Tā kā te nevienam normāli raksti neinteresē, tad pielikšu pie BMW lirikas klāt nedaudz tehnisko pusi.
BMW R1100R
Dzimis 1995. gadā, aprīkots ar ABS, degvielas iesmidzināšanu, katalizatoru un roku apsildi , un stūres demferi no rūpnīcas.
Divcilindru opozītmotors ar 1085 cm³ tilpumu, kas attīsta 80 zirgspēkus pie 6750 dzinēja apgriezieniem minūtē un 98 Nm griezes momentu, kas pieejams jau no 5250 apgr./min. Pēc sajūtām spēcīgs dzinējs ar ļoti savdabīgu opozīta raksturu. Spolē labi, bet paātrinājumu gribētos iespaidīgāku. Jāpiemin arī, ka dzinējs tiek dzesēts ar gaisu un eļļu. Tam ir divi atsevišķi eļļas radiatori.
Motociklam ir gareniski novietota ātrumkārba aiz motora, un jauda uz kārbu tiek pārvadīta caur spararatu ar sauso sajūgu. Ļoti līdzīgi kā automašīnām. Spararata inerces dēļ, uzgāzējot, var spēcīgi just, kā šūpo motoru. Pie tā bija jāpierod, bet, kad pierasts – fantastiska sajūta.
No piecpakāpju ātrumkārbas jauda līdz ritenim tiek novadīta caur kardānu un reduktoru.
Man gan pieredze ar šo motociklu nav liela, jo braukts ir maz. Pārsvarā tas vienkārši tiek onanēts, uz to skatoties garāžā.
Šie motori patērē diezgan daudz eļļas. BMW iesaka lietot minerālo eļļu mazākam patēriņam. Eļļu tas patērē 60. gadu dzinējos izmantoto tehnoloģiju dēļ, kā arī, manuprāt, tizlās kartera ventilācijas dēļ.
Kopumā var atrast šādus eksemplārus ar milzīgiem, vairāku simtu tūkstošu kilometru nobraukumiem, taču, lai to panāktu, regulāri jāpārbauda vārstu atstarpes, jāmaina eļļa gan dzinējā, gan ātrumkārbā, gan reduktorā.
Jāņem vērā, ka šo motociklu remontēt ir ļoti sarežģīti, un katra mezgla remonts vai maiņa prasīs padziļinātas zināšanas, speciālus instrumentus, tīru vidi, kā arī nedaudz nervu.
Ja eļļas maiņa motorā, ātrumkārbā un reduktorā prasa vienu mirkli, tad, piemēram, sajūga maiņa, kur motocikls ir jāsadala divās daļās, garāžā prasīs vismaz pāris dienas. Un tieši sajūgs un ātrumkārba šiem modeļiem ir vājā vieta.
Pašreiz man ir viens donors, kuram esmu nedaudz izjaucis motoru, lai veiktu remontu. Tam ir ļoti interesanta gāzu sadales piedziņa. Noņemot priekšējo vāku, var redzēt, ka kloķvārpsta ar ķēdi piedzen eļļas sūkni. Varētu likties, ka šo ķēdi var noņemt un uz dullo salikt atpakaļ, taču tā nav, jo eļļas sūkņa centrālā ass dzinēja iekšpusē nes zobratus, ar kuriem tiek piedzītas sadales ķēdes. Tā kā šim dzinējam nav nevienas atzīmes no rūpnīcas, kas norādītu pareizu aizdedzes pozīciju, bez mikrometra stumšanas cilindrā un BMW rokasgrāmatas, kur norādīti pareizie aizdedzes momenta grādi, neiztikt.
Tāpat man patrāpījās nomiris degvielas sūknis, kura nomaiņa bija īpaši sarežģīta nevis degvielas tvertnes noņemšanas dēļ, bet tieši sūkņa ar visām caurulēm ievietošanas dēļ atpakaļ tvertnē.
Labā ziņa ir tāda, ka šim motociklam visas detaļas var iegādāties pie oficiālā pārstāvja, un nav jālieto analogās detaļas sarežģītiem remontiem.
Apkopojums
+ Lieliska vadāmība pateicoties opozita dzinēja smaguma centram. (240kg principā nav jūtami)
+ Spēcīgs dzinējs ar labu griezi.
