Piedāvājam "Plymouth - Banjul Challenge 2006" dalībnieka Kaspara Līviņa dienasgrāmatu, kas tiek publicēta pa daļām. Šoreiz - otrā daļa.
Dienasgrāmatas pirmo daļu lasiet šeit »»28.12.2005.
Izbraucam no viesnīcas tumsiņā. Paredzam, ka jau agrā pēcpusdienā sasniegsim Sotograndi – un mūsu ceļa mērķi šodienai viesnīcu Las Camelias, jeb Pie Rozēm. Ceļš sasniedz Vidusjūras piekrasti, un ieraugam slavenos Spānijas Saulkrastus – Costa del Sol. Tas nozīmē par daudz apbūvētu krastu, kur vienlaidu rindā stiepjas hoteļi, lepnāki un mazāk lepni, un mazliet tālāk no jūras viss pārējais atpūtnieku citadelei piemērotais aprīkojums – restorāni, villas, veikali.
Volga Spānijas Saulkrastos
Kādā benzīna uzpildes stacijā gribu nomazgāt mašīnu, tur ir arī pašapkalpes mazgātuve. Divas mašīnas jau priekšā uz rindu. Kad pienāk rinda, izrādās, ka mazgātuve tikai daļēji spēj pildīt savas funkcijas – trūkst birstes. Tikai ar spiedienu vien Volgas netīrumi nepadodas, un nākas vien apmeklēt arī automātisko mazgātuvi.
Pastaigājamies arī brītiņu gar pludmali, bet tikai brītiņu, jo mašīna novietota vietā, kas īpaši atvēlēta policijas transportam, tāpēc ātri taisāmies no turienes prom.
Turpinām ceļu, un drīz norāde uz Puerto Sotogrande, un esam klāt. Pirmais ceļojuma posms – Eiropa – ir galā.
Grūti saprast, kāpēc jau kuro gadu pasākuma organizatori par galveno satikšanās punktu Eiropā izvēlas šo viesnīcu. Izskatās, ka pat salīdzinot ar pagājušo gadu tā ir nolaista, restorāns nedarbojas, tikai bārs, un istaba, par 50 eiro, arī nav nekāda medus maize. Tikai tas skats uz jūru... Spriežot pēc cenu lapas, vasarā cilvēki maksā 80 eiro, lai varētu šeit palikt pa nakti. Iekārtojamies, un dodamies nelielā pastaigā gar jūru. Agita iebrien Vidusjūrā līdz potītēm. Izmetam nelielu līkumu, apskatīdami, kā spāņi cenšas vispārējā aizbūvētībā aizsargāt nelielu, niedrēm aizaugušu lagūnu, kur mēdz ligzdot putni. Izskatās, ka tas ir liels retums, un šiem nekas cits neatliek, kā pasargāt šo mazo niedru pleķīti. Iegriežamies arī bagāto ļaužu ostā, Sotograndē, uzmest acis smalkajām jahtām.
Kad atgriežamies, sākuši sarasties arvien vairāk dalībnieku, vācieši ar Ford Fiesta bulkuvāģi, par kuriem dzirdējām no Floriana un Rolfa, vēl citi vācieši ar Citroen CX, iepazīstamies ar jauku pāri gados Maksi un Tīnu, Maksis ir anglis, Tīna no Dienvidāfrikas. Beidzot, ar tumsiņu, ierodas arī Flo un Rolfs, nobraukuši 2500 km 26 stundās, malači. Piedzīvojumu stāsti virmo gaisā dažādās valodās. Maksis un Tīna aicina iet vakariņās uz Sotograndi, bet vēl jāsagaida apsolītā grupas sapulce. Tā paredzēta 17:00, bet mūsu grupas mentoru pāri Holliju un Redžu vēl nemana.
