Bet vai TU jau apsveici Lāčplēsi?

Brāļi Ojāri, šodien ir jūsu īpašā diena, ar to arī jūs apsveicu!

(šodien lai ikviens atklāj sevī mazu ojāru!)

Pārskaiti gan - ja nu kāds ir pa kluso nokritis!

Tas saucas evolūcija.

Kā nu kuram, man bija Jafele vispār bez izpūtējiem, pat līkumu nebija, jo nebija. Vakaros pa tumsu toties foršas liesmas varēja vērot no cilindriem!

Kāpēc ne? Links ir tikai links, toties saturs ir konkrēts!

P.S. Malacis, ka gogoli proti!

Pie lielā atkritumu konteinera Vangažu ielā, kur no visām mājām viņiem nes dāvanas, mēs atradām veselus trīs bārdainus iluminātus. Viens no viņiem bija tante. Viņai bija vismazākā bārda un liels, sudrabains stienis rokā.

Alumīnijs, teica Ģirtiņš, par to ilumināts i māti, i dzimteni pārdotu.

Vēl viņiem bija mugursomas un daudz pudeļu. Viņi izskatījās gandrīz skaidrā un mums bija bail uzreiz uzbrukt, tādēļ noslēpāmies aiz šķūnīšu stūra un vērojām, kā iluminātiene noliek malā savu stieni liecas pa konteinera sānu lūku meklēt mūsu vecāku atstātās dāvanas, kamēr abi pārējie šķiro pudeles.

Iluminātiene ieliecās tik dziļi, ka smagā mugursoma pārvēlās pār galvu un ievilka viņu konteinerā. No lūkas rēgojās tikai kāju gali un viņa sāka traki baurot. Pametuši pudeles, draugi gāja viņai palīgā un rāva aiz kājām laukā, bet nekas nesanāca un viņa bauroja vēl trakāk. Tad mazākais ilumināts iekāpa konteinerā no priekšpuses, izrakās cauri atkritumiem un stūma tanti laukā, bet lielākais no ārpuses vilka aiz kājām.

Hā, teica Hemanītis, tūlīt jūs redzēsiet, un arī aizlavījās uz konteinera pusi. Viņš nozaga iluminātienes stieni un atnesa to pie mums.

Zagt nav labi, teica Ieviņa.

Aizveries, sieviete, atbildēja Hermanītis, skaldi un valdi – skaties!

Beidzot no konteinera parādījās iluminātu tantes galva. Rokās viņa turēja lielu „Rimi” maisiņu.

Vot, viņa teica, dostala![5]

To maisiņu tētis no rīta tur nolika. Tas bija pilns ar mana mazā brālīša piekakātajiem pamperiem un iluminātienei tāds guvums nemaz nepatika un viņa izsvaidīja tos visapkārt un stipri lamājās. Tad viņa pamanīja, ka pazudis viņas alumīnijs.

Gde metall, bļa,[6] viņa baigi ieķērcās.

Onkuļi raustīja plecus un teica, ka nekā nezin, bet viņa neticēja un kļuva vēl dusmīgāka, iekāpa konteinerā un ārdija visu laukā. Pēc tam izlīda, sasita onkuļiem visas pudeles un purpinādama gāja prom uz Šmerļa pusi. Tie gribēja viņai sekot, bet uz troksni atskrēja sētniece un ar garu slotaskātu sadeva iluminātiem pa muguru un lika savākt visus mēslus un salikt atpakaļ konteinerā.

Mēs esam ļoti tuvu uzvarai, teica Hermanītis, vēl tikai jāatrod viņu vadonis, lai sagrautu sistēmu pilnībā.

Es paņēmu iluminātu stieni un mēs gājām uz tiltiņu, kur Baltezera un Pāles ielas satiekas pie Strazdupītes. Tur izskatās kā laukos un ir interesanti spēlēties. Tieši uz tiltiņa atradām vienu vecu, ļoti bārdainu iluminātu garā mētelī ar „Maximas” maisiņu rokā. Viņš izskatījās ļauns un briesmīgs.