+ Klasisks izskats.
+ Dzinēja skaņa.
- Sarežģīti remonti.
- Komforta ātrums 100-120kmh
- Prasītos labāks pāatrinājums. Pēc maniem provizoriskajiem mērījumiem 0-100 kmh 5.2-5.5 sekundes.
Lūdzu, nobalsojam par kuru nākamo mocīti uztaisīt aprakstus.
- BMW R1100GS
- BMW K1200RS
- Yamaha XTZ660 Tenere
- KTM LC4 Adventure
- Kawasaki KLX650
- Honda CRF50 (bērnu)
- Yamaha PW50 (bērnu)
Bez filtra: mans motocikls BMW R1100R apskats
Tēma kur dalamies emocijās ar saviem esošajiem vai bijušajiem mocīšiem. Uztaisīšu ik pa laikam vairākus aprakstus par saviem bijušajiem un esošajiem motocikliem.
Sākšu pirmais un pirmais stāsts būs par BMW R1100R.
Savu motokarjeru sāku relatīvi vēlu – 30 gadu vecumā. Pirms tam gan pa pipeli biju braucis ar IŽiem un Voskhodiem, bet to es īsti neieskaitu.
Tātad – nejauši sanāca nopirkt Yamaha DT125R, kuru varēja vadīt ar B kategorijas vākiem. Sapratu, ka āķis ir lūpā, un noliku A burtiņu.
Sapratu arī, ka patīk braukt pa mežu, bet, tā kā papīrs ir kabatā, gribas jau arī pa ceļu pabraukt. Nodomāju – jāpērk dualsports. Tā nu es tiku pie sava pirmā īstā motocikla – Yamaha XT660 ar pagaņalu Tenere.
Pabraucu… un sapratu, ka “dual” nozīmē to, ka tas mocis neder ne asfaltam, ne mežam. Labi, nedaudz izplūdu, jo rakstīt gribu par BMW R1100R.
Pa šo laiku pabijuši vairāki dažādi mocīši, un esmu nonācis pie secinājuma, ka vajag trīs močus.
KTM – mežam.
Pitbaiks – asfaltam.
Un šī stāsta varonis – BMW dvēselei.
Braukājot ar dažādiem močiem, sapratu, ka gribu tādu, ar kuru var iebraukt benzīntankā un, ejot pēc kafijas, neatstāt aiz sevis dubļu un sviedru sliedi. Lai arī nekad iepriekš nebiju braucis, kaut kā intuitīvi zināju – gribu tieši BMW R1100R, melnā vai sarkanā krāsā.
Piedāvājums tajā brīdī – nekāds. Ne Baltijā, ne fāterlandē.
Biju jau sarunājis pist uz Ventspili pēc pelēka R850R, samierināties ar mazāku motoru un vēlāk pārkrāsot. Un tad – ne no kā – SS sludinājums par sarkanu R1100R ar mazu nobraukumu tepat Jūrmalā. Zvanu uz Ventspili, saku, ka esmu pimpis, bet moci neņemšu.
Un tā nu es vēlā pavasara vakarā tiku pie sava BMW.
Nerakstīšu te neko par tehniskajiem rādītājiem. Tie nav ievērības cienīgi. Tas ir salīdzinoši lēns, smags motocikls, kuru krustojumā izliks jebkurš mūsdienīgs, nedaudz jaudīgāks ģimenes auto.
Bet sajūta…
Kādu sajūtu sniedz šis motocikls.
Ar savdabīgo raksturu apveltītais bokseris tevi šūpo, lēni ripinoties pret rietošās vakara saules pusi. Un ar to arī viss ir pateikts.
Tas ir viss, kas jāzina par šo motociklu.
Tas vienkārši sniedz sajūtas.
Īsta motocikla sajūtas.
Bet ir arī viens mīnuss. Braucot ar šo skaistuli varētu likties, ka būsi dāmu magnēts. Bet realitātē nāk vīrieši ar Tevi iepazīties un stāsta, ka viņa brālēnam ir tāds pats. Tad parāda telefonā bildi ar to moci, un tas ņihuja nav tāds pats.
Dažas manas bildes.
Par kuru taisīt nākamo aprakstu ar bildēm?