Uzrodas tips, kas pārdod biļetes uz prāmi. Būtībā mums biļetes vajag, bet El Pedro biļešu vecis stāsta, ka vajag 11 mašīnas, kas brauc, tad ir kāda īpaša atlaide, utt. Tauta īpaši uz biļešu pirkšanu nav iekustināma, jo bārā ir alus, un visi nolemj sagaidīt grupas sapulci, biļetes pēc tam. OK, El Pedro gaidīs.
Kaut kad pa starpu ierodas leiši Jonas un Dailius, ar viņu VW Passat. Apsveicināmies, aprunājamies, un nolemjam kopā ar Rolfu un Flo obligāti doties prom rīt. Tāpat domā arī pārējie vācieši, un arī Maksis ar Tīnu.
Brīdī, kad liekas, ka nekāda sapulce vairs nebūs, kungi tomēr ierodas. Sapulce pilnīgs murgs. Muļķīgi jautājumi, tikpat muļķīgas atbildes.
Pēc sapulces nopērkam biļetes uz prāmi. Vēlāk izrādās, ka 11 mašīnas savākušās nav, un El Pedro dusmīgs klīst riņķī, un mēģina piedzīt vairāk naudas. Neliekamies ne zinītis par viņa pūlēm. Ar Agitu spriežam, ka uz Soto vakariņās tomēr neiesim, jo būs pa dārgu. Maksis tomēr neatlaižas, un uzstāj, ka ir jāiet, viņš maksājot. Ejam ar. Vakariņas izvērtās par īstām dzīrēm. Galda sarunas skāra visus tematus, bet galvenokārt ceļošanu, protams. Mums samaksāt Maksis nikni neļauj.
29.01.2005.
Izbraukšana uz prāmi paredzēta astoņos, prāmis pusdesmitos. El Pedro atbraucis pakaļ, lai visus aizvestu uz prāmi. Esam sešas mašīnas – Volga, Subaru, Pasāts, Citoens, un Fiesta, un volvo, ar ko brauc Maksis. Tajā pašā laikā izbrauc arī citi, kas biļetes nav pirkuši no mūsu Pedro, bet domā, ka dabūs tās lētāk pie prāmja.
Prāmis tas pats, kas pagājušo gadu, superātrais katamarāna tipa brīnums. 40 minūtes, un esam Āfrikas kontinentā, pa ceļam izbaudot skatus uz Gibraltāru un Ceutu – abiem antīkajiem Herkula stabiem.
Nobraucam krastā Ceutā – tā ir spāņu pilsēta, vēl Eiropas Savienība Āfrikā, tā teikt. Robeža ar Maroku ir pāris kilometrus no ostas.
Ceutā jāiegriežas benzīntankā, un mums arī gribas veikalu, vajag šādus tādus niekus. Maksis benzīntankā vēl saka, ka mūs gaidīs, bet beigās aizbrauc uz robežu. Mēs pārējie dodamies uz robežas pusi pēc iepirkšanās tūres. Nopērkam arī veselu žāvētu cūkas kāju – spāņu delikatesi.
Marokas robeža sagaida ar drausmīgu bardaku, tikko pienākuši nez cik autobusi, no kuriem izbiruši liels daudzums marokāņu, kas kājām dodas uz savu valsti. Viņi nosprosto visu brauktuvi, un mums jāgaida, kamēr marokāņu policisti ar stekiem un svilpēm piepalīdzot viņus nodzen no ceļa.
Spānijas – Marokas robeža
Spāņiem mēs neinteresējam vispār, tie pat nepamāj, kad ripinām garām. Marokas pusē toties sākas rokenrols. Par laimi man jau ir nojēga, kur jāiet, un kam kas jāprasa. Pirmkārt ejam izstāvēt rindu pie pasu kontroles, lai iesniegtu pases, kopā ar aizpildītām imigrācijas veidlapām. Mums nelaimējas – leiši Jonas un Dailius iesniedz savas pases pirms mums, un sākas jociņi, Marokas robežpolicija nesaprot atšķirību starp Lietuvu un Latviju. Paiet vismaz stunda, kamēr ieskaidroju lēnīgajiem marokāņiem atšķirību starp Lettonie un Lituanie. Labā ziņa ir tā, ka tas izdodas. Pēc tam jāiet stāvēt rindā, lai iereģistrētu transporta līdzekli Marokā. Rinda liela.