Tas noteikti ir vadonis, teica Hermanītis, ja mēs viņu sagūstīsim, pārējie padosies. Viņš piegāja pie ilumināta un kliedza, mēs zinām, kas tu esi, padodies!

Padodos, atbildēja ilumināts un sāka smaidīt, kas tad es, tavuprāt, esmu?

Tu esi iluminātu vadonis, es viņam teicu, mēs zinām, ka jūs nozombējāt mūsu vecākus un tagad viņi ar mums nespēlējas, bet sēž pie televizora ar neieslēgtām smadzenēm.

Ilumināts smaidīja un izskatījās kā Santa kokakolas reklāmā.

Ko tu smaidi, es viņam jautāju.

Jūs esiet labi bērni, ka tā rūpējaties par saviem vecākiem, viņš teica, kad es biju bērns, mēs arī spēlējām visādas spēles par karu un pirātiem un meklējām Svēto Grālu, sen tas bija.

Kas ir Svētais Grāls, jautāja Hermanītis, tētis vienreiz par to stāstīja, bet maz.

Nāciet, teica ilumināts, es jums pastāstīšu par Grālu un templiešiem.

Mēs apsēdāmies uz baļķīša un viņš mums ilgi stāstīja par seniem laikiem, kad nebija automātu un tanku, kad bruņinieki smagās bruņās jāja zirgu mugurās un cīnījās ar gariem šķēpiem. Tad viņš stāstīja par vēl senākiem laikiem, par ēģiptiešiem, feniķiešiem, grieķiem un romiešiem. Tas viss bija ļoti interesanti.

Kā tu to visu zini, iluminātam jautāja Ģirtiņš.

Es agrāk biju skolotājs, tas atbildēja, mācīju bērnus un man pašam bija sieva un bērni, bet nu jau sen visi mani mīļie aizgājuši tajā saulē, ilumināts kļuva ļoti noskumis un viņam bārdā ietecēja asara, nekā vairs nav palicis, mētājos pa pasauli viens bez sava kakta, gaidot, kad Kaulainā nāks man pakaļ, tik vien kā atmiņas palikušas. Kaut nu ātrāk...

Tad viņš izņēma no maisiņa baltmaizi un kefīru un mēs kopā ēdām un runājām par Eirika Rudā ceļojumu uz Ameriku.

Beigās ilumināts teica, ir jau vēls, bērni, jūs mājās gaida mammas un tēti.

Mēs gājām pa mājām un norunājām sagraut sistēmu citu dienu, bet nākamajā dienā Hermanītis vairs negribēja cīnīties ar iluminātiem.

Būs skarbi apstākļi, viņš teica.

Nu un tad, es viņam jautāju, tev taču ir nazis, man ir iluminātu stienis, mēs izdzīvosim.

Mēs jā, viņš atbildēja, bet tētim vajag bisi, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos. Un kaut kāds psihdispancers nedod izziņu, tādēļ tētis nevar nopirkt bisi.

Mēs izdomājām pagaidām iet spēlēt paslēpes un sagraut sistēmu vēlāk, kad Hermanīša tētis būs dabūjis bisi, bet tad sētā iznāca Valdiņš un teica, ka no sava tēta uzzinājis, ka tagad lielākais ļaunums ir nevis ilumināti, bet oligarhi.

Sakausim oligarhus, teica Valdiņa tētis, sāksies pavisam cita dzīve.

Un mēs devāmies meklēt oligarhus.

***

Ja nu kādam ir problēmas ar teksta krievisko daļu, te būs aptuveni tulkojumi:

[1] Pisaties prom no šeienes!

[2] Nāc ārā, neleitīgais gļēvuli, sitīsimies!

[3] Nerausties, viņi ir dzīvi. Re, kā krākuļo, maitas!

