15.-16. aprīlī Vangažu apkārtnē, Inčukalna un Allažu pagasta teritorijās, risinājās LR TROPHY Reida izcīņas 2005. gada 1.posms “Gada garākā nakts”.
Viss kļuva skaidrs jau izlasot šo sacensību nolikumu un nosaukumu. Pārņēma neliels satraukums, jo tāds nosaukums, pazīstot šī pasākuma organizatorus brāļus Vīdušus, ir izvēlēts ne velti.Pirms došanās uz šī gada pirmo starta vietu tika veikts liels tehnikas sagatavošanas darbs. Pēc iepriekšējas sezonas pēdējā posma peldes strādāts tika pie bremzēm, elektrības un dzinēja gaitas, un pat vēl pēdējā dienā steigšus tika remontēts un skrūvēts. Šī sezona uzsākta bez lieliem tehniskiem jauninājumiem, vienīgais klāt nākusi bija vinča, sliekšņi un degvielas bāku aizsardzība.
Pirms starta, bāzes vietā pēc tehniskās komisijas iziešanas, mēs tikām sastapti zem pavērta motora pārsega, kur pa dienu uzliktais karburators rādīja „bērnu niķus”, jo pamatīgākai pārbaudei un testa braucieniem laiks vairs nebija atlicis.
Pēc dalībnieku sapulces ir klāt tas mirklis, kad jādodas uz startu. Sagaidot šīs sezonas pirmā starta minūti, mūsu auto pārstāj rūkt…
Ar apmēram 10 minūšu kavēšanos dodamies cīņā. Pirmie trīs Kontrolpunkti (KP), katrai automašīnu kategorijai jāatrod noteiktā secībā, jo katrs no tiem atrodas orientēšanās zonas pretējās pusēs, lai izkliedētu dalībniekus pa atbilstošajām kategorijām. Savu pirmo KP atrodam tikai ar kartes palīdzību. Sapulcē netika pateiks, ka koordinātes meklējamas kartes otrā pusē, bet tas mūs vienalga priecē. Jau meklējot nākamo KP, no citas ekipāžas uzzinām koordinātas, ko savadām savā GPS un dodamies nu jau pa citiem ceļiem to meklēt.
Jau pie trešā obligātā KP sākas pirmās piekļūšanas grūtības. Tur stigas vidū kāda ekipāža ar vienu palikušo tilta piedziņu izveido pamatīgu sastrēgumu. Kopējiem spēkiem auto tiek dabūts malā, tad paši krietni riskējot sāniski ieslīdēt grāvī, tiekam garām. Lai piekļūtu pie KP, nākas izmantot laipas un pirmo reizi arī iemēģināt jauno vinču. Dodoties atceļā pa šo pašu stigu un mēģinot apbraukt stāvošo auto, redzam, ka aina kļuvusi dramatiskāka. Krustu šķērsu nu jau ir 4 ekipāžas - tātad apbraukšana pa mežu. Izpētījuši, ka tas ir iespējams, bet ar nelielu vinčošanos, esam atpakaļ uz ceļa.
Dodamies tālāk orientēšanās zonā (OZ) - meklējot piekļuves iespējas nākamajiem KP, tumsā stūrmanis piesmeļ zābakus, bet tas nebūt nemazina cīņas sparu.
Pēc nelielas pavizināšanās atrodam KP, pie kura piebraukt ir visai sarežģīti. Lai veiktu atzīmi kontrolkartē, auto priekšējiem riteņiem ir jāatrodas diezgan nepatīkamā grāvī. Piebrauc vēl viena ekipāža un kooperējoties tiek iziets šis KP.
Sāk aust rīta gaisma. Vieni un tie paši ceļi rīta agrumā sāk izskatīties stipri savādāk nekā tumsā. Nākamais KP, ko nolemjam apmeklēt, atrodas aiz visai dziļa grāvja. Tur arī mēs liekamies iekšā, lai arī vienīgā iespēja izkļūt no tā ir vinčoties pa goda apli.