Muitniekam vajag redzēt Marokas civiltiesisko apdrošināšanu. Nopērku to par apmēram 48 eiro. Vēl pēc stundas stāvēšanas rindā Volga ir iereģistrēta. Tagad muita. Muitnieks pavirši ielūr bagāžniekā, liek šo to parādīt, un palaiž. Šampanieti un pāris kastes alu viņš nepamana...
Varam braukt, bet 200 metri no robežas visa mūsu kompānija stāv. Piestājusi malā. Citroens salūzis. Vecajam CX modelim iztecējusi eļļa no hidraulikas sistēmas, tas nozīmē, ka nav bremžu, nav stūres pastiprinātāja, un nav arī atsperu – mašīna ir nokritusi gandrīz zemē.
Citroena eļļas peļķe
Stunda darbošanās, un pat vācieši saprot, ka ir vajadzīga darbnīca. Kāds vietējais piekrīt parādīt darbnīcu, un Volgai jāvelk Citroens. Velkam. Uzvelkam kalnā, citroens šļūc uz vēdera katrā bedrē. Labi, bet tālāk ceļš iet no kalna. Citroenam bremžu nav. Ko nu? Nokabinām virvi, un citroens atspiežas Volgai pret buferi, un lēnām laižam no kalna lejā, citroens atspiedies pret volgas buferi, bremzēju par abiem. Sasniedzam darbnīcu, un sākas apskate. Vietējie metinās hidraulikas cauruli. Kamēr tas notiek, abi ar Agitu pastaigājamies pa vietējo ieliņu.
Mehanik ženeral
Mjā, netīrība sit augstu vilni... Kādā veikaliņā nopērkam kokakolas pudelīti, cena tik lēta, ka nemaz neatceros, cik. Ieraugam mūzikas ierakstu veikaliņu. Ieejam, un aprunājamies ar pārdevēju – gribam vietējo mūziku. Nopērkam ar. Par 1 latu, apmēram, vietējais CD. Nekā diža šeit nav, ko redzēt, ejam atpakaļ. Darbnīcā tikmēr lēnām darbi iet uz beigām. Tā kā mums šodien vajadzētu sasniegt Šefšaueni (Chefchuan), laika vairs nav daudz. Jonas un Dailius sāk drusku purpināt, ka šitā jau nekur netiksim.
Vulfam un Andreasam no citroena drusku sanāk pārmaksāt par remontu. Kļūda – cena jāsarunā jau pašā sākumā. Tas nieks, salīdzinājumā ar Oliveru, kas brauc ar Fiesta – viņš samaksājis 90(!) eiro, lai bez problēmām šķērsotu robežu!
Beidzot dodamies tālāk, un pēc pāris stundām sasniedzam Šefšauenas kempingu. Vācieši un leiši nolemj palikt teltī, mēs ar Agitu izvēlamies apmesties mājiņā, jeb chambre avec chien – istaba ar suni. Kā teica Rolfs – Basically it is a room. But very basically. Vakars pārgāja lēnās dzīrēs, izrādās Vulfam 30. decembrī ir dzimšanas diena. Tāpēc tiek sagaidīts 30.decembris, lai varētu nodziedāt mazu dziesmiņu.
Istaba ar suni
30.12.2005.
Ceļamies, un kempingošanas dēļ rīts ievelkas. Kamēr visi savāc savas pekelītes, utt. Paiet labs laiciņš, kamēr varam doties tālāk. Apstājamies vēl pilsētiņas centrā, lai apskatītos, kāpēc visos tūristu ceļvežos šī pilsētiņa minēta kā apskates vērta. Nu ir jau smuki – pilsētiņas lielākā daļa mājeļu nokrāsotas gaišzilas. Un tā no seniem laikiem. Jancīgi veikaliņi, mazas ēstuvītes, kazas, ko gans dzen uz tirgu, un pēkšņi divstāvīgais autobuss aizrībina pa mazo ieliņu. Redzējām pat interneta kafejnīcu – arī mazā Marokas pilsētiņā cilvēki iet līdzi laikam.