[4] Esam izturējuši ugunskristības un guvuši pirmo militāro uzvaru.

[5] Lūk, dabūju!

[6] Kur ir metāls?

Sveiki! Mani sauc Jānītis un es dzīvoju ciematā starp mežu un ezeru. Ciematu sauc Jugla. Aiz meža ir Alfa un tur ir Makdonalds un daudz veikalu. Vēl tālāk ir Rīga. Lai tiktu turp, jābrauc ar tramvaju vai autobusu un līdzi jāņem mamma vai tētis.

Parasti es esmu dārziņā vai spēlējos sētā ar citiem bērniem. Reizēm ar mums spēlējas arī Hermanītis no blakus sētas. Viņam ir ļoti gudrs tētis un zina par daudzām noslēpumainām lietām, ko citi pieaugušie nezina. Kad viņš piedzeras, sēž ārā uz soliņa un stāsta pārējiem onkuļiem par zonu 51, par hārpu, par masoniem, sorosītiem un bāzēm Mēness otrajā pusē.

Vienu dienu viņš stāstīja par iluminātiem, kā tie paši neko nedara, dzīvo zili zaļi un nozombē visus cilvēkus, lai tie viņiem atdotu savas mantas un barotu, un tik labi maskējas, ka cilvēks iluminātu neatpazītu, pat ja tas stāvētu deguna galā.

Nekas nav tā, kā izskatās, viņš teica, mācieties ieslēgt smadzenes un domāt! Tad viņam uznāca vēmiens un viņš aizrāpoja uz krūmu pusi, bet Pēterīša opaps teica, nabaga cilvēks, nu jau laikam pēdējās smadzenes atstās zālienā.

Kad aizgāju mājās, teicu tētim, lai viņš beidz skatīties televizoru, ieslēdz smadzenes un sāk domāt. Tētis aizrijās ar siera standziņu un tad dzēra daudz alus, lai atgūtos.

Bļaģ, Anete, viņš beigās dusmīgi kliedza uz mammu, ko tu tam puikam esi sastāstījusi?

Atpisies, āzi, Mamma atbildēja, sīcis pats būs sētā dumības saklausījies!

Es sapratu, ka viņi abi ir nozombēti un sāku raudāt, lai nedabūtu pērienu no šiem sistēmas kalpiem.

Nākamajā dienā es pateicu Hermanītim, ka mani vecāki ir nozombēti. Citi bērni arī domāja to pašu par saviem vecākiem, tādēļ mēs nolēmām atrast iluminātus un teikt, lai tie atzombē mūsu vecākus atpakaļ.

Gājām uz mūsu štābiņu mežā, lai apspriestos, ko darīt tālāk un kur meklēt iluminātus, bet tur jau saimniekoja divi smirdīgi bomži un bļāva, iģiķe nahuj ot suda![1] Mēs mukām prom, bet tad Hermanītis pēkšņi apstājās un sastinga.

Kas ir, es viņam jautāju.

Ilumināti, viņš pēc brīža teica dārziņa direktores Vilmas balsī, ko mēs par viņiem zinām? Viņi neiet uz darbu, viņi dara, ko grib, neviens viņiem nevar piedurt pirkstu, neviens nevar viņus atpazīt, bet atdod viņiem savas mantas, naudu un vēl baro. Viņš pagriezās un parādīja ar pirkstu uz mūsu štābiņa pusi – tie ir viņi!

Bomži? Sākumā mēs visi smējāmies, bet tad ieslēdzām smadzenes un sākām domāt. Jo vairāk domājām jo viss likās skaidrāks: bomži nekad nebija redzēti strādājam, viņi visu laiku kaut kur vārtās dzerot alu kā mūsu vecāki atvaļinājuma laikā. Viņi uz ielas mango naudu no cilvēkiem, tramvajā brauc pa velti un kontrolieri viņus neaiztiek. No rīta, kad tētis nes miskasti uz lielo konteineru, viņš vienmēr saka, ka jāaiznes nodeva bomžiem. Rūdītis teica, ka centrā redzējis, kā bomžus baro pa velti un televizorā rādīja, ka viņiem ir arī viesnīcas, kur nav jāmaksā. Un visi domā, ka tie ir tikai bomži, nevis ilumināti.

