Mana teorija, kuru pats esmu izdomājis un cenšos ievērot - katrs ceļa posms un katrs manevrs satur savu koeficientu - "avarēšanas varbūtību". Piemēram, braukšana pa taisu ceļu 0,001, pa līkumotu 0,002. Labais pagrieziens neregulējamā krustojumā 0,01, kreisais pagrieziens 0,03, bet kreisais pagrieziens, izbraucot uz galveno ceļu, kur katrā virzienā pa divām kustības joslām (kā Medemciemā), piemēram 0,5. Braukšana bez apdzīšanas - viens drošības koeficients, ar apdzīšanu - lielāks, ar apdzīšanu uz līkumota un tumša ceļa - daudz lielāka varbūtība avarēt. U.t.t.
Un tātad - ja mums ir jāaizbrauc no punkta A uz punktu B, bet eksistē vairāki maršruti, kā šo ceļu izbraukt, kā izvēlēties īsto maršrutu? Mana teorija - katrā maršrutā visu posmu nedrošības koeficienti summējās. Tātad, ja var izvēlēties, braukt pa maršrutu, kur ir vai kur nav kreisais pagrieziens, vai summāri šie nedrošīnas koeficienti ir lielāki (ceļš šaurs, līkumains, bedrains, nedroši pagriezieni) ir jāizvēlas tas maršruts, kur nav kreisā pagrieziena, u.t.t., kur maršruta summārā drošība ir lielāka, kaut arī laika ziņā šis maršruts var būt par pāris minūtēm ilgāks. Protams, ja vajag, ir iespējams braukt pa jebkuru maršrutu un nekas slikts nenotiks, bet ja tas jāveic 100 un vairāk reizes pēc kārtas, tad "sliktajā" maršrutā ilgtermiņā - avarēšanas iespējamība būs lielāka, nekā braucot pa drošāku, kaut arī nedaudz ilgāku maršrutu. Ja ir iespēja izvēlēties - vai no Ulmaņa gatves nogriezties pa kreisi uz Vienības gatvi, vai Medemciemā izgriezt pa kreisi no negalvenā, vai izvēlēties citu, alternatīvu maršrutu - es parasti cenšos izvēlēties citu maršrutu.
Tas tā - viens no maniem nerastītajiem likumiem (vadītāja stāžs 44 gadi, 1 avārija).
"ATGĀDINĀJUMS" autobraucējam
Labdien, nupat būtu beidzamais laiks te izveidot tēmu par aktuālākajiem drošības pasākumiem un ieteicamākajiem uzvedības algoritmiem atkarībā no konkrētās sezonas (vai dienas) īpatnībām.Tā, lai cilvēks var izlasīt un atsvaidzināt savu atmiņu.Varbūt tīri tā no praktiskā un psiholoģiskā viedokļa, uz brīdi iztiekot bez kādiem skaļiem saukļiem.
Es reiz kaut kur lasīju to atziņu, ka jebkuram braucējam esot visnotaļ derīgi izlasīt cita braucēja pieredzētu (patiesu..) notikumu vai uzklausīt kādu derīgu pieredzi.Tipa kā "izbraukt ar viņu" kādu tur to atstāstīto ceļagabalu.Salīdzināt ar sevi,padomāt ko un kā pats būtu darījis.Jo "sen nekustinātas" (pat labās) lietas ar laiku vienkārši tiek aizmirstas.
Pa ceļu vienmēr ir drošāk braukt tad, ja zinām uz kurieni tas ceļš iet.Tumsā kaut ko ieraudzīt ir vieglāk, ja zinam uz ko konkrēti un visupirms tur būtu jāskatās.Pirmš šķēršļa ir vieglāk apstāties, ja esi iedomājies ,ka tas tur varētu būt un vismaz aptuveni savā prātā tam sagatavojies.Ja esi sagribējis lēkt no tilta- tak būtu vajadzīgs zināt, vai tieši tajā vietā apakšā nav vecā tilta pāļi.Kur to uzzināt, ja neuzklausīt kādu "iepriekš ielekušo" vai vismaz "daudzus lēcējus pazīstošo"? Vai kā?
Vai vajag līst citu braucēju dvēselēs un informēt viņus par sevis ieraudzītu apdraudējumu vai kustošu apbraucamu objektu? Ar ko atšķiras "pozitīva" baiļu sajūta un gatavība reaģēt no bezjēdzīgas "raustīšanās no visa" ?
Ar ko atšķiras reāli pozitīvi noderīgs ieteikums no populisma un savu spēju prasti bravūrīgas reklamēšanas? Ja pieņemt, ka pieredze rada notrulināšanos- kas būtu jādara konkrēti Pieredzējušajiem braucējiem, lai nenonāktu to "piekusuši notrulināto" statusā?
Ar ko atšķiras tas uzmanīgi nedrošais kurš "pagaidām kaut ko nemāk" no tā, kurš "māk visu", bet pie katras mazākās izdevības uzstājīgi mēģina to (sev...) pierādīt? Cik reizes pēc kārtas un cik procentos gadījumu var cerēt uz Veiksmes klātbūtni? Kas būtu jādara un par ko jādomā gadījumos, kad kādam "veicas" nonstopā un vairākkārtīgi? Varbūt tomēr pastāv kādas augstākas matērijas,ar kurām vajadzētu censties apieties tā nopietnāk un atbildīgāk?
Vai vispār protam viens otru dzirdēt un savureiz uzklausīt? Kurš gan to te spēj objektīvi iztiesāt- vai kāda konkrēta tēma ir galvenokārt vajadzīga pašam tās ierosinātājam, vai tomēr kāds labums te būtu katram izlasītājam vai viedokļa izteicējam.Kam vispār ir vajadzīga pieredze kā tāda, ja nav kam to izstāstīt? Un ja nemak vai ja vnk negrib stāstīt? Vai ir jēga kaut ko stāstīt tam, kurš nespēj sadzirdēt? Cik reizes un vai vispār ir jēga kaut ko atkārtot un kur ir robeža starp padomu un uzbāzību? Utttt....