Kungi, tad savus datus un sasniegumus arī salieciet! Ko tad mēs te anonimi?

Es gan pirms paris gadiem šādam tekstam piekritu, izplatīju un no tā nekaunos:

Savukārt nekustamā īpašuma tirgus bezzobainais regulējums ir ļāvis ieplūst Latvijā milzīgam neskaidras izcelsmes naudas daudzumam, kas ir ne vien nesamērīgi uzpūtis zemes un mājokļu cenas, bet arī devis prāvu ieguldījumu inflācijas pieaugumā. Resursu nepareizā pārdale ar nodokļu un budžeta starpniecību ir veicinājusi daudzu sociālo problēmu saasināšanos un paralizējusi vidusšķiras nostiprināšanos.

www.iauto.lv/...

Daži būtiski lēmumi it kā ir pieņemti

www.cuil.com/...

www.cuil.com/...

www.cuil.com/...

www.apollo.lv/...

vienkaarshi 50 000 000 000$

Ja vēl saprastu, ka citur ražotu detaļu mainīšana arī nav sasniegumu ausgstākais mērķis un failu lādēšana un vadu saspraušana arī ne, tad būtu kāda jēga.

Nu ja, uzcels bibliotēku, aizies tur pie interneta apsēdīsies kāds no lietotājiem un uzceps kārtejo sviestaino komentu delfos vai kur citur - tā arī visa tehnoloģiju izmantošana. Lepni jau skan - trešais tēva dels, bibliotēku projekts.

Nu bija tā intervija tāda, kada tā bija, bet latvietis praktiskais saņēmās lielos kredītus saviem vērtīgajiem īpašumiem klausot perfekti angliešu mēlē runājošos zviedrus un citus labdarus. Starp citu, kad Holenders ar savu fI*LMU teica, ka zviedri visu Latvijā kontrolē un nosaka visai daudz no Latvijas ekonomikas, tad neviens neklausījās. protams, uztvert to noppietni bišku traucēja autora apgalvojumi par sievietem epohālais drāziens filmas beigās.

www.amat.com/...

openbookproject.net/...

Darītāji, pratiķļi un spjeciālisti jau savu varēšanu ir parādījuši.

izklausss kompetenti

profesionaali

un ar atsauci uz ieprieksheejiem tekstiem

bet naffff

viss ir ljoti vienkaarshi - ja laukos atbildiigie zina, kas ir volts, ampeers un kilovats un kaa tas iet kopaa ar vadu skjeersgriezumu, tad skola, pansionaats utt nenosvilst

savukaart ja tur ir atmosfeera kaa Mieziisha tekstaa, tad nevins neko nezina, visi tik tusse, blaustaas un viens otru gudri pamaaca