Tad mēs sastājāmies aplī, uzlikām rokas uz Hermanīša savāžamā naža un zvērējām sagraut sistēmu. Lai dzīvo revolūcija, kliedza Hermanītis. Nazi Hermanītim tētis uzdāvināja dzimšanas dienā, lai viņš varētu izdzīvot skarbajos apstākļos, kad sistēma sabruks. Kas tie par apstākļiem, Hermanītis nezināja, bet solījās tētim pajautāt.

Sākumam mēs nolēmām tikt galā ar tiem iluminātiem, kas bija mūsu štābiņā. Pa priekšu gāja Hermanītis ar nazi un Vadiks ar pistoli, kas izskatījās kā īsta, tad gāju es ar akmeni rokā, bet aiz mums pārējie bērni.

Kad pienācām pie štābiņa, Hermanītis uzkliedza, ei, ilumināti, bet neviens neatbildēja. Vadiks sāka šaut ar pistoli un kliedza, vihodi, podlij trus, bitsja buģem![2] . Ilumināti nenāca, un es metu pa štābiņu ar akmeni. Pēc manis arī citi panāca tuvāk un sāka mest ar zariem un akmeņiem. Nekas nemainījās, tāpēc mēs piegājām pie pašām durvīm.

Abi ilumināti mierīgi gulēja un izskatījās beigti.

Varbūt mēs viņus nobeidzām, teica Ieviņa, mamma mani par šito baigi rās, un sāka pinkšķēt.

Neboisja, oņi živije – vo, kak hrapjat, gadi[3] , atbildēja Vadiks. Viņš tādas lietas zin, jo viņa tētis Afganistānā karo par Latviju.

Kaut kas nav kārtībā, teica Hermanītis un iespēra vienam iluminātam, re – nemaz nemostas.

Briļļainais Ģirtiņš panācās uz priekšu un teica, es zinu – viņi ir virtuālajā realitātē. Bez kompja un telefona mēs viņiem klāt netiksim, es redzēju filmā.

Hermanītis pamāja ar galvu, es arī redzēju, šie no mums ir aizmukuši pēdējā brīdī, jāmeklē citi.

Tad mēs sagāzām štābiņu uz abiem iluminātiem, kas bija virtuālajā realitātē, un Vadiks teica, mi prošļi kreščeņije ogņom i oderžaļi pervuju voennuju pobedu.[4] Un mēs gājām meklēt vēl iluminātus.

Četrus gadus atpakaļ Jānis ņēma kredītu... Paņēma lielu, tā – nepajokam, simt piecdesmit štukas. A ko – visi ņēma, nu un tad arī Jānis paņēma. Vai vajadzēja? – Protams, ka vajadzēja! Visi draugi, radi un paziņas paņēmuši, sapirkušies dzīvokļus un autiņus, saslējuši jaunbūves brauca viens pie otra uz sālsmaizēm un gudri sprieda par inflāciju un algu pielikumu, cik kuram nākošmēnes pieliks. Dzīve taču manāmi gāja uz augšu un pēc gada tos kredītus neviens jau vairs nemanīs uz pieaugošās algas rēķina. Televīzijā, pa radio arī taču skandēja visu laiku „Tev vēl nav kredīta Hansabankā????”, un pēc tam – „Vilinošas atlaides Volkswagen Centrā”... Nu un kurš uz šī rēķina gribētu palikt lūzeris un autsaideris? Jānis to nebūt negribēja. Viņš vēl joprojām dzīvoja īrētā dzīvoklī, par kuru maksāja arvien pieaugošu īri, kura tuvojās viņa mēneša algas apmēram, bet draudzene visu laiku skandināja, ka nav jēgas to maksāt, ja var nopirkt paši savu dzīvokli. – „Visi cilvēki kā cilvēki, mēs tik kā tādi nabagi”, viņa regulāri vakarā gultā uzgriezusi Jānim muguru bubināja. – „Apnicis maksāt par šo ūķi tādu naudu. Un mugurā arī nav ko vilkt”...

