Mūsu ceļi – 4. Muzejs 1

Muzejs ceļiniekiem?! Viņiem tiešām ir savs muzejs , un atrodas tas pie autoceļa V1446 Tukums – Milzkalne – Smārde – Slampe.

Ko dod vēsture?

Atis Jansons, „Latvijas Avīze”

Latvijā pavisam ir 1489 šādi „vietējas nozīmes” ceļi.  Piektā daļa no 10 000 km asfaltēta. Arī šis. Diezgan labā stāvoklī. Interesantas konfigurācijas. Stap citu – 1978. gadā te bija PSRS rallija čempionāta ātrumposms. Apkārtnes meži ēnaini un pirmatnēji. Sevišķi daži gluži vai baisi kilometri lēni braucama sīkceliņa starp Valguma mežniecību un Lielo ciemu (varens vārds trim mājām!). Melleņu pārpilnība. Gailenes. Tāpēc vien būtu vērts atbraukt.

Bet ceļu muzejs ir Milzkalnē. Šlokenbekā. Pat bez ceļinieku muzeja tā būtu vēstures pērle. Par nocietinātas muižas dzimšanas laiku var uzskatīt 15. gadsimta beigas, kad rīdzinieki cīņā ar Livonijas ordeņa spēkiem nodedzināja Tukumu. Un Tukuma pils komendants Vennemars Butlars sāka būvēt šo muižu.

Šos faktus un daudz ko citu par Šļokenbeku var uzzināt vēl vienā grāmatā, kurai vajadzētu būt Latvijas apceļotāja krājumos. Vilnis Andrejsons. „Latvijas ceļu muzejs”. Grāmata diemžēl nav atrodama parasto veikalu plauktos. To var nopirkt internetā. Vai pašā muzejā.

Un jāsaka – ir vērts palasīt. Vairāk nevis kā Latvijas ceļu tapšanas vēsturi, kura 120 lappušu sējumiņā nu nekādi neietilpst (muzejā materiālu pietiktu simts grāmatām), bet kā stāstu par vienas skaistas, nepieciešamas profesijas cilvēku apbrīnojamo neatlaidību savas neparastās ieceres īstenošanā.

Sākums bija pirms 35 gadiem, kad autotransporta un šoseju ministrs Egons Slēde izdod pavēli par muzeja dibināšanu. Oficiāls sākums. Faktiskais – vēl agrāk, jau sešdesmitajos gados, un saistīts ar vārdu Hamilkārs Sviķis. Šis vīrs ar bagātīgu ceļu būvētāja biogrāfiju pelnīti tiek uzskatīts par ceļu muzeja tēvu, un pats strādāja tajā vēl 2012. gadā, 84 gadu vecumā.

Muzejs sākās citur. Veselus 25 gadus tas atradās Ogrē, kur tapa ar visu Latvijas reģionu ceļinieku kolektīvām pūlēm. Taču vietas visu ieceru realizēšani tur bija par maz, un muzejs pakāpeniski pārceļas uz Tukuma pusi. 1995. gadā tiek pārdota pirmā ieejas biļete pasaulē pirmajā ceļu būves muzejā Šlokenbekā.

Tagad tur ir sakrāta vesela bagātība. Galvenajā ēkā – astoņas pastāvīgas ekspozīcijas zāles. Pirmā – „No takas līdz automaģistrālei”, no pastalām un Senās Romas līdz 19. gadsimta ceļam Pēterburga – Varšava caur Rēzekni un daugavpili. Otrā – ģeodēziskie instrumenti un valsts ceļu projektēšanas institūta vēsture. Trešā - ... nestāstīšu! Brauciet paši skatīties! Brīdinu – visam vienā dienā laika nez vai pietiks. tas normāli. Katram savas intereses. Es uz ilgāku laiku aizķēros Lejas ratnīcā pie gandrīz gadsimtu veciem tehnikas brīnumiem. Pārsteigts uzzināju, ka tagad pasaulē slavenas amerikāņu firmas „Caterpillar” 1937. gadā no importētiem agregātiem būvēja Liepājas kara ostas darbnīcā „Tosmare”, un varenais agregāts līdzināja Latvijas ceļus līdz pat 1976. gadam. Iespējams – esmu to redzējis darbībā...

Līdzās 16 tonnas smags veltnis „Marshall”. Iegādāts 1924. gadā. Dznēja jauda – 20 ZS! Tvaika dzinēja!!! Līdz otrajam pasaules karam strādājis Valmieras un Cēsu apriņķa būvēs. Vēl 1977. gadā kā goda viesis saviem spēkiem piedalījies jauna ceļa posma atklāšanā pie „Sēnītes”. mašīnu muzejam dāvinājis Saulkrastu 2.CBR.

Galvenās ēkas pirmajā zālē krietnu brīdi kavējos pie 1929. gadā izdota autoceļu atlanta. Man tiek laipni atļauts to no vitrīnas izņemt un dažas lapiņas nofotografēju. (Vēlāk mājās likšu to blakām 2012. gada izdevumam, uzšķiršu labi pazīstamo Dundagas pusi, un brīnīšos – cik līdzīgi, cik maz jauna, pat smilšu dambis pār Dižpurvu bijis uzbērts jau toreiz!).

Pagalmā mazi un vienkārši gadu skreju ilustrējoši prieciņi. Ceļa zīmes – nomelnējis koks ar gravējumu, sarūsējis, noplucis bleķis ar slāvu burtiem, mirdzoša 21. gadsimta laka... Vienkāršu ceļa stabiņu rinda – atkal koks, tad akmens, cements un – balta plastmasa ar  atstarotājiem.

Kalna ratnīca. Karietes, droškas, zirglietas. Pie sienām raksti. Atkal atklājumi. Nu jau mēnesi testēju visdažādākos ļaudis ar vienu jautājumu – vai zini, cik 1938. gadā Latvijā bija zirgu? Neviens nav teicis vairāk par 20 000. Es arī nedotu vairāk, ja nebūtu vaļēju muti blenzis muzeja grafikā (kuru šeit pievienoju) – 391 tūkstotis! gandrīz tikpat cik šodien vieglo auto.

Braucu no muzeja atpakaļ uz Rīgu krietni lēnāk, tāds rāms un, kā saka, apskaidrots. Ko dod vēsture?! Tā māca citādām acīm skatīties uz to, ko šodien mēdzam nepelnīti nievāt. Arī uz Latvijas ceļiem.