Manā gadījumā ceļš ir 60 m garš (240m2). Kad nošķūrēja melnzemi, apakšā izrādījās baigais māls. Par laimi praktiski par velti dabūju dolomīta pārstrādes atlikumus- no milzīgiem dolomīta akmeņiem vīri taisa dekoratīvās flīzes un pāri paliek akmeņa apaļās daļas. Principā tās ir kā lielas akmens plāksnes, kuras tad arī tika saliktas ceļa pamatam. Virsū vēl izdedži un kopā tas slānis bija ap pusmetru. Virsū 30cm smilts, kuru obligāti vajag noblietēt, citādi asfalts vai šķembas, kas būs virsū, pirmkārt, baigi sasēdīsies smiltī un otrkārt un ar laiku vispār samaisīsies un tā smilts uznāks augšā. Pie tam bliete jāņem vismaz 500 kilogramīgā, citādi nav jēgas.
Viss tas pasākums ir izmaksājis ap 1400 Ls un tas ir pa lēto.
Tās smiltis bija jāber apakšā, tad izdedži un tad dolomīts, un tad virsū asfalts. Un nevis otrādi. Ja liksi tagad uz smilts asfaltu-tyas ir laika jautājums kad tas asfalts sabruks nah. - smiltij nav nepieciesāmā deformācijas moduļa koncentrētas slodzes uzņemšanai.
Lai nebūtu slieli sū*i - iesaku pirms asfaltēšanas uzlikt kādus 10-20cm (atkarībā no slodzes) biezu blietētu šķembu slāni (sliktākajā gadī8jumā rupjgruadainu grants kārtu-nekādā gadījumā ne smilšainu) un tikai tad alfaltēt.
Tas dolomīts ko tu sagāzi pašā apakšā , no šī materiāla nestspējas viedokļa būtībā ir izniekots, apakšā varēji kaut kādus būvgružus labāk gāzt.