Mūsu satiksmes organizatori, manuprāt, neizceļas ar augstu erudīciju un sapratni, kas īsti notiek uz Latvijas ceļiem, un pie kā ir novedusi viņu gadiem īstenotā satiksmes organizācijas politika.
Vēlos teikt, ka tas ir totāls nihilisms gan attiecībā pret CSN ievērošanu, gan autobraucēju savstarpējās attiecībās. Nekad neesmu varējis saprast, ko var panākt ar, piemēram, ātruma ierobežojošas, apdzīšanas aizlieguma zīmes uzstādīšanu, vai nepārtrauktās ass līnijas uzkrāsošanu vietās, kur kaut kad kāds indivīds, kuram vispār nedrīkstēja izsniegt vadītāja apliecību, ir "nokrašojies".
Rezultātā tas rada pirmos aizliegumu un ierobežojumu pārkāpšanas iedīgļus. Vēlāk - šos ierobežojumus vispār neviens neņem galvā, jo neredz nekādu to pamatotību.
Satiksmes organizētājiem būtu jāņem vērā, ka lielākā autovadītāju daļa nav bezsmadzeņu pelēka pa ielām un ceļiem kustoša masa.
Kas ir drošs ātrums?
Kā jau kādu laiku atpakaļ solīju kādā no diskusijām, mēģināšu nodefinēt, kas tad īsti atļautais un drošais ātrums. Pieņemu, ka mans formulējums daudziem liksies nepieņemams, bet ceru, ka liks aizdomāties.
Absolūti „drošs ātrums” eksistē tikai fizikā, jo tikai fiziķis 0km/h sauks par ātrumu, nevis stāvēšanu. Jebkurš cits ātrums rada risku.
Tātad satiksmes izpratnē par drošu ātrumu varam saukt tādu, kura radītais risks un iespējamās sekas ir pieņemamas sabiedrībai kopumā. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka sabiedrībai nav pieņemams atteikties no satiksmes vispār. Tātad ir nepieciešams vienoties par satiksmes ierobežošanu līdz pieņemamai robežai. Vai matemātiski sakot – lai paredzamās risku sekas būtu samērīgas ar ierobežojumu noteiktajām sekām.
Sekas varam nodalīt divās kategorijās – materiālie zaudējumi un cietušo vai bojāgājušo skaits. Materiālo zaudējumu riskus veiksmīgi vērtē apdrošinātāji un katrs var saņemt visnotaļ precīzu aprēķinu šajā jomā. Tātad, kā par to arī varam pārliecināties publiskajā telpā, diskusija ir par cietušo un bojāgājušo „vērtību”. Lai nesanāktu pārāk sarežģīti, teorētiskajā izklāstā izlaidīšu cietušos un mēģināšu noformulēt tikai bojāgājušo „vērtību”.
Sākumam varam atmest moralizēšanu – cilvēkiem ir tendence uz pašiznīcināšanos un agresiju. Mēs diemžēl nevaram atņemt atsevišķiem indivīdiem iespēju izdarīt pašnāvību vai kādu nogalināt – tas, kurš gribēs, to izdarīs ar vai bez auto. Tāpat arī kopumā nav vērts runāt par to, ka mēs gribam justies droši un pasargāti – cilvēki (ar ļoti retiem izņēmumiem) apzināti riskē ar savu dzīvību un veselību visdažādākajos veidos – sākot ar ekstrēmiem sporta veidiem, turpinot ar zem(bez)ledus makšķerēšanu un beidzot ar narkotikām (smēķēšanu).
Tā nu mēs nonākam pie fakta, ka vienīgais vērtējamais kritērijs ir sabiedrības locekļa zaudējums, kuru ir mēģināts arī novērtēt naudas izteiksmē (ieguldījums izglītībā, nesamaksātie nodokļi u.t.t.). Bet tas pat nav vajadzīgs - pietiek ar laika vērtību. Latvijā vidējais vecums ir 72 gadi, kas nozīmē, ka viena vidējā nenosakāma vecuma bojāgājušā zaudējums būtu apmēram 36 cilvēka mūža gadi jeb 18 921 600 „cilvēkminūtes”. Latvijā dzīvo 2 006 900 iedzīvotāji. Izdalot šos skaitļus sanāk ~9,4... Kas ir šis skaitlis? Laiks minūtēs, par kuru vidēji drīkst pieaugt viena satiksmes dalībnieka aizkavēšanās (zaudētas cilvēkminūtes) noteikto satiksmes ierobežojumu dēļ, lai sabiedrība kopumā būtu ieguvēja. Cik ilgā laikā? Pēc pēdējiem statistikas datiem, vidēji Latvijā ir apmēram viens bojā gājušais divās dienās, kas nozīmē, ka daudzu slavinātā vidējā ātruma samazināšana sabiedrības interesēs ir attaisnojama tikai līdz robežai, pēc kuras vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs aizkavējas ne vairāk kā ~5 minūtes dienā!
Un pēdējais skaitlis ir arī atbilde visiem, kas uzdod retorisko jautājumu – „kādēļ jāskrien, ja tāpat galā esi tikai 5 minūtes vēlāk?” Tas, kurš nekur nesteidzas, matemātiski ir pielīdzināms „lēnam pašnāvniekam”, tātad pēc būtības ne ar ko neatšķiras no tā, kurš uzņemas lielāku risku un tiek publiski un emocionāli nosaukts par „pašnāvnieku”