Turpinot virzību pa stigu, nākamais kontrolpunkts tiek atrasts pašā stigas malā, par ko tauta ironizēja, ka tas ir tikai acu apmāns.
Pie nākamajiem KP neizdodas atrast piebraucamās stigas, jo visas beidzas nekurienē. Nolemjam mainīt OZ sektoru.
OZ zonas sākumā katrai automašīnu kategorijai ir 3 obligātie KP, lai dalībnieki izretinātos. Nolemjam paskatīties TR3 cienīgus punktus, protams, mazliet paironizējot par to, kas mūs sagaida. Trakajiem pieder pasaule! KP2 atrodas aiz lielas ūdens peļķes, ko izbrienam, pārbaudot gultni un dziļumu. Braucam klāt – visnotaļ veiksmīgi, taču atceļā gadās kļūda trajektorijā, kā dēļ atkal notiek vinčošanās un gandrīz apgāžamies uz sāniem. Paldies brāļiem Mateiko, ka esam krastā!
Iedvesmoti un pacilāti braucam skatīt KP1. OZ atvēlētais laiks sāk iet uz beigām, apskatam vēl dažus KP, kur satiekam Bīriņa ekipāžu, kas nav varējusi tikt klāt. Novērtējam apstākļus un pieņemam stratēģisku lēmumu, ka labāk ir finišēt bez kavējuma, nekā neizdarīt to vispār. Pirmais cēliens ir veikts, esam gandarīti un piekusuši un gaidām turpinājumu Silciema karjerā.
Pēc nelielas atpūtas un karjera apskates dodamies nākamajā uzdevumā - piebraukt pie KP un turoties pie KP un auto - nofotografēties. Lai gan sakumā māca bažas par notiekošo, zābaki ir cauri slapji un kājas veldzē dzestrs ūdens, mums iepatikās un kādu brīdi gāja visai raiti. Te pēkšņi auto atkal saniķojās, apstājās un pārstāja rūkt. Konstatējām bēdu ar degvielas sūkni un piedzīvojām karburatora vecos niķus. Uz īsu brīdi auto pierunājam darboties, kā rezultāta atzīmējamies vēl divos KP, pēc kā auto atkal apklust. GRT pieņem kārtējo komandas lēmumu, kaujas apstāķlos uzstādīt rezerves karburatoru, lai varētu aizkļūt līdz finišam un vismaz gūt ieskaiti sacensībā.
Šī „Gada garākā nakts” bija diezgan smaga un ar visai sarežģītiem jauninājumiem. Taču, lai arī piedzīvojām cīņu ar tehniku, esam gandarīti par 16 vietu no mūsu klasē startējušajām 25 ekipāžām.
Bilžu galerija ir šeit »»
“Gentlemen’s Racing Team”
Stūrmanis
Edgars Avotiņš
mjaa... Garaakaa nakts bija OK. Mums gan radaas veel nopietnaakas teh. probleemas. kopumaa taas bija: normaali nelaadeejaas portatiivais kursh kalpoja kaa gps, saliecaam slieksni + sabukteejaam durvis, izraadaas ka visu dienu bijaam braukushi bez gjeneraatora un mezhaa meegjinot vinchoties beidzaas arii akjis, tas viss buutu pofig, bet kad bijaam beidzot akal pieshkjiilushi auto (saremonteejot gjeneraatoru un piepiipeejot) braucot paari baljkjim salauzam abas pak. tilta atsperes un taa arii izstaajaamies. veel tam visam pa vidu k.kur saduuraam riepu :(...
bet ciinjas sparu tas nav mazinaajis un noteikti piedaliisimies naakamajaa posmaa... bet kopumaa gonka bija ljoti laba un un organizaatori tieshaam bija visu izdarijushi liimenii...