Viens vīrs interesanti pārdeva vistas – nevis vitrīnā, bet uz tās...
Nākošais pieturas punkts mums ir Voulubilis, seno romiešu pilsētas drupas. Tās atrodas netālu no Meknes pilsētas, un nav nemaz viegli atrodamas. Pie ieejas biļetes sastāv no divām daļām, viena ir vietējā nodeva, otra ir pati biļete.
Šī senā pilsēta atradusies pašā Romas impērijas rietumu nomalē, un nav bijusi nekāda mazā. Pārsvarā viss, kas saglabājies, ir pamatu līmenī, bet ir arī dažas lielākas ēkas. Triumfa arka, celta ap 300. gadu, saglabājusies gandrīz neskarta. Tempļa kolonnas veiksmīgi apdzīvo stārķi. Apcerīga vieta. Tūristi nesteidzīgi klīst starp akmeņiem, un fotografē dažas lieliski saglabājušās grīdas mozaīkas.
Antīkais ceļš
Pāris stundas klīduši ieturamies vietējā restorāniņā. Ko dzert – kola, fanta, vai spraits, ko ēst – tagine ar vistas gaļu. Vietējā tēja ir nežēlīgi stipra un salda. Padzeram arī to. Apspriežam plānus. Brauksim, cik tālu varēsim šodien, lai rīt laicīgi sasniegtu Marakešu.
Meknes pilsētā apstājamies, vajadzīgs samainīt naudu, un arī uzpildīt benzīnu. Esam apstājušies policijas stāvvietā, un tūlīt klāt ir policists, lai mums to paziņotu. Sakām, ka tūlīt brauksim, un viņš nomierinās. Bet ir problēma – Fiestai salūzis amortizators, kas tik pārkrautai mašīnai nemaz nav labi. No policijas garāžām pāri ielai uzrodas mehāniķis, un sāk palīdzēt. Nolemjam, ka Fiesta un Citroens paliek, un remontē, mēs tikmēr braucam tālāk, un jau atrodam viesnīcu. Jau tumsā iebraucam Khenifra pilsētiņā, atrodam Hotel de France, numurs 200 dirhami, tas ir 20 eiro. Paliekam. Kaut kad ap 11. vakarā atbrauc arī mūsu atpalikušie.
31.12.2005.
Izbraucam pēc brokastīm, ceļš joprojām skaists un kalnains. Izmēģinām šoferu maiņas. Flo brauc ar Volgu, es pamēģinu Citroenu un Subaru. Citroens tāds savdabīgs, Subaru ļoti pierasti eiropeiski japānisks. Volga labāka. Flo gan saka, ka braukšana ar Volgu esot kā smags darbs...
Leiši izzinājuši, kur ir ļoti krāšņs ūdenskritums. Braucam meklēt. Protams, ir maksas stāvvieta, tiek piedāvāti gidi, tātad esam atraduši. No augšas neko neredz, liekas, nu, kur tad ir tas skaistums, bet tad... Elpa aizraujas, kad pēkšņi zem kājām paveras dziļš un šaurs kanjons, kurā, sadalījusies neskaitāmās šaltīs, krīt iekšā maza upīte.
