"ATGĀDINĀJUMS" autobraucējam

650 Reģ.: 25.01.2017

Labdien, nupat būtu beidzamais laiks te izveidot tēmu par aktuālākajiem drošības pasākumiem un ieteicamākajiem uzvedības algoritmiem atkarībā no konkrētās sezonas (vai dienas) īpatnībām.Tā, lai cilvēks var izlasīt un atsvaidzināt savu atmiņu.Varbūt tīri tā no praktiskā un psiholoģiskā viedokļa, uz brīdi iztiekot bez kādiem skaļiem saukļiem.

Es reiz kaut kur lasīju to atziņu, ka jebkuram braucējam esot visnotaļ derīgi izlasīt cita braucēja pieredzētu (patiesu..) notikumu vai uzklausīt kādu derīgu pieredzi.Tipa kā "izbraukt ar viņu" kādu tur to atstāstīto ceļagabalu.Salīdzināt ar sevi,padomāt ko un kā pats būtu darījis.Jo "sen nekustinātas" (pat labās) lietas ar laiku vienkārši tiek aizmirstas.

Pa ceļu vienmēr ir drošāk braukt tad, ja zinām uz kurieni tas ceļš iet.Tumsā kaut ko ieraudzīt ir vieglāk, ja zinam uz ko konkrēti un visupirms tur būtu jāskatās.Pirmš šķēršļa ir vieglāk apstāties, ja esi iedomājies ,ka tas tur varētu būt un vismaz aptuveni savā prātā tam sagatavojies.Ja esi sagribējis lēkt no tilta- tak būtu vajadzīgs zināt, vai tieši tajā vietā apakšā nav vecā tilta pāļi.Kur to uzzināt, ja neuzklausīt kādu "iepriekš ielekušo" vai vismaz "daudzus lēcējus pazīstošo"? Vai kā?

Vai vajag līst citu braucēju dvēselēs un informēt viņus par sevis ieraudzītu apdraudējumu vai kustošu apbraucamu objektu? Ar ko atšķiras "pozitīva" baiļu sajūta un gatavība reaģēt no bezjēdzīgas "raustīšanās no visa" ?

Ar ko atšķiras reāli pozitīvi noderīgs ieteikums no populisma un savu spēju prasti bravūrīgas reklamēšanas? Ja pieņemt, ka pieredze rada notrulināšanos- kas būtu jādara konkrēti Pieredzējušajiem braucējiem, lai nenonāktu to "piekusuši notrulināto" statusā?

Ar ko atšķiras tas uzmanīgi nedrošais kurš "pagaidām kaut ko nemāk" no tā, kurš "māk visu", bet pie katras mazākās izdevības uzstājīgi mēģina to (sev...) pierādīt? Cik reizes pēc kārtas un cik procentos gadījumu var cerēt uz Veiksmes klātbūtni? Kas būtu jādara un par ko jādomā gadījumos, kad kādam "veicas" nonstopā un vairākkārtīgi? Varbūt tomēr pastāv kādas augstākas matērijas,ar kurām vajadzētu censties apieties tā nopietnāk un atbildīgāk?

Vai vispār protam viens otru dzirdēt un savureiz uzklausīt? Kurš gan to te spēj objektīvi iztiesāt- vai kāda konkrēta tēma ir galvenokārt vajadzīga pašam tās ierosinātājam, vai tomēr kāds labums te būtu katram izlasītājam vai viedokļa izteicējam.Kam vispār ir vajadzīga pieredze kā tāda, ja nav kam to izstāstīt? Un ja nemak vai ja vnk negrib stāstīt? Vai ir jēga kaut ko stāstīt tam, kurš nespēj sadzirdēt? Cik reizes un vai vispār ir jēga kaut ko atkārtot un kur ir robeža starp padomu un uzbāzību? Utttt....

 
1 2
650 Reģ.: 25.01.2017
1 0 Atbildēt

Jā paldies par Viedokli.Viena vecumveca sakarība- tam, kurš vismaz kaut/cik ir tendēts uzklausīt un piedomāt, ir krietni lielāka iespēja kaut/ko paredzēt vai no kaut/kā izvairītes.Bet, no otras puses, reāli var to īstenot vienīgi ja iepriekšēji/uzmanīgam esot.No pirmajām 2 reizēm nevienam galvā tas "automāts" nerodas.Bet ar intelekta pielietošanu var no šmuces izvairīties veiksmīgāk, nekā ar pliku fizisko iemaņu uztrenēšanu.Jo fizisko iemaņu īpašnieks parasti "tic" tam, ka pie vajadzibas viņš "varēs".Intelekta piekritējs turpretim nav pārliecināts, ka varēs- tapc viņš cenšas izvairīties nonākt līdz pašam tam "varēšanas" faktam

Te reku ir tas otrs tāds samērā diskutabls zinātniskais spriedēlējums.Lai kā būtu, tā pamatdoma ir skaidra- fiziskās reakcijas pielietošana ir pati tā pēdējā instance.Ja kāds ir līdz tai nonācis, tā ir jau visbeidzamākā riska stadija ar teorētiski mazu (mazāku..) cerību uz laimīgu iznākumu.

1 2
 

Lasītākie raksti

Jaunie raksti