Mūsu lasītājs Toms atsūtījis diezgan garu un pamatīgu stāstu, kā viņam gāja 4.februāra naktī. Protams, ka viņu apturēja Ceļu policija un tad sākās...
Braucu es ap 12:40 naktī no darba Rumbulā uz mājām, uz Ziepniekkalnu. Reiz mani pa šo pašu maršrutu jau bija apturējuši četri posteņi pēc kārtas un visi bez īpašām ceremonijām novēlēja laimīgu ceļu. Es vēl toreiz nodomāju pie sevis, ka mans ceļš būtu bijis daudz laimīgāks, ja tikai viņu būtu bijis mazāk.
Tā nu arī tajā naktī es braucu un pie sevis domāju, ka tā taču nevar būt, ka šonakt pa ceļam neviena nebūs. Visu ceļu es braucu līdz riebumam godīgi – kur 50 km/h, tur uz 50 km/h un kur 70 km/h, tur uz 70 km/h, taču policistus nekur nemanīja. Biju mazliet samiegojies, jo biju strādājis jau no 9:00 rītā. Kā tad! Uz Ulmaņa Gatves, Vaiņodes, Valdeķu un Garozes ielu krustojuma stāvēja Ceļu policijas dienesta automašīna (no jaunajām, ja nemaldos, Renault, ko, kā biju dzirdējis, CP bija tikko iegādājusies) ar valsts numuru FA-5683 (skatīt zīmējumu). Pie mašīnas dežurēja trīs policisti, taču tikai diviem no viņiem bija dzeltenās vestes.
Palabojiet, ja kļūdos, bet manuprāt dežurējot tumšajā diennakts laikā, šīs vestes viņiem bija obligātas. Man kļuva interesanti, jo visam pa virsu viņi bija novietojuši savu automašīnu tur, kur nu galīgi to nedrīkstētu novietot (skatīt zīmējumu). Par cik es pāris dienas iepriekš biju pastudējis CP un autovadītāju tiesības un pienākumus, kā arī pirms kāda mēneša biju noskaidrojis precīzi visas nianses par to, kā izbraukt šo divdomīgo krustojumu es nolēmu turpināt braukt korekti un nogriezos no Ulmaņa Gatves uz Valdeķu ielu tā kā redzams zīmējumā, kur ar sarkano bultu esmu apzīmējis savu kustības maršrutu. Pievērsiet uzmanību arī melnajām raustītajām līnijām zīmējumā, ar kurām esmu apzīmējis ceļa marķējumus uz asfalta joslai, pa kuru pārvietojos, lai nogrieztos.
Kā jau tiku gaidījis, CP darbinieks visai naski metās mani turēt nost, un, mādams ar zizli, centās man ierādīt vietu, kur apstāties (skatīt zīmējumu). Kad biju apstājies, CP pienāca pie manas a/m.
Es mazliet pavēru logu, un CP teica „Labvakar! Ceļu Policija, Inspektors *** ***. Lūdzu Jūsu dokumentus.”
Kad es uz viņu paskatījos kā brīnumu ieraudzījis un nelikos īpaši traucēts, CP pielaboja savu teikto, piemetinot „Autovadītāja apliecību un tehnisko pasi.”
Tad es atsprādzējos, ieslēdzu gaismu, sameklēju maku, lai sameklētu prasītos dokumentus. Pa to laiku, CP jau bija aizgājis a/m gandrīz apkārt un ieraudzījis, ka logā nav apdrošināšanas uzlīmes. Nekavējoties CP pienāca atpakaļ pie vadītāja puses loga un piebilda „Un apdrošināšanu arī.”
Es sameklēju un iedevu CP visu prasītos dokumentus, taču, pat īsti tos neapskatoties, CP jautāja „Vai alkoholu šovakar esat lietojis.”Kad es uz viņu paskatījos ar nelielu izbrīnu, CP jautāja vēlreiz „Nu šovakar... kaut ko alkoholisku... esat lietojis?”
„Da nē” es atbildēju.
„Nemaz, nemaz???” ar manāmu izbrīnu pārjautāja CP.
„Nu, nē tak,” es saku.
„A kur Jūs tik vēlu braucat?” CP jautāja.
Es pat aiz pārsteiguma gandrīz aizrijos, taču atbildēju: „No darba tikko braucu!”
