Birokrātijas slāņa veidošanās nav tikai jautājums par liekiem papīriem vai dažām neveiksmīgi izstrādātām veidlapām. Tā ir daudz plašāka problēma — katrai jaunai prasībai, amatam vai funkcijai seko savi apraksti, procedūras, atskaites un dokumenti, tādēļ rodas loģisks jautājums: "Ko darīt".
1. NEP (Nozaru Ekspertu padomes) ieviestā nozaru kvalifikācijas struktūra (NKS). Ir radušās daudz profesijas, kuru lietderība ir visnotaļ apšaubāma. Katra profesija pēc tam ir jāapaudzē ar lielu daudzumu dokumentācijas, kuru radīšanai IZM un skolās resursu nepietiek. Visgrūtāk ir izdomāt, ar ko tieši atšķiras profesijas viena no otras, piemēram, „autoatslēdznieks” vai „smago spēkratu atslēdznieks”. Sliktākais ir tas, ka tāds darbs ir bez jēgas, drīzāk destruktīvs, jo noņem laiku būtiskām lietām, piemēram izglītošanai, mācību materiālu izveidošanai, u.tml.. 2.pielikumā aktuālā struktūras karte.
• Priekšlikums – atstāt bāzes versiju „Automehāniķis” (LKI 4) visām profesijām, ar sekojošu, programmā integrētu specializāciju - elektroiekārtas, virsbūves remonts, mehānika, kravas automobiļu remonts, motocikli, dārza tehnika, specializētā tehnika u.c., u.t.t.. Bāzes zināšanas ir jāzin jebkuram cilvēkam, kas savu dzīvi grib saistīt ar transportlīdzekļu remontu. „Autoatslēdznieks” ir jāatstāj kā sociālais pieturas punkts, kas dod iespēju „izkāpt” no profesijas, ja izglītojamajam nav resursu turpināt mācības pietiekamā termiņā un kvalitātē, un turpināt savu karjeru kā palīgstrādnieks. „Autoatslēdznieka” kvalifikācijas prakse ir jārealizē tikai tiem, kas pārtrauks mācīties par „Automehāniķi” (LKI 4), jo vienas profesijas apguves laikā nav laika divām kvalifikācijas praksēm. Praktiski tas var izskatīties kā eksāmens pēc 2. kursa, ar noteiktu apguves līmeni ļaujot turpināt mācības kā „Automehāniķim”. Ja līmenis nav sasniegts – kvalifikācijas prakse un sekojošs kvalifikācijas eksāmens profesijā „Autoatslēdznieks”.
2. Būtisks stundu samazinājums profesionālajos priekšmetos. Akmens IZM laukā – „Mūžizglītība”. Nesaprotamu iemeslu dēļ tā ir bāzēta uz profesionālam blokam paredzētajām stundām, aizņem ievērojamu to daļu (aptuveni 350 stundas), samazinot stundu skaitu profesijas apgūšanai. Šāda rīcība ievērojami samazina izglītības kvalitāti attiecīgajā profesijā.
Kopējais stundu skaits profesionālajā blokā pēc aptuveniem aprēķiniem „automehāniķim” ir samazinājies pēdējā ceturdaļgadsimtā kopš 2000. gada programmas (3200 stundas) uz 2016. gada programmas (2400 stundas) uz 2026. gada programmas 2150 stundām. Mīnus trešdaļa! Automobiļi taču mūsdienās paliek vienkāršāki , vai ne ?
• Priekšlikums – ievietot „mūžizglītības” mācības vispārizglītojošā blokā, kas ir gan loģiski, gan saturam atbilstoši. Noņemt profesijai „automehāniķis” (LKI 4) kvalifikācijas prakses stundas, kas paredzētas „autoatslēdzniekam” (LKI 3)
3. Jāpiezīmē, ka izveidotie profesiju standarti ir zemas kvalitātes. Piemērs – automehāniķa standartā tiek prasīts mainīt eļļu kondicionieru sistēmās. Jebkurš, kas ar to ir nodarbojies zin, ka eļļu šajās sistēmās nomainīt nav iespējams. Tiek izmantoti termini, kam nav nekāda sakara ar loģiku, piemēram, „smagais spēkrats”. Nav saprotama paskaidrojuma, cik tas ir smags un kāpēc vieglāki transportlīdzekļi netiek saukti par spēkratiem.
