Pēc feislifta šim vāģim vairs nevar redzēt AdBlue līmeni. Vien brīdinājums izlēc, ja par zemu līmenis. Bet tad var gadīties, ka dzinējs sāk darboties servisa režīmā un pēc izslēgšanas vairs nav piedarbināms, iekams neuzpilda AdBlue līdz vajadzīgajam līmenim. Autoparkā bija vairāki gadījumi, kad šī iemesla dēļ nebija iespējams braukt.

Jā. Sen atpakaļ VW Vento benzīna motoram šitāds niķis bija, ka mitrā laikā negribēja pielēkt. Indukcijas spoles bija pie vainas.

Nu to jau tad redzēs

30 tūkstoši vai reizi gadā.

Lietoju Tiguan tieši ar šo dzinēju un 6 pakāpju manuālo kārbu. Tipiskas kaites tam nav (atšķirībā no 1. paaudzes 1.4 TSI) un arī līdz 120 000 nobraukumam nekādu problēmu - līdz šim eļļas maiņa pēc Long Life intervāla ar oriģinālo VW eļļu, un sveču maiņa katrā otrajā apkopē. No vienas puses varbūt gribētos vairāk jaudas, no otras puses pat pilnu auto nav bijis problēmu iekustināt, lai droši apdzītu. Arī kalnos jauda pietika. Degvielas patēriņš atļautā ātruma robežās uz šosejas 5,5-6 l/100 km, uz bāņa patēriņš var pieugt līdz 7 litriem pie 140-150 km/h). Pilsētā līdzīgi 6.5-7 l/100km.

Nu tas, kas socket wrench - latviski precīzi nezinu. Bet nu labi - tur var arī ar parastu atslēgu izlīdzēties. Bremzes drīzāk tādas pat, kā pasātam, jo pasūtot diskus un uzlikas bija rakstīts, ka der šiem modeļiem. Arī wiki teikts, ka būvēts uz tās pašas platformas, kas Passat B6.

Un aizmugurē vajag 14 mm XZN, kas arī ne visur ir atrodams, tomēr populārāks par 7mm HEX. Paši bremžu cilindri itin viegli iespiežami ar spailēm - aizmugurē nav skrūvējamie, bet vienkārši iespiežami. Taču aizmugurē elektriskās stāvbremzes motoriņi traucē - vispirms tie ir jāatin. Pēc instrukcijas jāslēdz pie kompja, lai to izdarītu. Bet mūsdienu avotos var atrast veidus, kā to darīt bez kompja, piem., pievienojot aķi motoriņa kontaktam vai noskrūvējot motoriņu un to attinot ar skrūvgriezi.

Tai pat laikā 2019. gada Renault Traffic pasažieru busiem bremžu uzlikas nācās mainīt ap 22 000 km. Tiesa, šie ikdienā tika izmantoti kalnu ceļos, bet vienalga liekas, ka tās uzlikas no sviesta taisītas.

Ja par jauniem auto, tad "jaunais" pirmās paaudzes Tiguan 4 gadu laikā noskrējis teju 120 000 km. Pandēmijas un pašizolācijas laiku izmantoju, lai pašrocīgi nomainītu bremžu diskus un uzlikas (šķidruma maiņu gan uzticēšu profesionāļiem). It kā nekas sarežģīts - ir arī vairāki knifi, kā atlaist elektrisko stāvbremzi bez slēgšanas pie kompja.

Bet pat veicot šo šķietami vienkāršo darbību, var redzēt, cik ļoti autoražotājs spiež uz to, lai arī bremžu apkopi pēc iespējas veiktu servisos. Nepieciešama kaudze ar dažādiem instrumentiem turklāt specifiskos izmēros. Vienai skrūvei vajag seškanti, nākamajai seškantes muciņu, tad Torx ut.t.. Aizmugurējai asij vēl cita tipa atslēgas un izmēri. Droši vien arī citos mezglos ir līdzīga situācija un daru pats variantam ar vienkāršu pārdesmit eiro instrumentu komplektu vis nepietiks.

Bieži braucot pretī šādam pat Traffic ar LED gaismām, novēroju, ka visvairāk žilbst, kad stars vēl tiek automātiski līmeņots. Kad pareizais līmenis tiek atrasts, tad nežilbst. Tai busā ir arī rokas līmeņa regulators, bet domāju, ka tas tikai nosaka diapazonu, kurā tad automātiskais līmeņotājs darbojas.

Nu ne vienmēr jauns ir labs un pareizi noregulēts. Lietojot 2019. gada Reanult Traffic ar LED tuvajām gaismām, kas noregulētas 0 pozīcijā, pašam skats ļoti prīmā un labi tiek izgaismots laukums auto priekšā, taču katrs otrais pretimbraucošais mirkšķina, ka ir par spilgtu. Pozīcijā Nr. 1 pretimbraucošie liekas mierā, bet Traffic izgaismotais laukums nu jau ir krienti īsāks.