„Kas tad Jums tas par tādu darbu, ka tik vēlu jābraukā?” CP jautāja.
Es biju šokā par šādu jautājumu un teicu: „Atvainojiet, bet tā nav īsti jūsu darīšana... Administrators esmu...” Es aprāvos, jo aiz pārsteiguma pat nezināju, ko vēl viņam pateikt.
CP atdeva man apdrošināšanas lapu un noburkšķējis: „Uzgaidiet, pārbaudīsim.” Devās uz savu a/m.
Es pie sevis nesaprašanā nodomāju – ko pārbaudīsim? To vai esmu administrators vai???
Pēc mirkļa CP atgriezās ar maniem dokumentiem un alkohola mērāmo aparātu. Pienācis pie manas automašīnas, CP izpakoja trubiņu, uzlika to uz alkohola mērierīces un teica: „Nu... atveriet vairāk logu! Pārbaudīsim... būs jāiepūš trubiņā!”
Es labi zinot šī pasākuma kārtību, nevēru vairāk logu vaļā, bet gan pajautāju: „Atvainojiet, bet kur tad protokols?”
„Kāds protokols?” mazliet izbrīnītā tonī jautāja CP.
„Protokols!” es saku, „Vispirms sastādīsim protokolu, es piekritīšu un parakstīšos un tad arī pūtīsim trubiņā!”
„No kura plaukta tad Jūs esat nokritis?” CP jautāja.
„Ko?” es pārjautāju.
„Mēs jau divus gadus kā protokolus nerakstam!” atcirta CP.
„Pagaidiet,” es saku, „bet kādā sakarībā? Jūs ko, likumus nemaz vairs neievērojat?”
„Kādus likumus? Jūs pūšat trubiņā. Ja Jums ir 0 promiles, tad Jūs braucat tālāk. Ja Jums ir 0.3 promiles, tad Jūs arī braucat tālāk, bet ja Jums ir 0.58 promiles, tad mēs pēc 15 minūtēm pūšam vēlreiz un, ja tad vēl arī ir 0.58 promiles, tad mēs rakstam protokolu un...”
„Pagaidiet, pagaidiet!” es viņu pātraucu. „Jūs no kurienes šo visu izzīdāt? Pēc kā Jūs lūdzu vadāties? Pēc CP instrukcijas vai?”
„Protams!” atbildēja policists.
„Bet vai Jūs zināt, ka CP instrukcija nav autovadītājam saistošs dokuments, bet gan valsts likums?” es saku.
„Paveriet to logu vairāk vaļā! Es neko nedzirdu!” samērā uzbudinātā balsī atcirta policists un, kad biju pavēris logu, piebāza savu galvu pie loga tā, ka gandrīz puse viņa galvas atradās jau mašīnas salonā.
„C-E-Ļ-U P-O-L-I-C-I-J-A-S I-N-S-T-R-U-K-C-I-J-A N-A-V A-U-T-O-V-A-D-Ī-T-Ā-J-A-M S-A-I-S-T-O-Š-S D-O-K-U-M-E-N-T-S, B-E-T G-A-N V-A-L-S-T-S L-I-K-U-M-S!” bez maz pa burtiem viņam skaļā balsī nodiktēju šo teikumu.
CP atliecās nostāk no loga, iztaisnojās un smīnēdams teica: ”Izskatās, ka Jūs ļoti labi pārzinat likumus.”
„Jā, ziniet,” es teicu, „pārzinu gan. Pāris dienas atpakaļ rūpīgi izlasīju gan savas gan Jūsu tiesības un pienākumus!”
CP pasmējās un teica: „Nu, kas Tev grūti iepūst tajā trubiņā?”
Es arī sāku smieties tikai aiz sašutuma: „Nē, ziniet, nav grūti, taču mani besī ārā tas fakts, ka Jūs, policists būdams, tīšuprāt pārkāpjat likumu!”
CP mazliet apjuka un sāka kaut ko bezsakarīgi murmināt.
„Pag,” es saku, „sāksim ar to, vispār uz kāda punkta pamata Jūs mani apturējāt?”
„Uz kāda punkta pamata...” CP aizdomājās uz mirkli. „...Uz kāda punkta pamata?... A Jūs aizdomīgi braucāt!” pēc nelielas pauzītes varonīgi paziņoja CP.
