Nu jau vairāk nekā 5 gadus darbdienās, brīvākos brīžos, atvēlu mirkli ieskatam iAuto lapās un dalībai kādā no diskusijās apskatāmajām problēmām.
Šoreiz, vēlos ar iAuto lasītājiem dalīties visnotaļ priecīgā notikumā savā autovadītāja mūžā - 28. maijā apritēja 30 gadi, kopš esmu ieguvis autovadītāja apliecību, un visu šo laiku (vismaz līdz šim), vadījis auto bez avārijām.Ja nedaudz vēsturiski ieskatamies šajā laika periodā atpakaļ, auto eksāmenu kārtoju 1977. gada 28. maijā, Rīgā. Tad vēl pastāvēja kārtība, ka auto tiesības bija atļauts iegūt arī bez autoskolas vai autokursu pabeigšanas - t.i. iemācoties teoriju un braukšanu individuāli. Tā kā padomlaikos auto kursos varēja iekļūt tikai, ja bija attiecīga (liela) sociālā pazīšanās, individuālā eksāmenu kārtošana bija izplatīta. Tas izmaksāja tikai kādus 10 padomju rubļus. Bet minētā kārtība bija spēkā tikai līdz 1979.gada beigām - tad auto kursi kļuva obligāti. Manā ģimenē tolaik vecākiem bija auto VAZ - 2103, braukt tēva klātbūtnē biju iemācijies jau no 16 gadu vecuma. Vidusskolas pēdējā klasē, īsi pirms izlaiduma eksāmeniem, biju pirmais klasē ar auto vadītāja apliecību kabatā.
Gados jauni autovadītāji, īpaši jau skaistas meitenes, 1977 - 1985. laika periodā pie auto stūres bija salīdzinoši maz. Tikai neliela daļa autovadītāju tolaik izmantoja savu transportu ikdienas braukšanai - mašinas vairāk izmantoja braucieniem nedēļas nogalēs un atvaļinājumos. Arī ārvalstīs ražotie
auto tolaik vispār nebija pieejami - ielās bija tikai padomjlaiku žiguļi,moskviči ,volgas un zaporožeci. Daudz bija arī motociklu un mopēdu, no kuriem jauniešu iecienītākie bija čehu Javas. Privātpersonu īpašumā nevarēja atrasties arī mikroautobusi,autobusi un smagais transports.
No 1977.gada līdz 1980.gadam mācījos VEF tehnikumā un strādāju vecajā, labajā VEFiņā. Tajos gados jau itin regulari sāku ar tēva žiguli braukāt no Jūrmalas uz Rīgu un nostiprināt brauktprasmi pa Rīgas ielām. Rīgā, ielās auto bija salīdzinoši maz, pavisam nelieli sastrēgumi rītos veidojās tikai krastmalā aiz pontontilta, pie pils. 1980.gadā kļuvu arī par studentu LVU Juridiskajā fakultātē, un auto - kā saka, dažkārt ļoti noderēja . Varēja pavizināt meitenes , un "konkurentu" vizinātāju nemaz nebija tik daudz. Tikai 80 -to vidū jaunieši aktīvi sāka iet autokursos.
1983.gadā mani vecāki izmantoja iespēju, un iegādājās pilnīgi jaunu VOLGA GAZ-24. Par Volgas plusiem un mīnusiem gari nestāstīšu, tikai piebildīšu, ka pēc šodienas skalām, Volgu tolaik varēja pielīdzināt jaunajam S klases Mersim šodien. Var teikt, ka desmit gadus , rūpīgi auto kopjot, nebija problēmu bez lieliem izdevumiem remontiem - labi, ērti un glauni pavizināties. Bet vēl šodien noskatos uz šiem auto ar dziļu cieņu un iauto lapās ar dziļi interesi izlasu rakstus par volgām. Katrai lietai ir savs laiks un vēsture.
1991. gadā, kā visi atceramies, Latvija atguva valstisko Neatkarību, un sākās jauni laiki, kuri ienesa arī radikālas pārmaiņas visiem autovadītājiem. Atvērās rietumu robežas un uzsākās aktīvi ārvalstu auto iegādes procesi. Pats atceros, kā 1992.gadā ar dziļu interesi operas stāvvietā pētīju Opel-Record automobili. Sapratu, ka jāsāk domāt par "rietumu pusē" ražota auto iegādi. Kad kolēģis 1993. gadā iedeva pabraukāties ar 1982.gada izlaiduma Audi 80, sapratu, ka volgu laiks ir pagājis.