Jānis bija mārketinga projektu bīdītājs privātfirmā. Viņa draudzene strādāja reklāmas aģentūrā. Abi pelnīja neslikti, tomēr visa nauda kaut kā ātri notērējās. Šur, tur, restorāniņi, ceļojumi, draugi, pārtika, un viss. Nekrājās un neiekrājās. Bet gribējās kaut ko savu!

Kādu dienu abi bija ciemos pie draugiem, kuri bija uz kredīta iegādājušies jaunbūvi Mārupē. Tie plīstot no lepnības un svarīguma it kā nevērīgi izrādīja māju ciemiņiem, stāstot kādu dārgu itāļu santehniku un flīzes liks vannas istabā un kādu ozolkoka parketu viesistabā. Viss likās tik milzīgs, plašs un saulains. Jānim sirdī kaut kas iedrebējās. Nē tā nebija skaudība – tā bija pārliecība, ka arī viņš taču to ir pelnījis un var!

Nākamajā dienā abi ar draudzeni viņi jau sēdēja mākleru kantorī, kur pārspīlēti sasmaržojies, smalkā uzvalkā tērpies īblis ar gejiskiem žestiem un vairākiem gredzeniem uz pirkstiem, viņiem demonstrēja katalogu ar topošajām un vēl ieplānotajām jaunbūvēm „tuvākajā Rīgas apkaimē”. Viss izklausījās tik zolīdi un viegli. Aiziet uz banku, saņemt piekrišanu kredītam, noslēgt līgumu un gaidīt, kamēr uz zelta paplātītes tiek pienesta pēc svaigas krāsas smaržojoša jaunbūvīte. – „Tikai Jums jāpasteidzas” - īblis pačukstēja. „Cenas visu laiku aug un kāpj, tāpēc zaudētāji jūs nekādā gadījumā nebūsiet! Pēc pāris gadiem Jūsu īpašuma vērtība būs pārsniegusi kredīta summu un jūs jau būsit ieguvēji.” „Un Jāņa draudzene nepacietībā trīcot, iebadīja ar pirkstu lepnas divstāvu jaunbūves projektā, kaut kur uz Siguldas pusi. Atvadoties īblis paspieda viņiem roku, iekāpa Porsche Cayene un aizdrāzās pa bruģi prom. Jānis saskatījās ar draudzeni un abi ne vārda nesakot steigšus devās uz banku. Viņus apkalpoja laipna sieviete, kura izpētījusi viņu dokumentus laipni paziņoja, ka kredītu viņi visticamāk dabūs, tikai ķīliņā vajadzētu, kādu dzīvoklīti, vai zemīti, vai arī mājiņu. Jānim bija māja. Viņa vecāku māja, ko tēvs viņam bija norakstījis. Sieviete izpētījusi novērtējuma aktu, žilbinoši uzsmaidīja ar porcelāna pilnu smaidu un paziņoja, ka viņu iesniegumu izskatīšot kredītkomisija, un viņiem tiks paziņots.

