No rīta pamodos ap vieniem, izgāju no mājas un devos ielās. Nebija nekādas domas, ka varētu šodien gadīties kas īpašs. Taču tā notika. Nejauši ieklīdu jaunajā Ford centrā (tas, kurš uz Skanstes ielas).
UN TUR TAS STĀVĒJA!!!
"Kas?" jūs prasīsiet. Tas bija Land Rover Defender 90. Melnā krāsā, ar rūpnīcas tūningu, ādas salonu, kondicionieri un daudz patīkamām un skaistām dekoratīvām lietiņām. Skaistulis bija novietots pie autosalona durvīm ārpusē uzbraukts uz akmeņu krāvuma.
Mani ieinteresēja auto cena. Devos iekšā, lai apjautātos pārdevējam par tā cenu. Man nosauktā cena likās ļoti augsta priekš tāda "bobika" - 20.000Ls pie nobraukuma gandrīz 6000km.
Pārdevējs piedāvāja testa braucienu. Tā nu mēs devāmies ārā, lai uzliktu "roveritim" sarkanos numurus un dotos uz Zaķusalas smiltiņām. Lai nobrauktu no akmeņu krāvuma, pārdevējam nācās pagrozīties un pabraukāt turp - atpakaļ. Man no malas skatoties, tas cik viegli "roverītis" brauca augšā - lejā pa tiem akmeņiem likās pārsteidzoši. Kad auto bija novietots uz gluda asfalta laukuma, pie stūres sēdos es un devāmies ceļā. Sākumā bija grūti pierast pie cietajiem pedāļiem un to izvietojuma.
Vairākas reizes sajūga vietā izspiedu bremzes pedāli, jo pedāļi ir novietoti maksimāli tuvu kreisajai malai. Taču stūres pastiprinātājs strādā perfekti un kā rūc 2,5 litru turbo dīzelītis? Murrā kā mazs kaķēns, paēdis silti pienu. Automašīnas dinamiskie rādītāji priekš Rīgas pilnīgi pietiekoši. Nekādu problēmu iekļauties kopējā satiksmes plūsmā.
Nonākuši Zaķusalas smiltiņas, sabloķējām tiltus un ..... "AIZIET!" Zaķusalā nebija tādas vietas, kur nevarētu nobraukt vai uzbraukt. Meklēju visstāvākos un "mīkstākos" pacēlumus, lai notestētu "roverīša" dotumus. Bija tikai viena vieta, kur nācās "pačakarēties". Tas bija apmēram 45 grādus stāvs, ļoti mīksts smilšu segums. Saslēdzām arī pazeminātos robus un rāpjamies augšā. Kā izrādījās, pazeminātajos robos angļu autiņš iet kā traktors, jo gāzes pedālis ir elektroniskais, un auto vadības bloks regulē degvielas padevi cilindros. Atlaižam sajūga pedāli un gaidam. Auto pa centimetram, pa milimetram rāpjās augšā. TC (Traction Control) arī dara savu darbiņu, neļaujot riteņiem nejēgā spolēties un rakties iekšā. Kompis piebremzē riteni, kurš visvairāk spolē un auto rāpjas augšā. Apmēram pēc piecām minūtēm "bobiks" bija augšā. Turpmāk sekoja kaut kas līdzīgs "dopam", ar pilnu gāzi un tad atkal pa smiltiņām un kalniņiem.
Apstājoties jau uz "učebku" laukuma pie torņa uzpīpēt, pamanīju, ka aizdedzes atslēga ir kā žigulim kreisajā pusē. Pārdevējs pastāstīja, ka tas ir tīri stratēģisks izvietojums. Šo auto ļoti ir iecienījuši armijnieki un viņi dara tā - saslēdz pazeminātos robus, pirmo pārnesumu, paši kāpj ārā, iet blakus un slēpjās no ienaidnieka lodēm, nepieciešamības gadījumā izslēdz aizdedzi un auto apstājas, bet kad kustība jāturpina, atkal pagriež tikai atslēgu un turpina doties tālāk.
Atceļā uz auto salonu braucām caur pilsētu un, lai nebūtu jāstāv sastrēgumos, apkārt pa mazajām ieliņām. Braucot šajā mašīnā Rīgā bedres nav. Pat gribētos, lai ielas neremontētu.
Kad izkāpu no "roverīša" un bija jāšķirās, kļuva grūti ap sirdi. Jo jau pēc pirmajiem 20m bezceļā, tas kļūst par Jūsu labāko draugu. Un katrs santīms, ko Jūs esat par to atdevis, ir tā vērts. Angļu konstruktori ir pārdomājuši katru sīkumu un niansi. Nav nekā lieka, taču kaifs ko gūstat braucot nav nopērkams.
Lord_Redford
nu ljoti neobjektiivs raksts.