Nolemjam kāpt lejā, jo saprotam, ka no lejas skatam jābūt vēl grandiozākam. No skata izbijušies, vācieši gan nolemj lejā nekāpt, gājēji ir tikai vecie tūristi leiši, un mēs ar Agitu. Taka izlokās starp olīvkokiem, un drosmīgā Agita pagaršo olīvi, bet tūlīt izspļauj. Galīgi neēdama. Pēc pārdesmit minūtēm jau sasniedzam kanjona dibenu, īstenībā tas nemaz nav tik dziļš, kā izskatās. Šeit, apakšā, no vienas vietiņas haotiski saspiestas tūristiem domātas ēdnīciņas, suvenīru tirgotavas, un citādas naudas atņemšanas iestādes. Ar nelielām pūlēm atrodam vienīgo taku, kas, bez nekādām norādēm, beidzot izved pie ūdenskrituma pakājes. Skats varens. Saules gaismā uz visām pusēm zaigo varavīksnes, kas veidojas no sīksīkiem ūdens pilieniņiem. Lejā pār upīti, kas tek no ūdenskrituma, vecs vīrs ierīkojis sīku laiveli, ko izmanto kā pārceltuvi. Kombja? Jautāju. Se vu vulē. Viņš atbild. Samaksājam septiņus dirhamus, jeb ap 50 santīmiem, un vīra acīs redzam neviltotu prieku.
STOP
Augšupceļš ir betonētas kāpnes, kuras nosētas ar tirgotuvēm, un mums visu laiku ir jāatraida uzmācīgie piedāvājumi paēst, vai kaut ko nopirkt.
Augšā mūs jau gaida vācieši, kas jau pasūtījuši visiem ēst. Paēdam tiešām garšīgi, pie kam vēl pamatīgi izsmejamies. Uzvedamies kā riktīgi tūristi, apkrāvušies ar savām fotokamerām, ko nepārtraukti arī lietojam. Olivers samainījis savu telti pret vietējo vamzi, tagad dižojas tajā.
Ūdenskritums
Turpinām ceļu. Pievakarē iebraucam Marakešā. Mums rezervēts numurs Ibis viesnīcā, tāpat kā lielākajai daļai pasākuma dalībnieku. Leišiem gan nav rezervācijas, bet viņi ir apņēmības pilni atrast kaut ko lētāku turpat tuvumā. Kad atrodam Ibis, norunājam ar leišiem, ka viņi atnāks vēlāk uz mūsu viesnīcu, jo šeit paredzēta kārtējā grupas sanāksme, kā arī jaunā gada sagaidīšana. Bet pirmkārt mēs ar Agitu, ieraudzījuši āra baseinu, pārliecinām Flo un Rolfu, ka ir jāiet peldēties. Viņi piekrīt, jo domā, ka baseins ir apsildīts, bet tā vis nav. Abi ielien ūdenī tikai pēc Agitas, jo nevar taču parādīt, ka ir mīkstie... Smejamies, un priecājamies, ka ir gan labi, ka ielīdām ūdenī.
Ap septiņiem sapucējušies satiekamies bārā. Alus dārgs, paņemam vīnu, tas vēl dārgāks. Eju uz mašīnu pēc šampanieša. Uzdāvinām vienu pudeli Maksim un Tīnai, pateicībā par vakariņām Soto. Otru raujam vaļā. Grupas sapulce ir balagāns. Hollija vismaz varēja iemācīties runāt angliski, nevis dievsvienzin kādā Anglijas nostūra izloksnē. Nebriti gandrīz neviens neko nesaprot, un tas arī neliekas nekas svarīgs.
Kāds ir noorganizējis kaut kāda restorāna apmeklējumu. Liels bars dodamies tajā virzienā, bet drīz saprotam, ka jāņem taksometri. Norunājuši satikties tajā restorānā, ņemam mazos takšus, kur var iespraukties trīs cilvēki, un braucam. Esam Agita, Flo, un es. Taksists tādu restorānu nezina. Beidzot atrodam, bet tur neviens nezina par mūsu rezervāciju. Nesaprotam, ko darīt. Atrodam kaut kādu tējnīcu, un vismaz sazvanām Rolfu. Sagaidījuši viņu, ejam meklēt kādu vietiņu, kur sagaidīt jauno gadu, līdz kuram vēl pusstunda.