Jau 1993.gada rudenī kļuvu par divdurvju BMW-315 (1982.g. - par 2000$), īpašnieku. Pēc pierastajiem VAZ, GAZ,ZAZ un Moskvič, dauzvedība bija tik liela, ka tolaik radās vēlme biežāk mainīt auto. Un tā, pēc BMW sekoja Ford Granada (automāts), Opel -Senator(1984.g.), BMW-525, e-28, BMW-728 (1983.g e-23 ar automātu), vienlaicīgi arī sarkans 1987.gada VW Golfs, ar kuru ziemas sezonās nobraucu 3 GADUS. 2000.gadā iegādājos BMW-525 (1990.g. e-34 automāts). 2001. gadā golfiņu nomainīju ar Ford-Skorpi (1988.g.), kurš turpināja pildīt "ziemas " auto funkcijas.
Diemžēl, Skorpim Latvijas ziemas izrādījās par smagu, un tas auto bija jāpārdod pretrūsēšanas lietu specialistiem. 2003. gadā skorpja vietā iegādājos Ford Mondeo 2,0, kurš ideali, bez rūsas un bojājumiem jau veiksmīgi nokalpojis četras ziemas sezonas. No VISIEM minētajiem auto vienīgi, BMW 728 iA bembi varētu paslavēt kā izcili labu auto , kurš izpildījuma kvalitātes
līmenī pārspēj jebkuru 90-to un arī šīs tūkstošgades automašīnas.
2006.gads jāuzteic kā viens no laimīgākajiem katra autovadītāja mūžā - kļuvu par pilnīgi jaunas Hyundai Sonata GLS 2,4 (automāts) īpašnieku. Vecais, labais e-34 aizceļoja pie citiem saimniekiem.Jaunā Sonata man iepatikās 2005.gada autoizstādē. Pirms tam es austrumnieciskas izcelsmes auto apgāju ar "lielu līkumu".
Vispār jau sabiedrībā autolietās šobrīd notiek revolucionari procesi, pakāpeniski netiešā ES ietekmē tiek gāzti vecie stereotipi par ietekmīgiem zimoliem un to "brendiem" autovadītāju dzīvē. Kaut diskusijas par šim problemām joprojām auto portalos ir asas, process uzskatams par normalu. Un nevajag aplikt ar apvainojumiem VIENAM OTRU dskusijās par mazāk populariem auto zīmoliem, kā tas šobrīd itin bieži notiek. Tas nav korekti. Dzīvojam tomēr labākos apstākļos, katram ir vēlme tikt pie jauna auto, kādēļ reizēm daudziem nākas pieņemt smagus un nepopularus lēmumus , kā piem. nomainīt auto ar trīsstaru zvaigzni pret pilnīgi jaunu austrumnieciskas izcelsmes auto.
Nobeigumā vēlos vēl tikai piebilst, ka 30 gadu ilgajā laika posmā, vadot auto, esmu bijis saprātīgs un uzmanīgs autovadītājs. Neesmu arī centies apzināti konfliktēt ar CP (un autoinspekcijas) darbiniekiem. Padomjlaikos ielās družiņņiku (sabiedriskie auto inspektori) skaits bija mērojams tūkstošos, un tie bija daudz nepatīkamāki cilvēki, nekā jebkurš ierindas autoinspektors. Bet vara un ietekmē viņiem bija salīdzinoši liela, autovadītāji bieži tika sodīti par sīkiem un nenozīmīgiem pārkāpumiem.
Diemžēl, joprojām vēl jāatdzīst, ka padomju laiku CP - (autoinspektoru) darba stils, kultūra, attieksme, profesionālās zināšanas bija uz daudz augstāka līmeņa, nekā tas ir šodienas mūsu Ceļu policijas biroja darbiniekiem. Nu, varbūt, pēdējo trīs gadu laikā ir manāmi pirmie uzlabojumi CP darba kvalitātē un attieksmē pret autovadītājiem, un tas viennozīmīgi ir CP šefa E. Zivtiņa pozitīvs nopelns. Vēl par sodiem un pārkāpumiem. Vienmēr esmu centies ievērot CSN, respektēt un cienīt citus autovadtājus un satiksmes dalībniekus. Tā nu ir sanācis, ka 30. gadu laikā, no tiem pēdējo 11 gadu laikā ar auto braucot ikdienā, NE REIZI neesmu aicināts uz alkohola testu, nav gadījies parakstīt administratīvo pārkāpumu protokolu. Visā laika periodā par sīkiem ātruma pārkāpumiem, kopumā ar minimāliem sodiem (3 -5 Ls) sodīts esmu ne vairāk kā 5-7 reizes. Mans dosjē CP reģistros joprojām ir "sauss" un tīrs.
Arī turpmāk , es arī visiem autovadītājiem, iAuto REDAKCIJAS darbiniekiem un iauto lasītājiem novēlu braukt bez kļūmēm, avārijām, nevajadzīgām sakarsmēm ar CP, autozagļiem un citām problēmām - vēl ilgāku laika posmu.
Ar cieņu - IkdienasViesis
beigaas veel pietruuskst rindinja ar vaardiem - '' daargie biedri , pateiksimies muusu partijai valdiibai un persooniski biedram Leoniidam Iljicham , par muusu laimiigo dziivi'' :)