Katru gadu Latvijā tiek pārdotas aptuveni 15 000 tonnu smēreļļas. Aptuveni pusi pēc izmantošanas savāc un pārstrādā – sadedzina īpaši augstā temperatūrā, bet degšanas blakusproduktus attīra, un pāri paliek tikai ūdens tvaiki, kas kā balti dūmi paceļas no industriālajiem skursteņiem.
Par tiem bažīties nav pamata. Daudz vairāk jāuztraucas par atlikušajiem tonnu tūkstošiem, kuri apkures sezonas gaidās pārpludina tirdzniecības sludinājumu portālus. Atraduši pircēju, tie videi un cilvēkam pagalam nedraudzīgi izkūp apkures krāsnīs legāla kurināmā vietā. Lai to mainītu, jāveido droša un ilgtspējīga sistēma, kas balstās uz tirgotāju, autoservisu, atkritumu apsaimniekotāju un valsts institūciju sadarbību.
Kaut arī Latvija katru gadu sasniedz normatīvajos aktos noteikto smēreļļas savākšanas un apstrādes minimumu – 45 %, bīstamo atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem nākas krietni pasvīst, lai to paveiktu. Tikmēr “pelēkajā” tirgū darbs sokas viegli un raiti.
Latvijā ar smēreļļu savākšanu un pārstrādi nodarbojas trīs licencēti uzņēmumi. Šo procesu uzrauga un kontrolē viena valsts institūcija – Valsts vides dienests. Klientu, galvenokārt autoservisu, ir simtiem, ja ne tūkstošiem. Cik no tiem darbojas pelēkajā zonā, nav zināms, bet uzraudzīt var tikai tos uzņēmumus, kas savu darbību ir oficiāli reģistrējuši un ir redzami Valsts ieņēmumu dienestam un Valsts vides dienestam. Vienas automašīnas eļļas maiņas procesā iegūtā izmantotā eļļa var piesārņot teju 4 miljonus litru saldūdens jeb 50 cilvēku gada ūdens patēriņu. Par laimi, vidē tiek izliets pavisam neliels apjoms izmantotās eļļas, taču tā ir priecāšanās par mazāko ļaunumu: motoreļļas uz nebēdu tiek dedzinātas neatbilstošās krāsnīs, radot gaisa piesārņojumu un veselības riskus cilvēkiem. Uzpircēji par izlietoto eļļu maksā ap 200–300 eiro tonnā. Skaidrā naudā. Tātad nekāda pievienotās vērtības vai akcīzes nodokļa, kas nonāktu valsts budžetā. Legāli uzņēmumi, kuri godīgi maksā algas, nodokļus un pārstrādā eļļu atbilstoši valsts noteiktajām vides prasībām, nespēj konkurēt ar šādu cenu līmeni – krāšņu kurināmā degviela ar akcīzes nodokli maksā 3–4 reizes dārgāk.
Smēreļļu apsaimniekošanas jomā Latvija ir unikāla: starp Eiropas Savienības valstīm esam vienīgie, kas smēreļļu apsaimniekošanu ir pacēluši problēmas līmenī. No vienas puses, varētu lepoties, jo nav jau vienmēr jādara tikai tas, ko dara citi. Arī obligāts elektronisko cigarešu depozīts mums pasaulē patlaban plānots ja ne vienīgajiem, tad vieniem no pirmajiem gan, un ar to varēsim lepoties! No otras puses, citās valstīs noteiktu smēreļļas savākšanas un pārstrādes prasību nav, jo vienkārši tur videi nedraudzīgi nerīkojas. Ja šādu eļļu piedāvātu apkurei “pa lēto”, teiksim, Vācijā, visticamāk, reakcija būtu neizpratnes pilns skatiens. Eiropā gluži vienkārši nav pieņemts liet savā kurtuvē bīstamos atkritumus. Latvijā to dara uzcītīgi. Visvairāk akmeņu ir autoservisu dārziņā, taču arī citas nozares nav bez grēka. Piemēram, celtniecībā veidņu eļļošanai nereti tiek izmantota nevis speciālā veidņu eļļa, bet motoreļļas atkritumi, – sak’, ar kaut ko iesmērēs, būs jau labi.
Diemžēl vienam pašam Valsts vides dienestam nepietiek resursu, lai pārbaudītu katru autoservisu. Pašvaldības šajā gadījumā nebūs noderīgs palīgs: tās var kontrolēt, vai autoserviss nepiesārņo vidi un netrokšņo, bet tām trūkst kompetenču izvērtēt, cik atbilstoša eļļa tiek lieta kurtuvēs vai tirgota sludinājumu portālos. Tāpēc par nozari atbildīgajai Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM) būtu jāveido stingrāks regulējums un jāuzliek par pienākumu daudz rūpīgāk fiksēt ienākošā un izejošā apjoma plūsmu ar atbilstošiem dokumentiem. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests šo procesu varētu uzraudzīt ar padziļinātu interesi par aizdomīgi lētiem autoservisiem. Tad arī Valsts vides dienests varētu vieglāk kontrolēt to, cik daudz un kādas kvalitātes eļļa tiek savākta un apsaimniekota.
Kur patiešām būtu vērts ņemt piemēru no Lietuvas, – kā apsaimniekot automašīnu degvielas filtrus, gaisa filtrus un amortizatorus, kas arī satur eļļu. Tā ir Latvijā pavisam novārtā atstāta joma. Mēs daudzmaz uzraugām eļļas filtru plūsmu, bet arī citiem filtriem būtu jākļūst par dabas resursu nodokļa objektu un jānosaka to apsaimniekošanas mērķi. Jau pēc desmit gadiem gribam noglabāt atkritumu poligonos ne vairāk par 10 % atkritumu, tomēr ļaujam tādam resursam kā izmantotās smēreļļas, eļļu un degvielu saturoši filtri vienkārši izkūpēt gaisā. Varbūt tomēr ir vajadzīga viena paraugprāva ar raganu medībām, lai šajā jautājumā ieviestu nedaudz baiļu un vismaz minimālu kārtību? Diemžēl labticība vien nepalīdzēs sasniegt mērķus, kamēr pelēkajā tirgū zels un plauks tirdzniecība ar izmantoto smēreļļu. Lai apgāztu manu teoriju, ikvienam ir iespēja līdz 10. novembrim iesaistīties videi kaitīgo atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes uzņēmuma “Oil Recovery” un partneru kampaņā “Nodod motoreļļu, pirms tā nodod tevi!”. Tās laikā iedzīvotāji, autoservisi un zemnieku saimniecības var bez maksas nodot izlietoto motoreļļu vairāk nekā 30 šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumos visā Latvijā, bet apjomam virs 100 litriem pieteikt savākšanu no savas adreses.
Problēma izzīsta no pirksta.
Kruīza kuģi kas piestāj ostā dienas laikā stāvot vairāk sūdus izmet gaisā, nekā atrabotka LV visa gada garumā.
Acu mālēšana.
Latvijā ir cita problēma cilvēkam ir mazi ienākumi bet taisa atrabotku it kā pelnītu miljonu. Vot tā ir īsta atrabotkas problēma.
It īpaši šo atrabotku taisa dāmas ap 30 kas dzīvo ar vecākiem neko nemaksa komunalajos un par edieniem, tapec visu naudu var izteret uz šmotkām un skaitumkopšanu, un tad taisa atrabotku, ka viņa tikai ar miljonāru pīsies.
No šādas atrabotkas bērnu dzimstība ir nokritusies līdz bezsamaiņai, ka ir dienas ka rīgas dzemdību namā nepiedzimst neviens mazulis.