Ēras beigas dabasgāzes tirgū – Latvija vairs nebūs piegādātāja monopols. Tā šodien pēc valdības sēdes sacīja Ministru prezidents. Ko mājsaimniecībām nozīmē tas, ka Latvija no maija pāriet uz pilnībā brīvu tirgu gāzes apgādē?
- Sludinājumi
- Ziņas
- Vīriem
- Tehnoloģijas
- Sports
- Video&TV
- Forums
- Lasītāju pieredze
- Akcijas
- Jautā ekspertam
NESMĪDINIET MANAS KURPJU ZOLES
Replika
Uzdrīkstos izteikt savas personīgās domas.
Šodien, 2023. gada 4. aprīlī Latvijas radio 1. programmā vairākkārt izskanēja informācija par gāzes cenām, un ka tagad patērētājs varot izvēlēties gāzes piegādātāju. Plašsaziņas līdzekļi vēstī par pārmaiņām gāzes tirgū.
Attiecīga informācija atrodama arī Internetā.
„Pēc nepilna pusotra mēneša Latvijā noslēgsies gāzes tirgus atvēršana arī mājsaimniecību segmentā. Tas ietekmēs aptuveni 350 000 mājsaimniecību, kas par gāzi šobrīd maksā pēc valsts noteikta tarifa,” ziņo „jauns.lv”. Teorētiski mājsaimniecības jau vairākus gadus var izvēlēties, no kā pirkt gāzi, praksē vairāk nekā 90% ir “Latvijas gāzes” klienti. 1. maijā “Latvijas gāze” savu īpašo statusu zaudēs. Regulators tarifu vairs nenoteiks un aptuveni 350 000 “Latvijas gāzes” klientu būs jāizlemj, vai slēgt jaunu līgumu ar “Latvijas gāzi, vai arī doties pie cita tirgotāja. Var arī nedarīt neko, un tad “Latvijas gāze” turpinās gāzi piegādāt par tā saucamā universālā pakalpojuma cenu,” ziņo minētais portāls.
Viss jau būtu labi, tikai viens nav saprotams – kā tad tieši „katrs iedzīvotājs”, kā dzirdējām pa radio, praktiski izvēlēsies gāzes piegādātāju. Tas būtu pamatīgs jandāliņš, ja katrai tantiņai un vēl 200 999 citiem patērētājiem nāktos klunkurēt šur un tur, nezin kur. Piemēram, pilsētas daudzdzīvokļu māju iemītnieki, vientuļi pensionāru laukos, kur autobuss vai vilciens ir reta dabas parādība. Pat manām kurpju zolēm un gailim jāsmejas, ja būtu lūpas. Tāpat kā ceļojoša cirka teltī, kur iluzionists no zila gaisa uzbur trusi. Protams, ka ir patērētāji, kuriem ir reālas iespējas izvēlēties piegādātāju. Bet runa taču ir par sabiedrības vairākumu.
Ne tikai šajā gadījumā, bet vispār, liberālās ekonomikas apstākļos pēc 1991. gada, no patērētāja un iedzīvotāja vispār nožēlojami maz kas atkarīgs. „Streb ko dod,” tā Čehova stāstā „Sūdzību grāmata” ierakstījis kāds vilciena pasažieris.
Viens kundziņš par ļaužu zūdīšanos ēterī nesen teica: „Jāsaprot, ka tā tas ir!”
Trāpīts kā naglai uz galvas.