Vieta, ko atrodam, ir tieši pie galvenā laukuma. Pasūtam ēst, bet nekā alkoholiska gan šeit nav. Par laimi, man ir līdzi šampanietis, ko tieši 12:00 izšaujam gaisā. Laimīgu Jauno gadu! Uz pilsētas galvenā laukuma atskan daži vārgi kliedzieni, un tas ir viss. Marokāņi šādus svētkus nesvin.
Marakešas galvenais laukums Jaungada naktī
Atgriežamies savā viesnīcā, un labu brīdi turpinām dzīres turpat, bārā. Šampanietis un šņabis, laba kombinācija...
01.01.2006.
No rīta brokastlaikā (vienas no sliktākajām brokastīm visa ceļojuma laikā, un ne jau paģiru dēļ...) sazvanāmies ar Jonas. Norunājam satikties pie mūsu viesnīcas, un doties uz vecpilsētu. Es zinu apsargājamu stāvvietu pie paša tirgus, un uz to tad arī dodamies ar abām mašīnām. Norunājam staigāt līdz diviem, un dodamies iekšā tirdziņos. Ko tikai šeit nepārdod! Varētu klīst un klīst, apbrīnojot mums nesaprotamo dzīves modeli, un tikpat nesaprast, kāds prieks strādāt tādās gandrīz alās, tumsā, putekļos, un smakās.
Bieži vien blakus nelietām tirgotuvēm ir arī tikpat nelielas darbnīciņas kur izgatavo sadzīves priekšmetus, suvenīrus, drānas. Novērojām skroderi darbībā – bez mašīnām viņš ar roku neticami ātri šuva vīli kaftānam. Citur atkal vīrs ar rokām darbinot nelielu virpiņu, starp kāju pirkstiem iespiedis griezni, dažos mirkļos izvirpoja cigaretes iemuti.
Pīrādziņu tirgotājs
Apstājāmies nopirkt bundziņas, ko mums lūdza sagādāt Siguldas Valdorfa bērnudārzs. Kaulēšanās, kaulēšanās! Vēlāk Agita sadomāja pirkt sev vietējo kleitu, un tur nu mēs, cenas nezinādami, iepirkāmies...Bet vēlāk pārdevējs, pacienājis mūs ar tēju, kamēr meistars kleitu īsināja, nolaida vīriešu kaftānam cenu no 1250 uz 300 dirhamiem. Nepaņēmām. Un viņš nesaprata, kāpēc.
Iespaids tāds – kamēr vēl ir tādas Austrumu tirgus vietas, ceļojiet, un apskatiet, jo ar katru gadu vairāk un vairāk arī arābu kultūras zemēs ienāk superlielie veikali, un pēc kādiem gadiem īsto tirgu vairs nebūs, būs tikai tūristiem domātās butaforijas...
Pēc pāris stundu staigāšanas man palika nelabi no visām šīm smakām, no smoga, kas bezvēja dienās pārklāj pilsētu. Lai gan iepriekš bija runāts, ka paliekam Marakešā vēl vienu dienu, satiekot lietuviešus, bijām vienis prātis, ka pilsēta ar steigu jāpamet.
Uzrakstījuši īsziņu vāciešiem, devāmies Atlasa kalnu virzienā. Pēc pāris stundu braukšanas pa šauriem, līkumainiem kalnu ceļiem sasniedzām Asni – mazu ciematiņu, kur neatradām solīto kempingu, bet gan jauku, nē, lielisku viesu māju. Kad veicām tradicionālo kaulēšanās rituālu, saimnieks neatkāpās no cenas ne par grasi – lieliski zināja, ka mums nav kur dēties. Piedāvājām, ka neēdīsim brokastis, lai laiž lētāk. Cest ne possible pas! Ne manger? No possible! Vīrs bija ne pa jokam izbrīnījies, ka varam atteikties no brokastīm. Izbaudījām pa pilnam vietējo kalniešu viesmīlību, pietrūka vienīgi apkures, jo naktī bija ļoti auksts. Sildījāmies ar viskiju un rumu.