Tā lielākā problēma varbūt pat ir ne tā lukturu pozīcija, bet tas, ka automātiskais stara līmeņotājs ļoti lēni strādā. Varētu mierīgi atstāt 0 pozīcijā un priecāties. Uz gluda ceļa varbūt nekādu problēmu, bet, kolīdz sākas ceļa šķērsprofila lūzumi, tā stars tikai ar krietnu aizturi tiek nolīmeņots vajadzīgajā pozīcijā, tikmēr spēcīgi žilbinot pretimbraucošos.

Macan Gada auto braucienā šoreiz bija atbraucis bez "S" jeb ar divlitrīgo 245 Zs spēcīgo dzinēju. Protams, šāda jauda 1.8 tonnas (+vadītājs) smago auto nedzen uz priekšu ar tādu paātrinājumu, cik mēs gribētu sagaidīt no šīs markas spēkrata. Bet grēks būtu teikt, ka auto neiet. Iet gan, to tikai nevar just. Liekas, ka brauc ar 100 - paskaties spidometrā, un jau ir virs 130. (oficiāli 6.5-6.7 sekundes līdz simtam) - Apdare, un komforts arī līmenī. Vienīgi izteiktais nulles punks stūrei ir tas, pie kā jāpierod, citādi brīdī, kad stūre strauji atgriežas šajā punktā, automobiļa vadāmība var šķist nedaudz nervoza.

Konkrētais CLA jeb CLA200 ar 1.3 turbo benzīna motoru un 163 Zs, un 250 Nm.

Ja sākuma cena šim modelim ir nedaudz zem 27 tūkstošiem, tad šis ļoti greznā izpildījumā maksā teju 51 tūkstoti. No vienas puses S-klases aprīkojums ir pieejams mazākajos modeļos, no otras puses - par to arī ir jāsamaksā krietni branga summa.

Ļoti patika, ka salona dizainā ir piestrādāts teju pie katras detaļas - ir ļoti patīkami tajā atrasties. Būtībā CLS aura ir pārnesta mazajā CLA modelī. Viena no labākajām audiosistēmām ar detalizētu skanējumu - papildaprīkojumā 650 EUR. Citur par līdzvērtīgām sistēmām būtu jāmaksā krietni pāri tūkstotim. Pat, ja vairāk nekur nav jābrauc, gribas vēl pasēdēt šajā automobilī. Tomēr šobrīd man vēl ir neizprotama Mercedes aprīkojuma politika. Konkrētais eksemplārs par 51 tūkstoti, no kā teju puse jau ir par aprīkojumu, BET - pietrūkst tādas lietas, kā elektriski regulējams pasažiera beņķis, adaptīvā kruīza kontrole un elektriskais bagāžnieka vāks.

Vairāki brauciena dalībnieki sacīja, ka prasītos jaudīgāks dzinējs. Jā, vienmēr jau var ko jaudīgāku, tomēr negribētu teikt, ka 1.3 dzinējs neiet. Iet diezgan sprigani - 8.5 sekundes līdz simtam, arī ar pilnu auto nevar just, ka vajadzētu pūlēties. Sporta režīmā uzsākot braukšanu gan uz slapja, gan sausa asfalta ļoti grib izspolēt, tam aktīvi pretī jaucas pretbuksēšanas sistēma - rezultātā sanāk raustīšanās. Labāk sprintu no nulles sākt komforta režīmā, sportisko atstājot, lai paātrinātos gaitā. ECO režīms sniedz limuzīnisku mieru, bet pat šajā ir iespējams dinamiskāk braukt, ja nepieciešams. Pēc visas dienas skrējiena, patēriņš tīri labs - 7.4 litri uz 100 km.

Piekritīšu Jānim par gaitas īpašībām - auto klausa katrai komandai teju perfekti. Piekare, lai arī sportiski stingra, ir komfortabla. Gribētos gan drusku lielāku skaņas izolāciju no riteņiem. Aizmugurē diviem ir gana ērti, it īpaši augumā līdz kādiem 185 cm, trijatā jau ļoti šauri.

Tagad šitās tankštelles tiek pārtaisītas ar Metro nosaukumu.

Tak skaidri redzams, ka autobusam visi nelietīgi maisās pa kājām un ceļu satiksmes noteikumus ievēro tik katrs otrais.

KIA ProCeed cenas:

1.4 T-GDI 7DCT GT-Line 140 ZS - 23 590 EUR

1.6 CRDi 7DCT GT-Line 136 Zs - 25 590 EUR

1.6 T-GDI 7DCT GT 204 ZS - 25 990 EUR

1.6 T-GDI 7DCT GT TX 204 ZS - 28 490 EUR (visas ekstras iekļautas + 300 EUR par metālisku krāsu)

Kas XC60 ir tizls?