Vēl jā­pa­nāk, lai sko­lās bū­tu pēc ie­spē­jas vā­jā­ka dis­cip­lī­na. Tas ie­vē­ro­ja­mi grauj kla­šu sek­mju lī­me­ni un dez­or­ga­ni­zē mā­cī­bu dar­bu. Pa­nākt to var. No vie­nas pus­es – pe­da­go­giem jā­liek strā­dāt pēc prin­ci­pa, ka ne­kā­dus so­dus pret bēr­niem lie­tot ne­drīkst un jā­gai­da, ka sko­lē­nam pa­šam ro­das ap­skaid­rī­ba, iz­jū­tot sa­vas rī­cī­bas ne­ga­tī­vās se­kas. Bet no ot­ras pus­es, ma­ni­pu­lē­jot ar cil­vēk­tie­sī­bām un bēr­nu aiz­sar­dzī­bas li­ku­mu, jā­uz­liek sko­lo­tā­jiem tā­das pra­sī­bas un at­bil­dī­ba, lai ne­kā­das ne­ga­tī­vas se­kas, kas bēr­nam sa­vas slik­tās uz­ve­dī­bas dēļ bū­tu jā­iz­jūt, vis­pār ne­va­rē­tu ie­stā­ties. Pie­mē­ram, bēr­nu ne­drīkst iz­rai­dīt no kla­ses, likt strā­dāt pēc stun­dām, ne­sek­mī­bas dēļ at­stāt uz ot­ru ga­du ta­jā pa­šā kla­sē, at­skai­tīt no sko­las bez tie­sas lē­mu­ma utt. Maz­ga­dī­gie hu­li­gā­ni un sliņ­ķi ātr­i vien at­klās sko­lo­tā­ju bez­spē­cī­bu un slai­di uz­spļaus vi­sām la­ba­jām pa­mā­cī­bām, aiz­rā­dī­ju­miem un mo­rā­les spre­di­ķiem. Tā da­ži muļ­ķi ar sa­vu ālē­ša­nos trau­cēs vi­su mā­cī­bu dar­bu kla­sē un arī ci­tus pa­da­rīs par muļ­ķiem. Se­viš­ķi la­bus re­zul­tā­tus sko­lē­nu at­pa­li­cī­bas vei­ci­nā­ša­nā mēs pa­nāk­sim, pār­ce­ļot nā­ka­ma­jā kla­sē arī ne­sek­mī­gus sko­lē­nus. Ar lai­ku šie ne­zi­nī­ši vis­pār vairs ne­spēs sa­prast, par ko ir ru­na at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu stun­dā un, lai kaut kā īsi­nā­tu lai­ku, mek­lēs sev ci­tas no­dar­bes. Tā kla­sēs vai­ro­sies sko­lē­nu skaits, kas ne­se­ko līdz­i stun­dai. Lai sko­lē­ni, kas ne­grib vai arī ne­spēj nor­mā­li mā­cī­ties jau pa­mat­sko­lā, pēc ele­men­tā­ras la­sīt un rak­stīt pras­mes ap­gū­ša­nas ne­va­rē­tu iz­stā­ties, val­stī jā­pie­ņem li­kums par ob­li­gā­tu de­vi­ņu kla­šu iz­glī­tī­bu līdz 18 ga­du ve­cu­mam. Par kat­ru priekš­lai­kus no sko­las at­skai­tī­tu bēr­nu, sko­las va­dī­bai jā­uz­liek nau­das sods. Tas pie­spie­dīs līdz pat de­vī­ta­jai kla­sei šos ne­gri­bī­šus un ne­va­rī­šus gar­lai­ko­ties sko­las so­los bla­kus nor­mā­liem bēr­niem un trau­cēt vi­ņus mā­cī­bās. Pro­tams, līdz mi­ni­mu­mam val­stī jā­sa­ma­zi­na spe­ci­ālo, ga­rī­gi at­pa­li­ku­ša­jiem bēr­niem do­mā­to mā­cī­bu ie­stā­žu skaits. Aiz­bil­di­no­ties ar in­va­lī­du in­teg­rā­ci­ju sa­bied­rī­bā, jā­spiež vi­ņi ap­mek­lēt pa­ras­tās vis­pār­iz­glī­to­jo­šās sko­las. Šo bēr­nu klāt­būt­ne pa­ras­tā sko­lā ie­vē­ro­ja­mi ap­grū­ti­nās sko­lo­tā­ju dar­bu un vi­ņi būs spies­ti pa­lē­ni­nāt ap­gūs­ta­mās vie­las iz­klās­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jiem sko­lē­niem tad at­liks ti­kai gar­lai­ko­ties. Lai pe­da­go­gu dar­bu pa­da­rī­tu īpa­ši pro­ble­mā­tis­ku, mā­cī­bu prog­ram­mas jā­izs­trā­dā tā, lai ap­gūs­ta­mās vie­las ap­joms bū­tu pie­tie­ka­mi liels un sko­lē­ni bez no­piet­nām pa­pil­dus no­dar­bī­bām ta­jā vis­pār ne­spē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties. Sa­vu­kārt, mā­cī­bu li­te­ra­tū­ra un uz­ska­tes lī­dzek­ļi, kas at­vieg­lo mā­cī­bu vie­las ap­gū­ša­nu, jā­ra­žo ie­ro­be­žo­tā dau­dzu­mā un tiem jā­būt dār­giem. Vēl la­bāk ir pa­nākt, lai sko­lās ne­bū­tu vie­no­tas at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu me­to­di­kas. Pa­zi­ņo­jot, ka gal­ve­nais nav vis mā­cī­bu pro­cess, bet ga­la re­zul­tāts, tir­gū var ie­plu­di­nāt da­žā­das vie­na un tā pa­ša mā­cī­bu priekš­me­ta ap­gū­ša­nai pa­re­dzē­tas mā­cī­bu grā­ma­tas un spe­ci­ālās bur­tnī­cas. Tas ra­dīs ju­cek­li pe­da­go­gu dar­bā, tuk­šos jau tā jū­ta­mi plā­nos bēr­nu ve­cā­ku nau­das ma­kus un ra­dīs pa­pil­du grū­tī­bas bēr­niem, kas la­bā­kas iz­glī­tī­bas mek­lē­ju­mos vai sa­dzī­ves ap­stāk­ļu dēļ būs spies­ti mā­cī­bu ga­da lai­kā mai­nīt sko­lu. Vis­bei­dzot spe­ci­ālas bur­tnī­cas var iz­ga­ta­vot tik «spe­ci­ālas», ka tās ne­būt ne­vei­ci­na bēr­nu sek­mes at­tie­cī­ga­jā mā­cī­bu priekš­me­tā. Pie­mē­ram, no­mai­not glīt­rak­stī­ša­nai do­mā­tās bur­tnī­cas, kur tre­ni­ņa no­lū­kos bēr­ni ar bur­tiem, vār­diem un tei­ku­miem pie­rak­stī­ja pil­nas ve­se­las lap­pu­ses, un to vie­tā ie­vie­šot spe­ci­ālās bur­tnī­cas, kur jā­rak­sta ti­kai da­žas rin­di­ņas, var ne­pie­ļaut bēr­na rak­stīt pras­mes iz­kop­ša­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo šiem bēr­niem augst­sko­lā būs no­piet­nas grū­tī­bas gan kon­spek­tu un pie­zīm­ju rak­stī­ša­nā, gan vē­lā­kā to iz­la­sī­ša­nā.

