Satversmes tiesa (ST) atzinusi par Satversmei neatbilstošu situāciju, kad transportlīdzekļa īpašniekam, nevadot automašīnu pārkāpuma fiksēšanas brīdī, nav pieejami atbilstoši tiesību aizsardzības līdzekļi.
Lai nerastos pārpratumi – šim spriedumam nav tieša sakara ar automatizētu ātruma kontroli kā tādu. ST neapšauba fotoradaru lietošanas likumību vai noderību kopumā. Spriedums, kas pieņemts skatot tiesībsarga J.Jansona pieteikumu, attiecas tikai un vienīgi uz līdzšinējās sodu piemērošanas prakses un Ceļu satiksmes likuma 43.5. panta neatbilstību Satversmei.
ST secinājusi, ka apstrīdētais regulējums pieļauj situāciju, ka tajā paredzētās nelabvēlīgās sekas var skart transportlīdzekļa īpašnieku tāpēc, ka cita persona nav izpildījusi savu pienākumu samaksāt administratīvo sodu. Vienīgā iespēja, kā īpašnieks var izvairīties no šīm nelabvēlīgajām sekām, ir samaksāt naudas sodu par citas personas izdarītu pārkāpumu. Tādējādi nelabvēlīgās sekas var skart personu, kura attiecīgo pārkāpumu nav izdarījusi.
Transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma izdarīšanas brīdī, pirms viņam nelabvēlīgo seku iestāšanās netiek uzklausīts, un arī pēc soda uzlikšanas viņam nav tiesību lūgt pārskatīt uzlikto sodu. Turklāt normatīvajos aktos nav paredzēta kārtība, kādā viņš varētu savlaicīgi uzrādīt valsts institūcijām transportlīdzekļa vadītāju, ja viņam tas ir zināms, un tādējādi novērst sev nelabvēlīgu seku iestāšanos. Šādā situācijā uzskatāms, ka tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes 92.pantā, personai tiek atņemtas pēc būtības.
ST spriedumā norādījusi, ka apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei iespējams panākt, ne vien grozot vai atzīstot par spēku zaudējušām atsevišķas tajā ietvertās normas, bet arī citādi, piemēram, izdarot grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā vai citos tiesību aktos.
Kā skaidrots spriedumā, izvēlēties attiecīgo risinājumu ir nevis ST, bet gan likumdevēja tiesības un pienākums.
Tāpat ST uzsvēra, ka turklāt apstrīdētais regulējums par spēkā neesošu būtu atzīstams tikai tādā gadījumā, ja Saeima šo pienākumu savlaicīgi neizpildītu. Tāpēc ST atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2013.gada 1.oktobra, ja likumdevējs līdz minētajam datumam nebūs pilnveidojis tiesību aktos paredzēto regulējumu atbilstoši spriedumā norādītajam.
Papildus ST vērsa uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai transportlīdzekļa īpašnieka tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt Ceļu satiksmes likuma 43.6 pantā paredzēto protokolu lēmumu nodrošināmas, tieši piemērojot Satversmes 92.pantu.
Nu ļetrakiem , kuriem nepatīk atbildēt par savu rīcību, rokas atsietas.