Pēc nedēļas satrauktas gaidīšanas viņiem paziņoja - Jā! Abi metās uz banku un Jānis parakstīja līgumu ieķīlājot vecāku māju. Uzreiz tika noformēts atliktais kredīta maksājums uz gadu, un patēriņa kredīts, jo ir taču jāsagatavojas un jāiekārtojas jaunajā miteklī. Patēriņa kredīta pietika pirmajai iemaksai par jaunu, mirdzošu autiņu un par vairākām draudzenes kleitām. „Pie velna – dzīvojam taču tikai vienreiz!” Pēc dažiem mēnešiem viņi jau stāvēja pie savas mājas durvīm meža ielokā, blakus vēl vairākām tādām pašām mājām ap kurām laimīgi līkņāja viņu jaunie kaimiņi. „Tā ir dzīve, es dzīvoju, Jānis domās nodvesās un sajutās ļoti, ļoti laimīgs!”

Viņi jutās kā spārnos, aicināja ciemos draugus, rīkoja ballītes lepni izvadājot viesus pa savu jauno māju. „Tas nekas, ka pelēkā apdare, visu pamazām sataisīsim tā kā paši gribam”, viņš stāstīja. „Mēs speciāli tā gribējām!” Būs ko darīt gan man, gan draudzenei. Te būs zviedru santehnika, šeit esam nolēmuši būvēt kamīnu”... Draugi atzinīgi māja ar galvu un uzņēma viņus savā barā. Te nu autsaideriem vairs nebija vietas. Te valdīja tikai naudas un svaiga jaunbūves krāsojuma smarža. Jānis pārstāja sveicināties ar saviem paziņām, kuri kā viņš iepriekš dzīvoja vienkāršu dzīvi īrētos dzīvokļos un kuri nebraukāja apkārt ar jaunām automašīnām. Tagad viņš jutās pakāpi augstāks un viņam bija jātiecas uz vēl augstākām lietām. Tagad viņam vajadzēja, lai visi par viņu zin, un visi lai viņu apskauž, viņam vajadzēja glaunas drēbes, viņam pieklājās iet uz smalkākiem restorāniem ar saviem paziņām, jo vienkārši dzīvot viņam vairs nepieklājās. Viņa draudzenei tas patika. Viņa smaidīja tik bieži kā vēl nekad, grozoties pie spoguļa savās jaunajās kleitās un kurpēs. Viņi braukāja ar jauno autiņu uz Jūrmalu, uz Lietuvu iepirkties, pie vecākiem kuri nevarēja vien nopriecāties par dēla veiksmi. Bet vakaros Jānim pirms aizmigšanas atkal drusku kņudēja pakrūtē. Viņš atcerējās ciparu, kas viņam būs jāsāk maksāt jau pavisam drīz! 643 LS mēnesī! Tā bija gandrīz visa viņa alga. Priekšniecība gan bija solījusi pirms pusgada algu pielikt, un tieši tas arī bija pamudinājis viņu uz šo soli. Bet nepielika, un vēl jo vairāk paklīda runas par finansu burbuli un iespējamo finanšu krahu banku sfērā. Un tas vairs neļāva elpot ar pilnu krūti, un dzina galvā drūmas domas – „kas notiks, ja es saslimšu vai zaudēšu darbu”?!

Tas viss beidzās strauji. Priekšnieks pasauca Jāni pie sevis un paziņoja par mārketinga daļas štatu samazināšanu. Viņš kā apdullis atgriezās mājās ar aploksnīti rokās, kurā bija viņa atlaišanas pabalsts divu mēnešalgu apmērā. Galvā viņam grozījās cipari un skaitļi, bet kā cirvis virs kakla, žmiedza viens vārds „BANKROTS”.

Viņš steigšus un drudžaini sāka rakstīt pieteikuma vēstules un sūtīt savus CV uz visām malām, bet tas bija bezcerīgi. Neatsaucās pilnīgi neviens, vai arī piedāvāja minimālo algu, kas viņam galīgi nederēja. Draudzene bija mainījusies un ar viņu vairs gandrīz nerunāja. Staigāja uzmetusi lūpu, līdz kādā dienā Jānis atgriezies no Valsts sociālās aģentūras kur bija atrādīties kā bezdarbnieks, secināja, ka viņa ir savākusi savas mantiņas un klusu notinusies. Kredīts jau bija tikai uz Jāni!

