"Kopš 2011. vada valsts budžets valsts ceļiem pamazām ir audzis, taču 2008. gada līmeni, kad ceļiem bija pieejams līdz šim maksimālais valsts budžeta finansējums - 234,6 milj. eiro, joprojām nav sasniegts, lai arī iekšzemes kopprodukta apjoms jau pērn pārsniedza 2008. gada līmeni.
VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) valdes priekšsēdētājs Jānis Lange atzīst, ka finansējuma trūkums nedod iespēju īstenot visus nepieciešamos darbus, tāpēc kopējais valsts ceļu stāvoklis pasliktinās. 2015. gadā no visiem valsts pārziņā esošajiem ceļiem 46% asfaltēto ceļu un 41,8% grants ceļu bija sliktā un ļoti sliktā stāvoklī.
Lange uzsvēra, ka pareizais plānošanas modelis būtu – novērtēt autoceļu stāvokli, uzstādīt mērķi, kādam ceļu tīklam jābūt pēc zināma perioda, un īstenot programmas, kuras palīdz to sasniegt. Tomēr realitāte ir savādāka - pieejamais budžets nedod iespēju īstenot tādus darbu apjomus, lai autoceļu stāvoklis būtiski mainītos.
Valsts autoceļu asfalta segumu atjaunošana un segu pārbūve notiek divreiz mazākā apjomā, nekā būtu nepieciešams, bet tiltu atjaunošanas un pārbūves darbi četras reizes mazākā apjomā.
Pateicoties Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, uz valsts galvenajiem un reģionālajiem ceļiem situācija uzlabojas, taču valsts vietējās nozīmes ceļi ir sliktā stāvoklī.
Līdz 2020. gadam Latvijas ceļiem plānotais Eiropas Savienības finansējums ir 534 milj. eiro, taču tas ir pieejams tikai valsts un reģionālās nozīmes ceļiem. Vietējos ceļus ir iespējams labot tikai par valsts budžeta līdzekļiem. Turklāt Eiropas Savienības Kohēzijas fonda (KF) līdzekļi, kas paredzēti valsts ceļiem, tiks apgūti līdz 2018. gadam, bet Eiropas rekonstrukcijas un attīstības fonda (ERAF) līdzekļi – līdz 2019. gadam.
Jānis Lange arī uzsvēra, ka Latvijā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, valsts budžeta finansējums ceļiem ir vismazākais – vien 146 milj. eiro, kamēr Lietuvā ir 454 milj. eiro, bet Igaunijā – 182.milj. eiro.
Latvijā kapitālie ieguldījumi valsts autoceļos no IKP šogad prognozēti 0,33% apjomā, kamēr, piemēram, Austrālijā tie ir 1,3%, Kanādā 1,2%, Japānā un Norvēģijā aptuveni 0,8%.