Vēl sko­lās jā­rī­ko la­bi daudz da­žā­du iz­klai­des pa­sā­ku­mu. Tās va­rē­tu būt dis­ko­tē­kas, sko­lē­nu mo­des ska­tes, fan­klu­bu sa­nāk­smes, da­žā­di ne­no­piet­ni kon­kur­si vai ro­ta­ļī­gas sa­cen­sī­bas. Gal­ve­nais, lai pa­sā­ku­miem bū­tu pēc ie­spē­jas ma­zāk sa­ka­ra ar mā­cī­bu vie­lu un sko­lā ap­gūs­ta­ma­jām zi­nā­ša­nām. (Bēr­niem no tā vi­sa ir jā­at­pū­šas.) Ar lai­ku šā­da «sa­bied­ris­kā dzī­ve» bēr­nu ap­zi­ņā ie­ņems gal­ve­no vie­tu un mā­cī­bas sko­lā vi­ņiem lik­sies kaut kas maz­sva­rīgs un otr­šķi­rīgs, pat trau­cē­jošs. Lai pas­tip­ri­nā­tu šo efek­tu, vē­lams lik­vi­dēt arī tā­dus bēr­nus dis­cip­li­nē­jo­šus fak­to­rus kā sko­lē­nu for­mas tērps. Sko­lē­ni tad arī ik­die­nā va­rēs sa­cen­sties par fir­mī­gā­ko un ši­kā­ko ģēr­bša­nās sti­lu un vi­ņiem ma­zāk lai­ka pa­liks do­māt par mā­cī­bām. Bet bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­stās­tī­sim, ka šā­di tiek sti­mu­lē­ta bēr­nu sa­bied­ris­kā ak­ti­vi­tā­te, ra­do­šās spē­jas, iz­do­ma un mā­ka kon­tak­tē­ties.