4. Tāpat profesiju standartos ir pretrunīgs, disharmonisks profesiju pienākumu sadalījums. Piemēram, „atslēdznieka” (LKI 3) līmenī tiek pieprasīts veikt tehniskās apkopes, kuru izpildē galvenokārt ir jānodarbojas ar dažādu automobiļa mezglu pārbaudi (var lasīt- diagnostiku). Tajā skaitā arī elektrisko sistēmu. Taču pēc NEP uzstādījuma, šajā līmenī nav vajadzība neko mācīt attiecībā uz elektrotehniku un elektriskajām sistēmām. Līdz ar to šādu darbu veikt principiāli nav iespējams. Arī pašas tehniskās apkopes, ekspertu padomes ieskatā, ir eļļas mainīšanas procedūras. Savukārt pārbaude (diagnostika) ir atstāta profesijai „automobiļu diagnostiķis” (LKI 5), kas jau ir 1. līmeņa augstākā profesionālā izglītība. Automobiļu ražotāju instrukcijas liecina par pretējo – tehniskās apkopes ir jāveic cilvēkam, kas spēj noteikt problēmas un rekomendēt automobili kādam konkrētam remontam.
Viss iepriekšminētais liek apšaubīt pašreizējo nozares ekspertu kompetenci.
• Priekšlikumi – Izvērtēt līdzšinējo NEP darbību, ieviest terminētu ekspertu un vadības rotāciju, iesaistot, piemēram, Auto Asociāciju un/vai CSDD. Izvērtēt būtiskākās prioritātes katrā atbilstošā līmenī. Pārstrādāt nozares kvalifikāciju struktūras (NKS) karti un profesiju standartus. Novērst nepārtrauktus eksperimentus ar profesiju standartiem, un sekojoši, mācību programmām.
5. Vadītāja apliecība. Atsevišķu uzmanību pievērš NEP vēlme jebkuram šīs nozares profesijas pārstāvim pieprasīt vadītāja apliecību, tieši B kategorijas, neatkarīgi no izvēlētās profesijas. Tas tiek pamatots ar apgalvojumu, ka pilnvērtīgai diagnostikai ir nepieciešams ar automobili braukt. Kam, piemēram, lauksaimniecības tehnikas mehāniķim B kategorijas vadītāja apliecība? Autoražotāju pārstāvju uzņēmumu struktūrā ir paredzēti attiecīgi cilvēki, kas diagnosticē automobiļus braucot. Un tie nav automehāniķi. Tas arī ierobežo izglītojamā tiesības uz izglītības iegūšanu, jo jebkādu iemeslu dēļ neiegūta vadītāja apliecība neuzrāda konkrētā cilvēka spēju veikt tehnikas remontu.
• Priekšlikums – Izņemt šo prasību
6. Īpaša problēmu grupa ir (ne)ierobežotas piekļuves aprīkojums un sistēmas automobiļos. Visā pasaulē tiek ierobežota piekļuve sekojošām sistēmām:
Elektromobiļu augstsprieguma tīklam,
jebkuru automobiļu pirotehniskajām sistēmām,
ozona slāni noārdošajām gāzēm kondicionieros,
motora barošanas sistēmām ar:
saspiesto un sašķidrināto dabasgāzi,
naftas gāzi,
ūdeņradi,
Atsevišķas valstīs un/vai atsevišķi ražotāji ierobežo piekļuvi automobiļa augstspiediena balstiekārtām, radaru sistēmām, piekļuves tiesību sankcionēšanai (SERMI - atslēgas, imobilizācija), u.c..
No šī visa mūsu valstī tiek regulēta tikai kondicionēšanas sistēmu speciālistu uzraudzība un, ar CSDD svētību, gāzes barošanas sistēmu uzstādītāju uzraudzība. Pārējais, dažādu iemeslu dēļ, netiek regulēts. Tas netraucē NEP minētās tēmas ievietot profesiju standartos, nododot skolām to izpildi. Tātad, 16-gadīgam jaunietim tikko no pamatskolas jārīkojas ar, piemēram, sprāgstvielām (Airbag sistēmām). Skolotājiem tas ir jāizpilda. Regulējuma nav. Visvieglāk ir problēmu neredzēt.
Jāpiezīmē, ka pie šādiem uzdevumiem profesiju standartos dažviet ir piezīmes „atbilstoši saistošajiem noteikumiem”, kuri netiek minēti konkrēti.
