Senākos laikos tika "turēti godā" Vadītāja psiholoholoģijas jautājumi.Ka (pilnīgi ikkatram!) Vadītājam ir laiku pa laikam objektīvi jāizvērtē savi braukšanas ieradumi!
Ja "viņš" to kaut daļēji spēj- tas Jau ir labi.Secinājumi jāizdara gan pārgalvīgajam, gan mazākmākošajam.Teorija ir pats tas pamatu pamats.Ne no visa var izvairīties,formāli ievērojot Csn, vai paļaujoties tikai uz Savu reakciju un mācēšanu.Veiksme kā bezgalīgs jēdziens- pat neviena Varbūtības teorija to neapstiprina!
Vai "var" gadiem ilgi braukt "nepareizi" un "nekur neiekļūt"- nu protams, ka var.Kamēr 1reiz kāds tas mazmākošais nepareizais "satiek" kādu to profī-pārgalvīgo.Pārgalvīgajam ir būtisks trūkums- viņam drīz vien sāk likties, ka visi citi viņu noteikti "sapratīs".Viņš vērtē pēc sevis.
Tas pats "spējīgākais" Vadītāja stāžs- kādi 7 gadi.Ja viņam šajā laikā nākas daudz braukāt, viņš reāli ir prasmīgs un apveltīts gan ar reakciju, gan arī pat zināmā mērā ar "veiksmi".Pēc tam (nemanāmi) nāk "nākamā" pakāpe- vai viņš spēj izdarīt kādus tos "secinājumus".Ja nē- visdrīzākais ceļš uz Loha statusu.




















Tas Ice Zērō FR savulaik tieši "skandināvijas" ziemas testā braši cīnījās par otro vietu.
Drošvien tagad viņi nokaunējās par rudensriepu klases "sottozero" ziemas nespēju un uzmeistaroja "pa vidu" to Zero Assimetrico frictionu.