It kā ne­jau­ši jā­iero­be­žo arī jau­nat­nei do­mā­tie uz aug­lī­gu at­tīs­tī­bu mu­di­no­ši māk­slas dar­bi. Priekš­plā­nā jā­iz­vir­za pri­mi­tī­visms, jo tas vai­rāk kai­ri­na. Jā­pa­nāk, lai, pie­mē­ram, es­trā­des dzie­dā­tā­ji vairs ne­dzied, bet brēc, lē­kā un da­žā­di ālē­jas, ar sa­vām iz­da­rī­bām cen­šo­ties iz­rai­sīt ska­tī­tā­jos pār­stei­gu­ma efek­tu. Jā­kul­ti­vē uz­skats, ka jaun­iešiem do­mā­tā māk­sla jā­vei­do pēc prin­ci­pa «jo tra­kāk, jo la­bāk». Sprā­dzie­ni, bļā­vie­ni, daudz­krā­sai­nu ugu­ņu zib­šņi, ķē­mī­gas po­zas, naid­pil­nas gri­ma­ses, ag­re­sī­vi žes­ti – lūk, ti­kai da­ži no iz­teik­smes lī­dzek­ļiem, ko vē­lams iz­man­tot. Tas viss ie­vē­ro­ja­mi ma­zi­nās jaun­iešu tiek­smi pēc iz­glī­tī­bas un augst­āku ide­ālu mek­lē­ša­nas, sti­mu­lēs vi­ņus pie­vēr­sties nar­ko­ti­kām un ci­tiem ap­rei­bi­no­šiem lī­dzek­ļiem.

Vis­bei­dzot jā­iz­da­ra tā, lai pe­da­go­gi no vien­kār­šās tau­tas nā­ku­šo bēr­nu ap­mā­cī­bām do­mā­ta­jās sko­lās bū­tu ar ie­spē­ja­mi zem­āku kva­li­fi­kā­ci­ju. To pa­nākt ir ļo­ti vien­kār­ši. At­liek ti­kai sko­lo­tā­ju dar­ba al­gas no­teikt la­bi zem­as, un vi­si pe­da­go­gi, ku­ru kva­li­fi­kā­ci­ja dod ie­spē­ju at­rast ci­tu, la­bāk ap­mak­sā­tu dar­bavie­tu, no sko­lām aizies. Lai par to ne­vai­no­tu val­sti, sko­lu fi­nan­sē­ša­na jā­uz­krauj paš­val­dī­bām, ku­ru bu­džets ir pie­tie­ka­mi trū­cīgs, lai ne­vien tu­rē­tu sko­lo­tā­jus ba­da mai­zē, bet arī lik­vi­dē­tu lie­lā­ko da­ļu no lau­ku sko­lām.

Tas tad nu arī īsu­mā bū­tu viss. Un nu man bei­dzot jā­at­zīst, ka šeit uz­rak­stī­to es ne­es­mu iz­do­mā­jis. Es vien­kār­ši uz­skai­tī­ju ti­kai da­ļu no pa­sā­ku­miem, ko mū­su val­dī­ba ir cen­tu­sies ie­viest un ir ie­vie­su­si Lat­vi­jā pē­dē­jā des­mit­ga­dē pēc for­mā­lās Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas pa­slu­di­nā­ša­nas. Vai Jūs spē­jat iz­do­māt vēl kaut ko, kas, at­klā­ti ne­pār­kāp­jot de­mo­krā­ti­jas un hu­mā­nis­ma prin­ci­pus, de­gra­dē­tu mū­su jau­nat­ni? Es – nē.

Tā­dēļ ne­sauk­sim par muļ­ķiem mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­rus! Viss tiek da­rīts ļo­ti gud­ri.