzama iemesla nobremzēt krustojuma vidū.. Un braukšana pa trešo joslu sievietei vispār ir kā slimība.. Tavuprāt spilgtākais kuriozs, kas tev bijis saistībā ar auto vai motociklu? Braucot ar auto lieli kuriozi bijuši ar riteņbraucējiem.. Reiz kādam riteņbraucējam, kurš neglīti bija uzspļāvis uz manas mašīnas, pa visu Rīgu dzenājos pakaļ, lai viņu tā kārtīgi apšļakstītu. Citā reizē, braucot no kārtējā komandējuma mājās, cenšoties tikt līdz Pārdaugavai, ap pulksten četriem no rīta, kamēr gaidīju pie stacijas pulksteņa lielā luksofora, kaut kā nejauši aizmigu. Pamodos 10 no rīta, redzot aiz sevis pamatīgu sastrēgumu. Turpināju braukt… Braucot ar moci – Vēja brāļu rīkotie tusiņi paši par sevi vienmēr ir lieli kuriozi. Kādas ir Tavas attiecības ar ceļu policiju? Vienmēr balstos uz to, ka labestība rada labestību. Viņiem taču arī garlaicīgi stāvēt, patīk dažkārt kāda jautrība, kaut kas neparastāks. Var aprunāties piemēram par acu ārstu, par redzes uzlabošanu – brilles taču braucējam nepieciešamas nevis, lai labāk redzētu, bet , lai laicīgi pamanītu ceļu policiju... Ātruma dēļ, īpaši ar motociklu, parasti aiztur visbiežāk. Lielākais sods, kas gan bija pelnīts un patiesībā vēl pārāk mazs, bija apmēram pirms pieciem gadiem, kad par braukšanu dzērumā samaksāju Ls 200 un tiesības neredzēju pus gadu. Vai ir sanācis/bieži sanāk dzīvot savā auto? Varbūt ir sanācis dzīvot uz sava motocikla? Tā tas arī notiek. Īpaši vasarā, ja tiek braukts ar moci, tas notiek regulāri un vairāakas dienas. Parasti līdzi ir kāda maza teltiņa. Var pat nelielas dzīres rīkot. Vispār jau laba brauciena definīcija varētu būt – izbraucot tu nezini, kur tu brauc, bet atbraucot tu īsti nezini, kur esi bijis. Vai Tavā motociklā ir kādas mīļlietiņas? Man nepatīk viss, kas traucē braukšanu. Piemēram, kāds rozā ķēms, kas visu laiku šūpojas acu priekšā un nelīdzenos ceļa posmos vēl arī pīkst. Manas mīļlietiņas ir atslēgu piekariņi – visdažādākie un lielā vairumā. Spaidāmi čamdāmi, galvenais, lai tos var viegli atrast, jo man ir tendence savās 14 kabatās regulāri pazaudēt atslēgas. Tavs vēlējums/ieteikums citiem braucējiem? Turiet acis vaļā! Pats pirmais noteikums – ja nāk miegs tad jāguļ. Pats esmu saistis vairākas mašīnas aizmiegot pie stūres… Tavs vēlējums/ieteikums kājām gājējiem? Lai turpina iet ar kājām, tas noteikti ir veselīgāk. Kamēr viņi iet, nevis brauc, ir cerība, ka uz lielām nepalielināsies sastrēgumu skaits. P.S. Oskars stāsta, ka katram viņa braucamajam vienmēr ir bijis arī savs vārds. “Kādreiz man bija Moskvičs – Zilais sapnis. Ford Siesta saucu par Auniņu, jo tā bija Igaunijā pirkta mašīna, kurai jau uz numura zīmes bija burtu salikums AUN. Reiz man bija Ford Scorpio, kurš savas lielās izturības dēļ tika nodēvēts par Fēliksu, bet bija arī cits Fords, kurš sākumā radīja ilūziju, ka ir ļoti labs, bet vēlāk izrādījās, ka tajā jāiegulda ļoooti daudz līdzekļu. Tas ieguva vārdu Soross. Manam pašreizējam motociklam kaut kā ir pielipis vārds Zurzaks, bet viņam ir arī otrs vārds. Mana drauga vecāmāte visus motociklus, nezinu kāpēc, sauc par Nikeriem. Šis vārds kaut kā pielipis arī manam motociklam un kļuvis par tā otru vārdu.” Tātad, Zurzaks – Nikers. Iveta Baltā, speciāli iAuto