Pēc dažiem mēnešiem viņam vairāk nebija ne mājas, ne jaunā autiņa, ne arī vecāku mājas. Vecāku māja bija, taču tagad tā piederēja bankai un viņa vecāki tajā tagad bija īrnieki. Lieki runāt, ka vecāki ar viņu vairāk nerunāja.

Jaunā māja izrādījās tik nevērtīga, ka viņu nevarēja vairāk pārdot pat par piektdaļu no sākotnēji samaksātās cenas. Kāpēc viņš agrāk nepamanīja, ka tā atrodas gandrīz purvā, un apkārt nav gandrīz nekādas infrastruktūras? Vai viņš varēja paredzēt, ka automašīnas vērtība gada laikā nokritīs uz pusi. Bet banka prasīja atpakaļ savu naudu. Tās viņam vairs nebija. Visu kas bija palicis vērtīgs viņš jau bija pārdevis lombardā.

Atskanēja spalgs svilpiens, un konveijera lenta apstājās. Jānis pacēla galvu un paskatījās pulkstenī virs galvas. Tas rādīja darba laika beigas. Blakus mīņājās viņa aizvietotājs. Jānis pamāja viņam un devās uz ģērbtuvēm. Izgājis laukā no fabrikas viņš ievilka plaušās vēso Anglijas novembra gaisu un kā visi devās uz krogu. Drūmās angļu ķieģeļu mājas kā dvīņi ar savām logu un durvju ailām ņirdza, viņam ejot garām. Viņš nebija dzērājs, bet alkohols palīdzēja aizmirst, ka viņam ir atņemts kaut kas svarīgs. Vēl joprojām viņu dedzināja sajūta, ka viņš ir nežēlīgi piekrāpts un izmantots. Viņš bija atdevis visu, bet neieguva neko. Nožēlojamā izmisuma un depresijas sajūta it kā jau bija notrulinājusies. Viņš bija ieguvis jaunu īrētu dzīvokli un jaunu darbu, bet viņam vairs nebija māju un cerību, ka kādreiz viss būs labi, tikai bailes, ka vecie parādi viņu atradīs arī šeit.

Vai kāds viņam pajautās vai viņš vēlas atgriezties?

25.

Augsta? Paskaties uz Renõ R9 no blakus topika!

Mazohic tu tāc!

Grasies mainīt auto? Apsveicu!

Kas tur ko šokēties? Aklie taču arī lieto internetu.

Brāļi Lotāri!

Sveiki, Lotāri!

Sveiki, Lotāri!

Prikols būtu reizi sezonā cept jaunu topiku par vutp tēmu.

Tad varbūt jālieto sūdīgs alus lai būtu labs hoķis?

Tūlīt atnāks Pirmais un visu tev izskaidros par sābiem, ķēdēm un sarkanajiem blokiem.

Pagājušā rudenī nodevu radiniekam 10 gadu vecas Nokian hakapelitas (ar 9-10mm protektoru un visiem šipiem, vecais auto ātrāk salūza kā paspēju tās riepas nobraukt, tā arī nostāvēja garāžā 5 gadus). Neko, cilvēks bija tīri apmierināts.

Tā sanāca, ka vakar uzstādīju auto lietotas bridgestone noranza ar 7-8 mm protektoru un šipiem - priekšā uzliku 2004. gada ražojuma ar visiem šipiem vietās, aizmugurē 2005. gada, kam kādi 5-7 šipi izbiruši.

Jautājums- ko var gaidīt ziemā no šīm kalašām? Auto pārsvarā pārvietojas pa mazpilsētu, šad tad uz Rīgu, šad tad uz tālākiem laukiem, Latgali, 95% pa asfaltu. Man jau liekas, ka braucot ar galvu būs ok?

Katrs pats savu bumbu pulieris!

Katrs pats savu bumbu pulieris!

a varbūt tomēr izslauc?