02.01.2006.
Apsolītās brokastis no rīta bija varenas! Zupa, pankūkas, vietējā maize ar zapti un sviestu, kafija, tēja – viss, ko var vēlēties, uz terases ar lecošu sauli uz kalnu fona. Ļoti apmierināti ar dzīvi varējām turpināt ceļu uz Tizi’n’Test kalnu pāreju. Ceļa līkumainie 60 kilometri mums aizņēma apaļas 3 stundas! Goda vārds, viens no skaistākajiem kalnu ceļiem, ko līdz šim nācies braukt! Izbaudījām to no tiesas.
No pārejas pavērās elpu aizraujošs skats uz līdzenumu, kur sākas Sahāras tuksnesis. Pārejā satikām arī 6 angļu mašīnu grupu no mūsējiem. Tie, protams, devās vietējās ēstuves virzienā, lai ieturētos, un dzertu tēju. Mēs, saņēmuši vāciešu Rolfa un Flo īsziņu, ka viņi nav atraduši īsto ceļu, un gaidīs mūs Agadirā, devāmies tālāk.
Brauciens uz leju bija vēl iespaidīgāks, daļēji tāpēc, ka ceļš šeit tika remontēts, un tam trūka asfalta seguma. Kalni šinī pusē beidzās pēkšņi, vēl nupat bija serpentīni, un gāzes pedāļa vietā jāspiež bija bremze, kad pēkšņi – līdzenums ar olīvkokiem un kazu ganiem.
Apstājāmies ieturēt piknika tipa pusdienas. Tieši laikā, jo leišu Pasātam no vienas riepas puses atskanēja raksturīga šņākoņa. Jāmaina riepa...
Turpinājums – brauciens cauri apelsīnu un mandarīnu dārziem, pie kam nezin kam par godu šoseja pat izvērtās par divvirzienu autostrādi. Diemžēl ar piekrastes šosejas sasniegšanu kļuva skaidrs, ka satiksme uz šīs šosejas ir krietni lielāka. Sūtam vāciešiem īsziņu, ka jāsatiekas nākošajā pilsētiņā, kas ir ar nosaukumu Tiznit. Vēlāk izrādījās, ka viņi to saņēma pēc 5 dienām, un uzcītīgi mūs gaidīja Agadirā!
Mēs toties pievakarē sasniedzām Tiznitas kempingu, kur pilns ar franču tūristiem ar dzīvojamiem busiņiem. Nepaspējām vēl iekārtoties, kad kempingā ieripoja pazīstamais Subaru ar mūsu vāciešiem! Liels bija mūsu visu atkalredzēšanās prieks, un tikšanās nekavējoties tika atzīmēta ar vairākām alus skārdenēm.
Pēc vakariņām gājām staigāt pa pilsētu. Rolfs sūdzējās, ka Flo kā tāda tirgus vecene visu laiku meklē sev kurpes un bikses. Noskaidrojām tikai to, ka arābiem lielāka kurpju izmēra par 42 nav, un ka dažos veikalos izmēri netiek norādīti vispār, ej un mēri, kamēr atrodi, ko vajag. Toties atradām kurpes Agitai. Neticami, bet tās vēl šobrīd ir lietojamas...
Vācieši sev par nelaimi ieraudzīja plakātu, kas vēstīja, ka Tiznit pilsētas kanalizācijas izbūves projektu 27 miljonu eiro apmērā ir apmaksājusi...Vācijas valdība! Tas viņiem deva iespēju purpināt vēl vismaz 3 nedēļas, un ļoti iespējams, ka viņi nespēj nomierināties vēl šobrīd. Vācijai esot pašiem savas problēmas, tas nozīmējot 50 centus no katra vācieša kabatas, un tamlīdzīgi.
Vakars beidzās uz jau ierastās nots – alus ar rumu.
turpinājums
saprotu,ka veel vajag pacietiibas :) gaidu 3.dalju :)LABAIS !