Pārgalvība, infrastruktūra un sabiedrības tolerance – kas sekmē negadījumus uz ceļiem? 11

Pēdējie gadi uz ceļiem atspoguļo ne pārāk iepriecinošu ainu – to ceļu satiksmes negadījumu skaits, kurus izraisījuši autovadītāji alkohola reibumā, atkal sācis pieaug.

Ja pirms 2020. gada bija vērojams neliels samazinājums (5% no negadījumu kopskaita 2018. gadā un 4,6% - 2019. gadā), tad no 2020. gada (5,9%) šis skaitlis atkal sācis augt. Arī “GO atbildīgas braukšanas indeksa” dati liecina, ka 34% autovadītāju vismaz reizi dzīvē ir braukuši reibumā – 25% norādīja, ka ievērojuši pieļaujamo 0,5 promiļu robežu, 8% norādīja, ka vismaz vienu vai dažas reizes ir pārsnieguši pieļaujamo robežu, bet 1% norādīja, ka šo robežu, sēžoties pie stūres, pārsniedz vairākas reizes gadā. Gan pašu autovadītāju pārgalvība, gan apkārtējo tolerance un infrastruktūras kvalitāte kopumā rada risku pieaugumu. Arī pandēmijas radītais kopējais nogurums un neapmierinātība var ietekmēt statistiku negatīvajā virzienā.

Dati liecina, ka arī pērn esam grēkojuši ar alkohola lietošanu pie stūres. Manuprāt, alkohola lietošana un auto vadīšana ir absolūti nesavienojamas lietas. Lai gan saskaņā ar normatīvajiem aktiem autovadītāji ar atbilstošu braukšanas stāžu var sēsties pie stūres, ja alkohola koncentrācija asinīs nepārsniedz 0,5 promiles, tas sekmē papildus riskus, jo cilvēki ne vienmēr spēj izvērtēt savas iespējas.

Telefons pie stūres – braukšana ar aizvērtām acīm

Līdzīgi ir arī ar telefona lietošanu pie stūres - “GO atbildīgas braukšanas indekss” liecina, ka 33% autovadītāju pie stūres mēdz runāt par telefonu (bez brīvroku sistēmas), bet 5% mēdz rakstīt īsziņas. Telefons pie stūres ir tikpat smaga problēma kā alkohola lietošana, diemžēl, pieredze liecina, ka, ja autovadītājam vienreiz ir laimējies un braukšana reibumā vai telefona nav beigusies ar traģiskām sekām, rodas visatļautības sajūta un pārliecība, ka tā var darīt arī turpmāk. Mums jāapzinās, ka, ja esam braukuši pa labi pazīstamu un pārredzamu ceļu bez negaidītām papildus lietām un riski bijuši mazāki, tas nenozīmē, ka tāpat būs arī braucot pa svešu ceļu, turklāt, ja negaidīti uz ceļa izskries kāds dzīvnieks vai tml. Lietojot telefonu pie stūres, mēs būtībā braucam ar aizvērtām acīm.

“Melnākie mēneši” – vasarā

Ceļu satiksmes negadījumu statistika liecina, ka “melnākie” mēnešiem uz ceļiem jau vairākus gadus pēc kārtas ir augusts un septembris. Vasarā braucam ar lielāku ātrumu, jūtamies drošāk, jo ceļš nav apledojis, tāpēc letālākie negadījumi notiek tieši tad. Vasaras laikā biežāk izbraucam ārpus pilsētas, atpūšamies pie dabas, kas nereti ir saistīts ar alkohola lietošanu u.tml. Braucot pa apledojušu ceļu, esam piesardzīgāki un mazāk atļaujamies grēkot ar telefona lietošanu vai citām blakus nodarbēm.

TOP3 kopā ar Rumāniju un Bulgāriju

Raugoties uz Eiropas kopējo karti un analizējot negadījumus uz ceļiem ar letāliem iznākumiem, Latvija jau vairākus gadus pēc kārtas ierindojas TOP3 kopā ar Rumāniju un Bulgāriju. Piemēram, 2020. gadā Rumānijā bija 85 negadījumi ar letālām sekām, Latvijā – 74 un Bulgārijā – 67. Šo negatīvo statistiku rada vairāku lietu kopums – policijas resursu trūkums, lai veiktu regulāras pārbaudes, infrastruktūras kvalitāte, kā arī autovadītāju domāšana un apkārtējo tolerance. Braucot pie stūres Vācijā vai Šveicē, pats esmu novērojis, ka absolūtais vairākums autovadītāju pat neiedomājas, ka varētu pārkāpt noteikumus. Ja kāds to dara, tas izraisa sabiedrības sašutumu un apkārtējo nosodījumu, savukārt, Latvijā citu vadītāju pārkāpumi nereti kalpo par iedvesmu sekot šim negatīvajam piemēram.

Pandēmijas negatīvā ietekme

Sabiedrībai ir augsta tolerance gan pret tiem, kuri brauc reibumā, gan pret tiem, kuri pārkāpj ceļu satiksmes nosacījumus. Jāpiezīmē, ka arī pandēmijai ir zināma loma – kopējais nogurums un neapmierinātība ar dzīvi var pamudināt cilvēkus vairāk lietot alkoholu, kas, savukārt, vairos riskus uz ceļiem.