Tiesisko nihilismu rada viss bardaks kopā, ne tikai ātruma ierobežojumi. Nevar skatīt vienu atsevišķu no konteksta izrautu problēmu. Un vislielākā problēma ir tie, kas ir gatavi visur citur piemērot "loģiku" - t.i. drīkst braukt, neievērojot CSN, ja konkrētais ierobežojums liekas neloģisks, toties noteikumi par ātrumu esot jāievēro pēc likuma burta, ne būtības.
Kas tad īsti ir tas, ko, manuprāt, nepareizi sauc par maksimālā ātruma ierobežojumu? Drošs ātrums? Diez vai - sākot jau ar klasisko Zasadas skaidrojumu pareizākā "droša ātruma" definīcija varētu būt "nepārtraukti mainīgs lielums, ko nosaka konkrētajā vietā trīs pamatkomponentes - ceļa apstākļi, auto tehniskie parametri un vadītāja prasmes". Tātad pat vērtējot vienu atsevišķu autovadītāju, šis lielums nepārtraukti mainās - jo ceļa apstākļos ietilpst līkumi, sašaurinājumi, krustojumi u.t.t. Tāpat vienā un tajā pašā laika posmā iespējams gan sauss asfalts gaišā dienā, gan atkala naktī. Vai ir iespējams, ka visa šī rezultātā nemainīgs un visiem vienāds atļautais ātrums ir drošs ātrums? Esmu pārliecināts, ka nē.
Ejam tālāk - vai ātrums ir tas, kas nogalina? Nē. Tikai un vienīgi pārāk liela ātruma izmaiņa. Tātad tas, ko pēc būtības ir jānovērš, ir dažādu ātrumu objektu satikšanās. Vienalga vai tas ir kustīgs ar nekustīgu vai pretējos virzienos kustīgi vai vienā virzienā ar pārāk lielu ātrumu starpību kustīgi. Un tā novēršanai ir virkne CSN prasību, kuras jāievēro pēc būtības, ne burta. Nekas nenotiks ar tumšu gājēju bez atstarotājiem, ja tas pats apzināsies situāciju no abām pusēm - viņš pats automašīnu var redzēt pa ļoti lielu gabalu un kaut vai lekt grāvī, lai rūpētos par savu drošību - laicīgi, neradot nevienam nekādus draudus. Bet pieprasot, lai autovadītājs viņu pamana un apbrauc, ir jāņem vērā redzamība no otras puses un jānēsā atstarotāju. Ir bezjēdzīgi sodīt par atstarotāju nenēsāšanu kādu, kam ir gumijas zābaki lekšanai grāvī - pēc būtības, ne burta viņš garantē to pašu satiksmes drošību, ko prasa likums, tikai citā veidā. Sods tādam nekad nesniegs labumu sabiedrībai, jo tiks uztverts kā nepelnīts.
Ja tālāk runājam par automašīnu sadursmi - īpaši frontālo. Vai pie vainas ir vienīgi apdzinēja ātrums? Diez vai - avāriju rada darbību kopums, kurā vislielāko daļu veido ceļa apstākļu un individuālās meistarības nepareizs novērtējums. Nu nebūs tā, ka nepārredzamā līkumā apdzenošo glābs šī manevra veikšana ar mazāku ātrumu. Drīzāk otrādi. Būtu labāk, ja apdzīšanas manevrs vispār netiktu veikts, vai ne? Visiem labāk... Tad kādēļ atbildība par to, ka šāds manevrs tomēr tiek veikts, tiek uzlikta tikai vienam, ja tā novēršana ir vajadzīga visiem? Gan ātrais gan lēnais grib braukt tā, kā pašam ērti. Abi ir vienlīdz egoistiski savās vēlmēs. Un tikai kopīga izpratne par vispārējo sabiedrības labumu var novest pie kopīga rezultāta.
Lai tāda būtu, ir jāsaprot ka atļautais ātrums ir ļoti vispārīgs tuvinājums tam, ar kādu ātrumu konkrētajā posmā ir droši braukt - ātrums, kādu vidusmēra apstākļos ir jāspēj ievērot visiem. Ja auto tehniskais stāvoklis neatļauj, tad auto jāremontē. Ja individuālā meistarība par mazu, tad jābrauc ar sabiedrisko un jāuzlabo to slēgtā teritorijā. Ceļi tiek projektēti tā, lai konkrētais ātruma ierobežojums atbilstu tam, kas ir pa spēkam jebkuram tehniskā kārtībā esošam auto un jebkuram atbilstoši kvalificētam autovadītājam. Ideālā situācijā ātruma ierobežojums faktiski ir rekomendētais plūsmas ātrums - ja visi to vienlīdz ievēro, netiek veikti nekādi bīstami un strauji manevri, visi savlaicīgi un droši nonāk galā. Jā, negadījumu risks pastāv arī tad, tomēr jāsaprot, ka vienīgais patiešām drošais ātrums ir 0. Jebkāds cits ātrums ir kompromiss starp sabiedrības vēlmi pārvietoties un risku, ko tā ir gatava par šo pārvietošanos maksāt. Tieši nespēja atrast kompromisu ir tā, kas šo risku nevajadzīgi palielina.
Ja visi sapratīsim, ka drošs ātrums kopējā labuma izpratnē ir vienmērīgs plūsmas ātrums un VISI spēsim piemēroties vairākumam - gan ātrie, gan lēnie izlecēji, tikai tad būs rezultāts. Ja sodīsim izlecējus - likuma būtības pārkāpējus, nevis likuma burta pārkāpējus, ir cerība, ka kopumā kaut kas uzlabosies. Ja turpināsim iesākto - paliks tikai sliktāk.
Un šādā skatījumā ātruma limitu pacelšana nav pieļaujama. Tā tikai vēl vairāk attālinās mūs no pēc būtības vajadzīgā rezultāta - proporcionāli vairāk kļūs to, kas brauks ievērojami lēnāk par atļauto un apdzīšanas un saraustīta braukšana vairosies. Tāpat proporcionāli pieaugs laiks, kurā ceļa apstākļu noteiktais drošais ātrums būs ievērojami zem atļautā. Tā vietā ir jāmaina izpratne par ātrumu un jāļauj tam pašregulēties - vairākums spēj loģiski pieņemt lēmumu par konkrētajā brīdī visiem drošu ātrumu un braukt vienmērīgā plūsmā - tas var būt gan ātrāk, gan lēnāk par zīmē norādīto. Bet policijai jāstrādā ar visiem, kas to nespēj pieņemt. Ar ātrākajiem neko jaunu nav jāizdomā, bet lēnākajiem jāsāk noskaidrot lēnuma iemesls un jāpiemēro attiecīgs sods - par nogurumu, auto tehniskajām problēmām vai nenostiprinātu kravu - tas viss ir aizliegts un CSN diezgan konkrēti nosaka izņēmumus, kas pieļaujami īslaicīgi - piemēram, ar avārijas ugunīm līdz tuvākajai remontvietai.
Diemžēl pašlaik mēs esam aizgājuši daudz par tālu lēnuma slavināšanā. "Vilcieniņus" nu jau lielākoties veido nevis lielgabarīta transportlīdzekļi, bet gan tādi baudītāji kā VWfans, aiz kura lielgabarīta transports iestrēgst, lai gan pa brīvu ceļu brauktu ātrāk un tālāk jau veidojas ķēdīte apdzīt neprotošo vai nevarošo.
