Šur tur Latvijas ceļos neglīto un prasti aizbērto bedrīšu vietā parādījušies rūpīgi nostrādāti laukumi, kas par kādreizējo ceļa defektu ziņo vien ar savādākas krāsas asfaltu.
Autovadītājs, kurš atsūtījis šos foto nebeidz brīnīties – kaut ko tādu līdz šim ir gadījies redzēt vien Igaunijā vai Lietuvā! Laikam jau būs jāpierod, jo šādus kvalitatīvi izpildītus remontposmus var novērot vairākās vietās, piemēram, uz Gulbenes – Rēzeknes autoceļa vai iegriežoties no Rīgas – Veclaicenes šosejas uz Api.
Slikti, protams, ka abi pieminētie ceļu posmi no to atjaunošanas brīža līdz pirmajam nopietnajam remontam spējuši nokalpot vien septiņus gadus (pie Gulbenes) vai pat mazāk (pie Apes), taču ja reiz remontē, tad labāk tā kā pie igauņiem nevis tā kā pie mums (gribētos teikt, ka reiz pagātnē).
Un īpašs prieks par to, ka beidzot arī pie mums ir sapratuši, ka arī mēs varam ceļus remontēt tāpat kā igauņi – veidojot kvalitatīvus ielāpus kā to, cerams, paredz ceļu būve nevis „aizbērt bedri un piemīt ar kāju”.
Nu jau nu jau - LV bija vēl kvalitatīvāki remonti vienā posmā starp Vecpiebalgu un Madonu - gadus kādus 20 atpakaļ taisīti - pat just nevarēja ka lāpīts. Par nelaimi gan jāsaka, ka no man zināmajiem tas bija vienīgais tāds posms.
Nu tagad tur pirmo posmu no Bērzkroga autoceļu uzturētājs ir lāpījis, sanācis kā parasti, nelīdzenāk kā pirms tam
Uzturētājs labo ar nepilno tehnoloģiju - nekas netiek zāģēts fai frēzēts. Lielās bedres aizlāpa ar smalku asfaltu. Mazajās bedrēs un plaisās izsmidzina bitumena emulsiju un ieber sīkšķembas.
10x lētāk nekā veikt zāģēšanu vai frēzēšanu, apstrādāt šuves ar bitumenu un asfaltēt. Uz veca ceļa, kuram pamats kūkumo ziemā to nebūtu racionāli darīt. Turētos varbūt divas ziemas.