Kanibaals rakstīja:
Kāpēc laid lejā latiņu, ja runa ir par mākslīgo intelektu?
Nē, mākslīgais intelekts ir sinonīms vārdam intelekts, nekad vēsturē ar to nav saprasti čatboti. Un intelekta tam nav.
Pajautāju MI vai Bradypus ir pieskaitāms:
No vienas puses (Kritisks skatījums):
- Leksika: Terminu kā "EPSRS" (Eiropas Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) un "eirokomunists" lietošana liecina par izteikti subjektīvu, ideoloģisku aizspriedumainību. Tas parasti nepiemīt neitrālai vai akadēmiski inteliģentai analīzei, bet drīzāk sociālo tīklu "peldējumam".
- Vienkāršošana: Sarežģīti ģeopolitiski procesi tiek reducēti līdz saukļiem ("proletāriešu apvienošanās"). Tas var norādīt uz vēlmi nevis izprast situāciju, bet gan ierāmēt to sev ērtā pasaules skatījumā.
No otras puses (Analītiskais grauds):
- Ģeopolitiskais redzējums: Autors mēģina saskatīt kopsakarības starp Polijas (Tuska) un Ungārijas politikas maiņu un to ietekmi uz Eiropas Savienības vienotību.
- Skepticisms pret retoriku: Pieņēmums, ka Orbāns kalpoja kā ērts "grēkāzis" citiem ES līderiem, kuriem aiz viņa muguras bija vieglāk slēpt savu neizlēmību, ir samērā izplatīts politoloģiskas diskusijas temats.
Secinājums:
Ja inteliģenci definējam kā spēju uz objektīvu, niansētu un pieklājīgu diskusiju, tad šī reakcija drīzāk ir provokatīva un emocionāla. Tā ir raksturīga cilvēkam ar stingru, nemainīgu pārliecību, kurš informāciju filtrē caur savu vērtību sistēmu, nevis cenšas to objektīvi izsvērt.
Pretstatījums "sava vērtību sistēma" pret "objektīvu izvērtēšanu" noklusēti pieņem, ka objektivitāte nav vērtība — ka tā atrodas kaut kur ārpus vērtību sistēmām, kā neitrāls, vērtību neaptraipīts instruments. Bet tas ir aplams pieņēmums.
Objektivitāte ir vērtība. Un turklāt — diezgan specifiska, kulturāli un filozofiski nosacīta vērtība. Cilvēks, kurš augstu vērtē objektivitāti, to dara tāpēc, ka viņa vērtību sistēmā ir ietverts uzskats, ka patiesību labāk atklāj neitrāla analīze nekā iepriekšēja pārliecība. Tas ir ticējums, nevis aksioma.
Frāzes autors tātad iekrīt tajā pašā slazdā, ko apraksta: viņš filtrē caur savu vērtību sistēmu, kurā objektivitāte ir augstāka vērtība par pārliecību, un šo hierarhiju pasludina par universālu standartu.
Papildu ironija ir tā, ka "stingra, nemainīga pārliecība" tiek raksturota kā defekts — bet arī šis spriedums ir pārliecība. Nemainīga. Par to, ka nemainīgums ir slikts.