No izbīļa un nobrāztiem ceļgaliem līdz galvas traumām, ilgstošam ārstniecības procesam ar paliekošām sekām – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas traumatologs-ortopēds, mikroķirurgs Uldis Krustiņš stāsta par biežākajām traumām, kādas velosipēdisti gūst sadursmēs ar automašīnu.
Līdz ar siltajiem laikapstākļiem uz ielām palielinās velosipēdistu skaits, un modrākiem jākļūst arī autovadītājiem. Sadursme ar automašīnu riteņbraucējam gandrīz vienmēr beidzas ar kādu traumu. Šā gada pirmajos četros mēnešos reģistrēti jau 124 ceļu satiksmes negadījumi, kuros iesaistīti velosipēdisti. No tiem 71 negadījumā ievainojumus guvuši 70, bet bojā gājuši 2 velobraucēji.
Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati, 2017. gadā izplatītākās ceļu satiksmes negadījumos gūtās traumas velosipēdistiem bija kaulu lūzumi. Tie konstatēti 249 riteņbraucējiem. Kā stāsta traumatologs Uldis Krustiņš, krītot parasti visvairāk cieš velosipēdista augšējās ekstremitātes, tādēļ visbiežāk fiksēti atslēgas kaula lūzumi, pleca locītavas saišu plīsumi, arī ribu lūzumi. Savukārt sadursmēs ar citiem transporta līdzekļiem lielākas iespējas ir traumēt kājas.
Lai arī visbiežāk velosipēdisti tiek cauri ar kādu zilumu, nobrāzumiem un izbīli, sadursmēs ar auto iespējams gūt arī smagākas traumas – tai skaitā vēdera dobuma orgānu bojājumus, galvas traumas. 2017. gadā ceļu satiksmes negadījumos smadzeņu satricinājumu vai cita veida smadzeņu ievainojumu guvis 61 velosipēdists (SPKC dati). Traumatologs U. Krustiņš norāda, ka “galvas traumas dažkārt var rezultēties ilgstošā ārstēšanā vai arī izraisīt garīgus traucējumus. Sevišķi slikts scenārijs ir politrauma – galvas, iekšējo orgānu un ekstremitāšu kombinēts traumatisks bojājums, kas var beigties ar nāvi”.
Traumas smaguma pakāpe atkarīga no ķermeņa masas un transportlīdzekļu ātruma sadursmes brīdī. “Turklāt jebkura trauma var radīt paliekošas sekas, sākot no psiholoģiskām traumām, beidzot ar reāliem fiziskiem defektiem un garīgiem traucējumiem,” atzīst U. Krustiņš.
Traumatologs stāsta, ka pacientus-velobraucējus var iedalīt divās kategorijās. “Vieni ir sporta vai ekstrēmie velobraucēji, kas cenšas pārbaudīt savu spēju robežas un kam risks nereti beidzas ar traumām. Otriem ritenis ir ikdienas pārvietošanās veids, un viņi traumpunktos visbiežāk nokļūst neuzmanības vai nejaušības dēļ.”
Viens no biežākajiem automašīnu un velobraucēju sadursmes iemesliem ir nepareizi izvēlēts intervāls, veicot apsteigšanas manevru. Tādēļ Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) uzsākusi kampaņu velosipēdistu drošībai “Tuvāk NĒ!”, kas aicina autovadītājus un velobraucējus ceļu satiksmē ievērot “drošas telpas” principu. Automobilim apbraucot velosipēdu, pilsētas vidē jāievēro vismaz 1 metru liels drošs intervāls, bet ārpus apdzīvotām vietām – vismaz 1,5 metri.
Kampaņu “Tuvāk NĒ!” organizē CSDD sadarbībā ar Valsts policiju; kampaņu atbalsta apdrošināšanas sabiedrība BALTA (PZU grupa), kā arī Latvijā lielākais degvielas mazumtirdzniecības uzņēmums “Circle K”.
Nevajadzētu aizmirst arī par "medāļa" otru pusi - ir ne mazums situāciju, kad velosipēdisti paši spraucas garām autiņam pa spraudziņu, kura ir krietni mazāka par metru. Lai panāktu velosipēdistu traumatisma samazināšanos un to, ka par drošību rūpējas IKVIENS ceļu satiksmes dalībnieks, CSDD vajadzētu izdomāt veidu, kā "aizklauvēties" līdz šādu garāmlīdēju apziņai un to mainīt, tad varbūt arī varētu gaidīt pozitīvas tendences statistikā...