Attiecībā uz piekļuvi augstspriegumam profesiju standartam „auto diagnostiķis” tiek minēts, ka jāapgūst B augstsprieguma elektrodrošības grupa. Lai iegūtu šādu grupu atbilstoši MK noteikumiem Nr. 1041 un to 2. pielikumam ir jāveic virkne darbību, ieskaitot praktiskās mācības. Par valsts naudu? Pa kuru mācību laiku? Jākāpelē pa stabiem, jāpiesakās darbam Latvenergo? Minimālās prasības var redzēt šeit 3. pielikumā. Ar automobili un akumulatoru bateriju šiem noteikumiem ir maz sakara, nekas nav minēts par akumulatoru bateriju uzglabāšanu un transportēšanu, rīcību nestandarta gadījumos. Jāpiezīmē, ka Valsts Ugundzēsības un Glābšanas dienestam arī akūti pietrūkst informācijas par rīcību ar šādiem transportlīdzekļiem.
• Priekšlikums – nozarei izveidot savus saistošos noteikumus par automobiļos uztādītajām ierobežotas piekļuves sistēmām un aprīkojumu. Tas varētu būt visvienkāršākais risinājums. Tas ļautu arī savlaicīgi reaģēt uz jaunumiem nozarē, sistēmiski veidojot atjauninājumus nepieciešamības gadījumā.
Var papildināt esošos dažādu nozaru noteikumus ar pielikumiem par mobilajām sistēmām, taču tas varētu radīt lielāku darba apjomu.
Skaidri definēt, kas un kuram ir atļauts un aizliegts sakarā ar šo ierobežotās piekļuves aprīkojumu un sistēmām. Kādas mācības jāapgūst un kurš ir tiesīgs attiecīgos dokumentus izsniegt. Tikai tad ievietot profesijas standartā attiecīgās prasības.
Noteikumu radīšanai izveidot darba grupu ar valsts „gaišākajiem prātiem”, iesaistot augstākās macību iestādes, CSDD, Auto asociāciju, u.c.. NEP?
7. Mūžsenais jautājums par auto apkopes un remonta uzņēmumu sertifikāciju. Joprojām ar automobiļu remontu var nodarboties jebkurš cilvēks ar jebkādu izglītību. Arī ar visām iepriekšminētajām neregulētajām ierobežotās piekļuves sistēmām un aprīkojumu. Veikt manipulācijas ar programmatūru. Pat reklamēt to! Tas nozīmē arī, ka stradājot profesijā izglītības dokuments nav vajadzīgs. Un iemesls, kādēļ mācīties (motivācija) pazūd līdz ar pirmajām grūtībām izglītības procesā. No otras puses, jebkurš cilvēks, izmantojot servisa pakalpojumu, nevar būt pārliecināts par konkrētā uzņēmuma atbilstību jebkādām normām, līdz ar to remonta atbilstību autoražotāju prasībām. Tas ir attiecināms arī uz dabas aizsardzību. Nez, kādēļ māju būvniecībā vajag sertifikātus? Automobilis ir mazāk bīstams? Kā minimums, vajadzētu sertificēt iepriekšminēto neregulēto jomu remontus. Varbūt brīvprātīgi?
• Priekšlikums – ir jāizveido noteikumi, kas regulē šādus uzņēmumus, atļauj vai aizliedz nodarboties ar konkrētu darbu veidu, balstoties uz resursu - infrastruktūras un izglītota personāla esamību, kā arī organizācija, kas to uzrauga. NEP? Atļaut piedalīties valsts tenderos tikai sertificētām iestādēm?
1. pielikums. Saite par NEP izveidošanu un darbību
https://likumi.lv/ta/id/357074-nozaru-ekspertu-padomju-izveidosanas-darbibas-un-darbibas-koordinacijas-kartiba
2. pielikums. Nozares kvalifikācijas struktūras karte
3. pielikums. Izvilkums no noteikumiem par elektrodrošību no MK noteikumiem 1041.
10. Patstāvīgi strādāt elektroietaisē var personas, kas sasniegušas 18 gadu vecumu un kurām veikta veselības pārbaude saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā veicama obligātā veselības pārbaude, un piešķirta elektrodrošības grupa.
Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 1041 cilvēks bez elektrodrošības grupas (neapmācīts nodarbinātais) nedrīkst patstāvīgi veikt nekādus darbus darbā esošās elektroietaisēs un nedrīkst strādāt elektrotīklu zonās, kur pastāv elektrotraumu risks.
Tomēr persona bez elektrodrošības grupas darba vidē drīkst veikt darbības, kas saistītas ar ikdienas sadzīves elektroiekārtu lietošanu, kā arī specifiskus darbus stingrā citu uzraudzībā.
Darbs pilnīgi atslēgtā vidē: Drīkst veikt vispārējus palīgdarbus vai būvdarbus telpās, kurās elektroapgāde ir pilnībā atvienota un nepastāv sprieguma nejaušas ieslēgšanās risks.