VW šajā modelī ir radījuši ļoti lielu disonansi. Daudz lētas plastmasas, kompromisi, taču tas viss aprīkots ar tehnoloģijām no augstāka plaukta. No tiem plauktiem ir arī cena - 28 tūkstoši jeb tāds naudas daudzums, par kuru var nopirkt daudz un dažādas lielākas un mazākas alternatīvas. Gribu piebilst - arī labākas alternatīvas. Kaut vai daudz izskatīgāku, jautrāku, labāk nostrādātu un lētāku automobili, ko iepazinām pagājušajā gadā - Seat Arona.

Iekāpjot gan vadītāja vietā gan arī aizmugurē, radās tāda sajūta, kā uzvelkot piemērītu uzvalku. Viss kā nākas - ne par platu, ne par šauru. No šī zvēra biju gaidījis brutālu uzvedību, bet nesagaidīju. Šeit tiesības var viegli pazaudēt, nevis medījot sajūtas, ko sniedz adrenalīns, bet tādēļ, ka tā nejauši sanāca. Ļoti civilizēta automašīna, kas dara to, ko tai liek. Varbūt pat pārāk civilizēta šai markai.Visprecīzākā stūre no visām braucienā pieejamajām automašīnām.

Ļoti augsts komforta līmenis - viens no klusākajiem saloniem vakardienas mediju braucienā un pampakus uz Ērgļu šosejas Zaķumuižas posmā apslāpēja teicami. It kā plašs salons, tomēr otrā rindā ir salīdzinoši pieticīgs vietas daudzums kājām. Pieļauju, ka trešās rindas sēdvietu dēļ ir ierobežota iespēja bīdīt otrās rindas sēdekļus vairāk uz aizmuguri.

Ženēvā visbiežāk robežsargi patrulēja robežpunktā pie lidostas, kas iet uz Ferney-Voltaire Francijā, kā arī uz autobāņa, kas iet gar lidostu. Kad braucu ar Francijā reģistrētu busu un savu Latvijā reģistrēto auto, pusgada laikā ne reizi neapturēja. Dažbrīd liekas, ka viņi pārsvarā kontrolēja to, vai logā ir vinjetes uzlīme. Taču itin regulāri varēja redzēt, ka kādu izkrata tā pamatīgāk. Un to darīja ne tikai Šveices robežsargi, bet arī Francijas. Tajos robežpunktos, kas atradās dziļāk Ženēvas pilsētā, tika apsargāti retāk - t.i. daudz biežāk tur nebija neviena robežsarga. Un kā jau minēju, uz mazajiem ceļiem robeža tur diezgan simboliska.

Piemēram:

goo.gl/maps/v9BQecsw6q8gBdam7

goo.gl/maps/dK5SZ4P9v4Y7V7ES8

Nu redz, tad man procedūra bija tāda, ka noņēma no autobāņa pirms iebraukšanas Austrijā - pirms tam bija caurbraukta visa Vācija. Bet pieļauju, ka ar kamerām un numura atpazīšanas sistēmu kādu laiku jau tikām izsekoti.

Kad apturēja, mierīgi pastāstīja, kas par problēmu. Es uzrādīju īres līgumu, pilnvaru, ka esmu busa lietotājs tikai uz konkrētu laiku. Pierakstīja informàciju par visiem busā esošajiem, uz kurieni dodamie un kad atpakaļ, kā arī to, kas ir īpašnieks un kā ar viņu sakontaktēt. Tas viss aizņēma max pusstundu un braucām tālāk. Kad atgriezos Latvijā, īpašnieks degvielas naudu jau bija pārskaitījis, kur tas tika prasīts. Mana pieredze. Punkts.

Ženēvā ir gan robežkontrole, tāpat arī citur uz Šveices robežas. Tomēr tā robežkontrole un automobiļu pārbaude notiek kampaņveidīgi - te ir, te nav. Kā arī ir mazie ceļi, kur pastāvīgas robežkontroles nav un grūti pat saprast, ka esi iebraucis citā valstī.

Tu protams biji klāt un zini vislabāk!

Lîgums tak bija, latviešu valodā. Es stāstu, ka bija noderīgi paņemt arī pilnvaru angļu valodā, lai policistiem uzreiz viss skaidrs. Nav obligāts pasākums.

Pagājušajā decembrī poļu robežsargi apturēja un pārbaudīja dokumentus 2 reizes. Tehniskajā pasē mans vārds nemaz nav pieminēts - nekādu problēmu un turpināju ceļu.

Pirms kādiem pieciem gadiem braucu ar īrētu busiņu, un dzirdot nostāstus par Poliju, no īres kompānijas paņēmu pilnvaru angļu valodā. Polijā nevajadzēja, bet noderēja Vācijā, lai pārliecinātu policiju, ka lietoju busiņu konkrētu laiku, un ar pirms gada veikto degvielas uzpildi bez samaksāšanas man nav nekāda sakara.