„Aizdomīgi braucu???” es pārjautāju. „Un tas tad ko vēl nozīmē? Kā tas ir – aizdomīgi braucu?”
„A Jūs tur nogriezāties, tur tālāk nevis gar mūsu mašīnu!” ar baigo entuziasmu paskaidroja CP.
„Pagaidiet,” es saku, „es nogriezos tieši tā, kā ir pareizi pēc ceļu satiksmes noteikumiem nevis tā, kā vairumam te ienāk prātā pa taisno braukāt! Un ko, tas tagad skaitās aizdomīga braukšana???”
„A es domāju, ka Jūs tur zem ķieģeļa brauksiet!” atteica CP, norādīdams uz Vaiņodes ielas galu.
„Stop,” es saku, „Mazums ko Jūs DOMĀJĀT! Tās atvainojiet ir Jūsu problēmas! Es vai tad kaut ko pārkāpu? Es tur iebraucu??? NĒ!!!”
„Nū...” domīgi novilka policists.
„Ko nūūū?” es atcirtu, „Tad paskaidrojiet man beidzot uz kāda punkta pamata Jūs mani apturējāt un kāpēc Jūs man pēc apturēšanas uzreiz nepaskaidrojāt apturēšanas iemeslu?”
„Da nu mazums te visādi vienos naktī šmigā vazājas,” noburkšķēja CP.
Es sāku smieties, jo man vienkārši aptrūkās vārdu!
Tad es teicu: „Un vispār! Sāksim ar to, ka Jūs ar savu ekipāžu paši pārkāpjat ceļu satiksmes noteikumus! Tur kur Jūs stāvat, apstāties un stāvēt ir aizliegts. Ne bākuguņu... nekā!”
Policists pasmējās un noteica: „Un ko? Jūs mani tagad par to sodīsiet, vai?”
Būdams šokā no šādas atbildes es atteicu: „*****, a vajadzētu!”
Man piegriezās viss šitais pasākums, un es teicu: „Labi! Dodiet šurp to savu sasodīto trubiņu, lai varu beidzot braukt!”CP tobrīd skatījās kaut kur prom un laikam nemaz nedzirdēja, ko es viņam saku un par cik viņa roka, kurā bija aparāts, bija atbalstīta pret manas mašīnas pavērtā loga malu, es tvēru pēc aparāta pats. CP bija mazliet pārsteigts, jo laikam padomāja, ka aparāts krīt viņam no rokām, taču kad pamanīja, ka es to jau esmu paņēmis, tad pieliecās pie loga un sāka mani instruēt par trubiņā pūšanu.
„Tā... un tagad spēcīgi pūtīsim trubiņā piecas sekundes...” viņš teica.
„Zinu, zinu...” es viņu pārtraucu.
Pūtu no visa spēka kādas astoņas sekundes, un kad tūlīt jau pūšamie spēki sāka izsīkt, CP mani pārtrauca: „Labi, labi, pietiks jau pietiks!”
Es paskatījos uz aparāta displeju, kur bija skaidras un skaistas trīs nullītes (0,00), un tad atdevu to policistam. CP to paņēma, paskatījās, ka ir nulle, tad paskatījās uz mani, un, kad ieraudzīja, ka es uz viņu skatos kā uz pasaules brīnumu, viņš demonstratīvi pavērsa aparāta displeju pret mani, lai parādītu man rezultātus, kurus es jau viņa acu priekšā biju paguvis aplūkot pirms tam.
Pēc tam CP atdeva man trubiņu un caur zobiem ar pārspīlētu un mākslīgu smaidu novilka: „Laimīgu ceļu! Brauciet uzmanīgi!”
„Paldies,” es atteicu, sakārtoju dokumentus, piesprādzējos un aizbraucu mājās.Lūk tāds gadījums ar mani atgadījās. Kaut arī samērā garš šis stāsts ir sanācis, taču bez cenzūras un patiess fakts!
Ko Jūs par šo domājat?
Ar cieņu, Toms, iAuto lasītājs
CP vienmeer taisniiba :) pat arii tad, ja vinjiem nav taisniiba ... a to saveejo taisniibu ar mazaam izredzeem var pieraadiit tikai tiesu instancees :)