A elektrodrošības grupa – saņemta apmācība par elektrodrošību, ieskaitot šo noteikumu prasības. Pirms darbu uzsākšanas konkrētā elektroietaisē saņem apmācību par darba aizsardzības un elektrodrošības jautājumiem darba vietā, kā arī apgūst nepieciešamos ekspluatācijas jautājumus par konkrētu elektroietaisi saskaņā ar ekspluatācijas instrukcijām;
B elektrodrošības grupa – apgūts augstsprieguma elektrodrošības apmācības kurss un ir vismaz trīs mēnešus ilgs darba stāžs ar A elektrodrošības grupu vai iegūts vismaz otrais profesionālās kvalifikācijas līmenis elektrozinībās;
Minimālās prasības elektrodrošības apmācības kursam
1. Pamatelektroiekārtas, elektroietaises:
1.1. ģeneratori, transformatori;
1.2. pārvades un sadales gaisvadu līnijas, kabeļu līnijas;
1.3. apakšstacijas, sadalietaises, komutācijas aparāti.
2. Elektriskās strāvas iedarbība uz cilvēka organismu:
2.1. strāvas stiprums un kontakta ilgums;
2.2. cilvēka ķermeņa elektriskā pretestība;
2.3. spriegums, frekvence;
2.4. strāvas plūšanas ceļi cauri cilvēka ķermenim;
2.5. elektrisko kontaktu veidi (tiešie, netiešie).
3. Elektrotraumu veidi:
3.1. elektriskais trieciens (I–IV pakāpe);
3.2. lokālās elektrotraumas (apdegumi, elektriskās zīmes, ādas elektrometalizācija);
3.3. pieskarspriegums un soļa spriegums.
4. Raksturīgākās elektrotraumas, rīcība pēc negadījuma un pirmās palīdzības sniegšana:
4.1. zemsprieguma elektroietaisēs;
4.2. augstsprieguma elektroietaisēs.
5. Telpu klasifikācija pēc to elektrobīstamības:
5.1. telpas bez paaugstinātas elektrobīstamības;
5.2. telpas ar paaugstinātu elektrobīstamību;
5.3. sevišķi bīstamas telpas.
6. Pamatpasākumi aizsardzībai pret strāvas iedarbību:
6.1. zemēšana, potenciālu izlīdzināšana;
6.2. atdalošie un zemsprieguma transformatori;
6.3. izolācijas pretestības un zemējuma pretestību mērījumi;
6.4. elektroaizsardzības līdzekļi zemspriegumam un augstspriegumam;
6.5. barjeras, nožogojumi, brīdinājuma un aizlieguma zīmes;
6.6. gaisvadu līniju un kabeļu līniju aizsargjoslu apzīmēšanas informatīvās zīmes;
6.7. operatīvie apzīmējumi elektroietaisēs;
6.8. aizsargapģērba, aizsardzības līdzekļu un aprīkojuma lietojums.
7. Pieļaujamie attālumi līdz spriegumaktīvām daļām.
8. Darbu izpildes veidi:
8.1. darbs atslēgta (atvienota) sprieguma apstākļos;
8.2. spriegumaktīvs darbs un trīs tā izpildīšanas metodes;
8.3. darbs tālu no spriegumaktīvām daļām;
8.4. darbs norobežotā teritorijā.
9. Elektrodrošības tehniskie pasākumi, veicot darbus elektroietaisēs (pieci pamata pasākumi):
9.1. redzamu sprieguma avotu atslēgšana (atvienošana);
9.2. nodrošināšanās pret sprieguma kļūdainu vai patvaļīgu atkalieslēgšanu;
9.3. sprieguma neesības pārbaude, pārbaudes līdzekļi zemspriegumā un augstspriegumā;
9.4. zemēšana un īsi slēgtu savienojumu izveidošana;
9.5. drošības zīmju un nožogojumu uzstādīšana darba zonā.
10. Galvenie organizatoriskie pasākumi drošai darba veikšanai elektroietaisē:
10.1. atbildīgo personu norīkošana (atbildīgais par elektroietaises ekspluatāciju, atbildīgais par darba organizāciju, atbildīgais par darba izpildi);
10.2. darbs saskaņā ar darba aizsardzības un ekspluatācijas instrukcijām;
10.3. norīkojuma izsniegšana vai rīkojuma došana darbam elektroietaisēs;
10.4. atļaujas izsniegšana darba vietas sagatavošanai;
10.5. darba vietas sagatavošana un pielaišana darbam;
10.6. instrukcijas, instruktāžas un to noformēšana;
10.7. uzraudzība darba gaitā;
10.8. darba pārtraukumi un pilnīga darba pabeigšana.
